Kad es augu ulmaņlaika Latvijā, bija tikai mātes diena, un to svinēja plaši un izteikti. Kad ienāca krievu okupanti, uzradās internacionālā sieviešu diena. To reprezentēja ādas jakā tērpta sieviete ar mašinpistoli pār krūtīm. Mēs to dienu saucām par internacionālo plintnieču dienu. No tās vēlāk esot izveidojusies sieviešu diena, kad populārām darba kolēģēm esot dāvātas puķes, bet tās, kuras puķes neesot saņēmušas, tās pirkušas pašas, lai nebūtu tukšām rokām pa ielām jāiet. Mātes dienu nav svinējuši.
Kad apmetos uz dzīvi Austrālijā, te svinēja mātes dienu. Tanī dienā apciemoju savu māti. Kad apprecējos, radās arī sievas māte, un tad sieva pati kļuva māte. Tad, kā tāds joks, uzradās tēva diena, jo lielveikali bija izgudrojuši, ka tā varētu pacelt veikalu apgrozījumu. Nekāds ļaunums jau no tā neradās, un tēva diena turpina veģetēt. Tikai mātes jēdzienam vairs nav gluži tik izteikti unikāla nozīme.
Manā dzīves posmā esmu sapratis, ka ģimene sastāv no tēva, mātes un bērniem. Kad uzradās ģimenes dienas svinēšanas ideja, tas jau bija jauki un patīkami, bet fakts tomēr bija nepārprotams - mātes diena vairs netika svinēta. Sievietes dievišķā dzīvības radīšanas spēja vairs netika svinēta. Tā bija diskontēta!
Šodien no ārzemēm ir ienācis uzskats, ka tradicionālā - tēva, mātes un bērnu, ģimene ir novecojis stereotips, kas balstās uz patriarhālu sabiedrības iekārtu, kas ieaudzina bērnos fašisma tieksmes. Šodienas modernā ģimene ir katrs kopdzīves pāris neatkarīgi no tā vai tie ir pretēju dzimumu vai ne, un vai tie ir baznīcā laulāti vai ne. Šie cilvēki uzskata, ka no sievietēm prasīt, lai viņas dzemdē bērnus, ir sieviešu cilvēktiesību pārkāpšana. No kā izriet, ka mātes diena nav svinama, un ģimenes diena ir svinama citā datumā. Ne mātes dienas datumā.
Kā būtu, ja mēs saviem bērniem nemācītu šādu absurdu un neuzspiestu to mūsu sirmajām galvām, bet uzklausītu, ko saka Jānis Jaunsudabiņš: „Māte uztur dzīvas cilvēku paaudzes atpakaļ līdz Ievai un joprojām līdz pat zemes mūža pēdējai stundai. Māte ir neizsīkstošas mīlestības avots, tāpēc mūžīga kā pati mīla. Māte ir stāvējusi, bērnam piedzimstot, nāves priekšā: mātei nav grūti sava bērna dēļ nomirt kaut kuru brīdi, ja tas būtu vajadzīgs. Māte ir laicības nemirstīgā daļa, cilvēces ciltskoka sakne un reizē zaļa lapa.“