Mazāko brāļu nedarbi un cilvēka veselība

Cilvēku un pat mediķu neinformētības dēļ ir bīstama kaķu pārnēsātā tokso-plazmoze, ar kuru inficēta grūtniece var zaudēt gaidāmo mazuli. Problēmas sagādā no kaķiem iegūtās sēnītes un mazpazīstamā skrāpējumu slimība, suņu un kaķu pārnēsātie zarnu parazīti. To dzirdot, nav jākļūst par dzīvnieku nīdēju - pieņemot ģimenē kādu zvēriņu vai noglaudot ārā sastaptu radībiņu, jāzina spēles noteikumi. No trakumsērgas glābj potes Trakumsērga, kas virknē Eiropas valstu un Skandināvijā jau iznīdēta, joprojām eksistē gan Krievijā, gan Polijā un Baltkrievijā, gan Baltijas valstīs. Šīs slimības vīrusu, kas bojā slimnieka centrālo nervu sistēmu un rada uzvedības izmaiņas, pārnēsā savvaļas un mājas dzīvnieki. No viena dzīvnieka otram, tālāk - cilvēkam trakumsērga tiek nodota ar siekalu starpniecību: caur kodiena radītu brūci vai vīrusam nonākot mazā ādas bojājumā vai uz gļotādām. Šo slimību var dabūt, arī apstrādājot slima dzīvnieka kautķermeni. Pēc Nacionālā vides veselības centra (NVVC) datiem, pagājušā gadā Latvijā pie mediķiem pēc incidentiem ar dažādiem dzīvniekiem atnākuši 7056 cilvēki. Visvairāk (5638) cietuši no suņu agresijas, otrajā vietā - negadījumi ar kaķiem (762). Par laimi, no 141 atklātajiem ar trakumsērgu slimajiem dzīvniekiem, kuru visvairāk bijis Saldus, Rīgas, Ogres, Aizkraukles, Liepājas rajonos, bijis tikai 21 suns un 7 kaķi. Pirmajā vietā ierindojušās lapsas (77), sekojuši jenotsuņi (20), citi meža dzīvnieki (8), arī liellopi (7). Rīgā pagājušogad šī slimība diagnosticēta sunim un kaķim, no kuriem neviens nav bijis bez saimnieka, šogad tā atklāta kaķiem, kas kā apgalvojuši tā saimnieki, tikai divreiz uz īsu laiciņu izgājis mājas pagalmā. Par laimi, vairākums cietušo sapratuši, ka pēc tikšanās ar aizdomīgu dzīvnieku jāvakcinējas, tālab kopš 1953.gada Latvijā tikai 13 inficēšanās gadījumi beigušies ar cilvēka nāvi. Nevienā no tiem cietušais nav saņēmis potes. Pēdējais letālais gadījums bijis 1996.gadā, kad kāds vīrs Valmieras rajonā pēc sastapšanās ar slimu lapsu atteicies no vakcīnas, atceras NVVC epidemioloģe Irina Lucenko. Kā jau minēts, slimie dzīvnieki atpazīstami pēc dīvainas uzvedības: tie kļūst vai nu neprognozējami agresīvi, vai ļoti rāmi: suns, kas iepriekš bijis mīlīgs, nepamatoti iekož saimniekam, savvaļas dzīvnieks, kas parasti vairās no cilvēkiem, pēkšņi ienāk pagalmā. No inficēšanās brīža līdz pirmajām slimības izpausmēm var paiet no deviņām dienām līdz gadam, taču, reiz sākusies, apmēram nedēļas laikā tā noved pie bēdīga iznākuma: cilvēks iet bojā no elpošanas muskulatūras paralīzes, bet pirms tam mokās ar hidrofobiju - bailēm no ūdens, kad, izdzirdot ūdens šļakstus vai tikai redzot to, rodas rīkles muskulatūras krampji. Tie novērojami arī pēc citiem spēcīgiem kairinātājiem, piemēram, skaļa trokšņa. Piedevām slimnieks ir pie pilnas apziņas un saprot notiekošo, stāsta Latvijas Infektoloģijas centra ārste Armanda Broduža. Ko darīt, ja, par spīti piesardzībai, kāds zvērs tomēr jūs apskādējis? Koduma brūci jācenšas iztīrīt ar ūdens strūklu, pēc tam lietot dezinficējošus līdzekļus: ūdeņraža pārskābi, briljantzaļo. Tas tomēr neizslēdz inficēšanās iespējamību. Ja vainīgs bijis suns vai kaķis, kura saimnieks ir tuvumā, nevajadzētu sākt histēriski lamāties, bet jebkurā gadījumā pārliecināt saimnieku, lai to nogādā pie veterinārārsta (var saslimt arī vakcinēts dzīvnieks, ja nav laicīgi atkārtota vakcinācija). Apskatot to tūdaļ pēc notikušā un tad atkal pēc 15 dienām, ārsts izdos izziņu, no kuras atkarīgs cietušajam dodamo pošu skaits. Par dzīvniekiem ar aizdomīgu uzvedību, klaiņojošiem suņiem, kaķiem un meža zvēriem, kā arī to līķiem rīdzinieki un Rīgas rajona iedzīvotāji var zvanīt SIA Dienests (tālr. (2) 956555 un 7313443). Vēlams potēšanu sākt tajā pašā dienā, sliktākajā gadījumā - pie pirmās izdevības. Pie ārsta jāgriežas pat tad, ja uz ādas nokļuvušas tikai aizdomas izraisošā dzīvnieka siekalas. Pasaules veselības organizācija tiem, kas varētu būt inficējušies ar trakumsērgu, rekomendē mēneša laikā saņemamu piecu vai sešu pošu kursu. Francijā ražotās vakcīnas Latvijā ir jāapmaksā pašam, Krievijā ražotās iespējams saņemt bez maksas. Vairs netiek potēts vēderā, un injekcijas nav sāpīgas.Iespējama arī profilaktiskā potēšana: cilvēki, kam darbs vai hobijs saistīts ar mežu vai dzīvniekiem, var saņemt imunizāciju pret trakumsērgu līdzīgi kā pret ērču encefalītu. Lai rastos imunitāte pret trakumsērgu, mēneša laikā vajadzīgas trīs injekcijas un pēc tam ik gadu jāsaņem atkārtotas potes. Sakostajam cilvēkam ārsts, izvērtējot brūces lielumu un situāciju, kā tā iegūta, droši vien prasīs, vai ir saņemta pote pret stingumkrampjiem (tetanusu). Tā izraisītājs, kas dzīvo augsnē, teorētiski var iekļūt brūcē ar putekļiem, un ārsts, izvērtējot situāciju, var ierosināt vakcinēties arī pret tetanusu. Ģimenes ārsts Andris Lasmanis informē: ja cietušais (par tiem, kas jaunāki par 18 gadiem, atbildību nes vecāki) pretēji ieteikumiem nav ar mieru pieņemt trakumsērgas vai arī stingumkrampju vakcīnas, ārsts var lūgt parakstīties ambulatorajā kartiņā, apliecinot, ka šis cilvēks ir saņēmis brīdinājumu par iespējamām sekām un uzņemas atbildību par tām. Skrāpējumu slimība - iekaisuši limfmezgli Tas, ka kaķa skrāpējumi bieži mēdz iekaist, nav atkarīgs no dzīvnieka ļaunā prāta uz saskrāpēto personu, bet no brūces sterilitātes. Lēna pušuma dzīšana nav tik liela problēma kā kaķa skrāpējumu slimība, kuru izraisa mikroorganisms - nūjiņa, kas mēdz būt mazu kaķēnu siekalās, urīnā, uz ķepām. Nūjiņai nokļūstot zem cilvēka ādas, tā sāk ceļu uz kādu no limfmezgliem, kas atrodas uz kakla, padusēs, cirkšņos, savukārt skrāpējuma vietā iekaisums var pat nebūt. Parasti iekaist tuvākie limfmezgli. Piemēram, ja ieskrāpēts pirkstos vai plaukstā, pēc nedēļas vai pusotras iekaist paduses limfmezgls. Tas ir sāpīgs, ap 40% gadījumu var pat sastrutot. Cilvēkam var būt paaugstināta temperatūra un slikta pašsajūta. Sataustot palielinātu limfmezglu, vēlams doties pie ārsta, kas, konstatējot kaķa skrāpējumu slimību, parasti izraksta antibiotikas, rekomendē A.Broduža. Dažkārt gan organisms ar kaķa skrāpējumu slimību tiek galā bez mediķu palīdzības, taču jāņem vērā, ka limfmezgli palielinās arī pie citām, daudz nopietnākām slimībām, piemēram, onkoloģiskām saslimšanām. Toksoplazmoze - risks grūtniecei Mazpazīstamo toksoplazmozi izraisa vienšūnis, kas mīt kaķa urīnā un izkārnījumos, bet cilvēku var inficēt caur brūcītēm ādā un gļotādā. Pēc provizoriskiem datiem, ar toksoplazmozi ir inficēti vairāk nekā puse cilvēku. Parasti, ja nav citu veselības problēmu (AIDS, vēža, kad jālieto ķīmijterapija) organisms tiek galā ar šo slimību bez ārsta palīdzības. Ļoti reti, ja novājināta dabīgā imūnsistēma, toksoplazmoze var bojāt limfmezglus, acis un centrālo nervu sistēmu. Būtiska ir cita šīs slimības izpausme: grūtniecības laikā inficējoties ar minēto vienšūni, var iet bojā auglis. Tālab pirms plānotas grūtniecības ir laboratoriski jāpārbaudās, vai topošā māte ir inficējusies - tad grūtniecības laikā no tā nav jābaidās. Pretējā gadījumā, nēsājot bērniņu, būtu regulāri jāizdara analīzes, vai viss ir kārtībā, bet, ja atklāta inficēšanās, nekavējoties jāārstējas. Latvijas Republikas Veterinārmedicīnas diagnostikas centrā iespējams pārbaudīt veterinārklīnikās noņemtas kaķu asinsanalīzes, lai noteiktu, vai tie neslimo ar toksoplazmozi, skaidro klīnikas Mazo brāļu hospitālis veterinārārste Lelde Mencendorfa. Lipīgā kailā ēde Faktiski vienīgā sēnīšu slimība, ko pārnēsā četrkājainie draugi, visbiežāk - klaiņojoši kaķi - ir kailā ēde, informē Stradiņa slimnīcas mikoloģiskās nodaļas vadītājs Vilis Krasts. Slimajiem dzīvniekiem galvas apvidū, pie acīm un uz purniņa mēdz būt infekcijas perēklīši - zvīņojoši laukumi ar aplūzušu spalvu, kas reizēm ir tik mazi, ka grūti ieraugāmi. Noglāstot slimu dzīvnieciņu, kailo ēdi izraisošā mikobaktērija nokļūst uz ādas, un slimība var sākties arī dzīvnieku mīļotājam. Pat piecu līdz septiņu dienu laikā, parasti vispirms uz apakšdelmiem un krūtīm, parādās mazi, sarkani gredzenveida laukumiņi, kam ir tendence palielināties. Ja sēnīte tiek līdz galvas ādai, ar cilvēku notiek tas pats, kas ar kaķi: nav izteikta iekaisuma, bet rodas zvīņojoši perēklīši ar aplūzušiem matiem. Slimais cilvēks ar matu suku, gultas veļu, dvieļiem var tālāk inficēt citus. Kailās ēdes ārstēšanai tagad ir dažādi ārēji lietojami preparāti: tinktūras, krēmi un ziedes, ar ko 1-2 nedēļu laikā no sēnītes var atbrīvot gan cilvēkus, gan dzīvniekus. Ja slimība sasniegusi ievērojamus apjomus, tomēr vajadzīga iekšķīga terapija. Jebkurā gadījumā par to jākonsultējas ar ārstu, jo pretsēnīšu līdzekļiem iespējamas dažādas blakusparādības. Jāuzmanās no tārpiem un alerģijām Suņi un kaķi, kā zināms, mēdz rakņāties pa zemi un dažādiem netīrumiem, kopā ar tiem ielaizot un savā spalvā atstājot zarnu parazītu oliņas. Dzīvnieki var būt tikai šo oliņu pārnēsātāji, kā tas ir vēdergraizes un diskomfortu izraisošo spalīšu, cērmju, cilvēka lenteņa gadījumā, bet paši ar šiem parazītiem neslimot. Par tiešo infekcijas avotu dzīvnieki kļūst, izplatot suņu tārpus (toksokarozi) un ehinokokus, kura oliņas atrodamas arī suņu un kaķu tievajās zarnās. Ar toksokarozi saslimušais cilvēks cieš no plaušu un aizkuņģa dziedzera bojājumiem, kas izpaužas kā vēdergraizes, caureja, slikta dūša, klepus, pat plaušu karsonis, bronhīts un astma, palielināti limfezgli, locītavu un muskuļu bojājumi. Toksokarozi uzrāda īpaši asins izmeklējumi, ko veic Latvijas Infektoloģijas centra laboratorijā, bet analīzes var nodot arī laukos. Ehinokoki, ko atklāj ar ultrasonogrāfiju vai asins analīzi, rada vēl plašākus bojājumus, taču, par laimi, ir ļoti reti sastopami. Aptiekā var nopirkt veselībai nekaitīgas prettārpu zāles, ko pēc atvaļinājumiem un dzīvošanas laukos divas reizes gadā, pat neizdarot analīzes, der ieņemt gan bērniem, gan pieaugušajiem, iesaka A.Lasmanis. Toties sunim vai kaķim piesūkušās ērces cilvēkam vairs nav bīstamas. To attīstības ciklā paredzēts, ka tām jāiesūc asinis, un tad jādodas vairoties, nevis jāmeklē jauns upuris. Ērces var izraut un iznīcināt, taču vislabāk to darīt gumijas cimdos, jo jāuzmanās, lai kukaiņa siekalas, kas var saturēt encefalīta un Laima slimības ierosinātājus, neiekļūst kādā ādas brūcītē. Vēl jāņem vērā, ka dzīvnieku spalvu putekļi var izraisīt alerģiskas reakcijas, kas var izpausties kā saaukstēšanās slimības, klepus, elpas trūkums, iesnas, acu iekaisumi un asarošana. Konkrēto cēloņu noteikšanu labāk atstāt alergologa ziņā, kurš pateiks, vai slimniekam vispār jāatturas no draudzības ar zvēriem, vai arī vajadzīgi citi piesardzības pasākumi. Ieteikumi kaķu un suņu mīļotājiem Rūpējieties par dzīvnieku veselību. Reizi gadā gan suņiem, gan kaķiem jāizdara vakcinācijas pret trakumsērgu un jādod zāles attārpošanai. Problēmu gadījumā, it īpaši pamanot pārmaiņas dzīvnieka uzvedībā, konsultēties ar vetārstu. No ielas pieņemtu dzīvnieku vēlams aizvest pie vetārsta uz vispārēju pārbaudi. Piedzimstot bērnam, mājdzīvniekus uz laiku vajadzētu izmitināt citur. Ja tas nav iespējams, pilnīgi jāizslēdz to kontakti ar mazuli. Arī pilnīgi normālam dzīvniekam var parādīties agresivitāte, turklāt bērni ir uzņēmīgāki pret parazītiem, viņiem arī biežāk rodas alerģiskas reakcijas, astma. Jāievēro elementāras higiēnas normas: neēst ar suni vai kaķi no viena šķīvja, negulēt vienā gultā, nebučot dzīvnieku uz purniņa, nomazgāt rokas pēc tā glaudīšanas.