Mēneša filma un citas filmas

.. Filma Mifunes pēdējā dziesma, kas lepojas ar apakšvirsrakstu Dogma 3. Tiem, kas seko kinomākslas norisēm, šis jēdziens nav svešs kopš 90.gadu vidus, kad grupa dāņu režisoru, to skaitā arī skaļākais un šokējošākais no viņiem - Larss fon Trīrs, Šķeļot viļņus un Dejotāja tumsā autors, - parakstīja manifestu, kam bija lemts kļūt par pēdējo kādas kinematogrāfistu grupas principu formulējumu XX gadsimta nogalē. Principi, kurus dogmisti formulēja, bija svētu mērķu ierosināti. Viņi pārmeta kino buržuāzisku trulumu, vēlmi manipulēt un bezcerīgu pakļaušanos apnikušu sižetu un striktas dramaturģijas kontrolei... Visi, kas vēlējās strādāt saskaņā ar šo dokumentu, bija nodevuši sava veida nevainības zvērestu, paziņojot, ka atsakās no daudziem labumiem, ko kino uzņemšanā uzskata par teju neaizstājamiem. Viņi tvēra rokas kameras, tās trīcēšanu un kadra neizgaismotību pasludināja par efektu, nedz defektu, patiesības un realitātes matēriju. Ar to iedziļināšanos Dogmas principos varētu arī beigt, piebilstot, ka kopš 1995.gada Dogma ir izplatījusies kā gripa visā pasaulē, turklāt dāņu kino no Eiropas kaktiņa izvedusi slavas saulītē. Protams, ne visi režisori, kas savā laikā ir parakstījuši manifestu, strādā tikai un vienīgi Dogmas stilā, pats Trīrs būtībā ir uztaisījis tikai vienu 100% Dogmas filmu Idioti. Toties dāņu Dogmas par stilu pasludinātos principus braši lieto pasaulē, bet kinokritiķi nav slinki rakstīt, ka šī te spāņu (amerikāņu, britu u.c.) filma ir tapusi Dogmas stilā. Dāņiem prieks, slava un bonuss - gan par asprātību, gan spēju radīt lieliskāko nacionālā kino reklāmkampaņu Eiropas kinovēsturē... Kāpēc dzied Mifune? Sērens Kregs-Jakobsens - Mifunes pēdējās dziesmas autors - neaizraujas ar pārlieku uzticību Dogmas burtam, drīzāk lieto slaveno brenda vārdu kā lielisku reklāmbļaukli savai filmai. Cilvēcīgai, humānai, inteliģentai filmai par kādu Kopenhāgenas biznesmeni, kurš ir spiests atgriezties laukos pēc tēva nāves un veidot attiecības ar savu dīvaino, garīgi slimo brāli, kurš visa cita starpā ir japāņu kino fans. Ne jau bez iemesla ar bleķa katliņu galvā viņš imitē japāņu filmu samuraju, to klasisko tēlotāju Tositro Mifuni (lūk, filmas nosaukuma atšifrējums!). Sērens Kregs-Jakobsens savā laikā ir bijis bērnu filmu režisors, iespējams, šis iemesls izskaidro, kāpēc Mifunes pēdējā dziesma ir daudz maigāka nekā pirmie Dogmas ziediņi - skarbie, pat ciniskie Larsa fon Trīra Idioti un Tomasa Vinterberga Svinības. Ar biznesmeņa, jancīgā brāļa un ķezā iekļuvušas prostūtas tēlu palīdzību viņš visai askētiskiem līdzekļiem (arī budžeta ziņā) risina stāstu par nepieciešamību noskaidrot, kas tu esi... Viss kopā - gan Dogmas zīmogs, gan filmas neapstrīdamās profesionālās kvalitātes un humors - tai nodrošināja būtiskas balvas Berlīnes festivālā. Vēl viens Dogmas bērns un citi Turpinot Dogmas un slavas tēmu, varam ķerties pie vēl viena Dogmas manifesta parakstītāja dāņu režisora Kristiana Levringa filmas, kas tapusi jau kā starptautiska kopprodukcija ar populāriem aktieriem. Filmu rāda TV21. Tās nosaukums - Karalis ir dzīvs, un arī tā var kalpot kā uzskates līdzeklis tam, kā no Eiropas provinces ar labu brendu (Dogma) iztikt pasaulē. Turklāt filma Karalis ir dzīvs tiešām ir pelnījusi jūsu interesi kā savdabīgs un stilīgs eksperiments, kas gan atšķirībā no Mifunes pēdējās dziesmas īpašām balvām nav ticis lutināts. Vēl atliek pieminēt Vudiju Allenu, kurš īsā laikā kļuvis par Latvijas ēterā izrādītāko amerikāņu autoru - režisoru ar noteiktu rokrakstu un paša veidotu mitoloģiju. Šajā nedēļā skatāms Vudijs Allens reiz divi, pirmkārt, viņa senā, bet par izcilu uzskatītā Manhetena - tipisks Allens Ņujorkas ainavā -, un, otrkārt, pavisam nesenais Nefrīta skorpiona lāsts, kura darbība nekur tālāk par Ņujorku nav tikusi, taču atgriezusies pusgadsimtu senā pagātnē - 40.gados. Skatāma ir arī 90.gadu sākuma Austrālijas spilgtā talanta Stīvena Eliota Priscilla - tuksneša karaliene - manierīga un temperamentīga transvestītu drāma, kurā vienā no galvenajām lomām Eliots ir filmējis Terensu Stempu - leģendāro britu aktieri, kurš ar šo filmu atgriezās «biznesā» pēc desmit gadu ilgiem patības meklējumiem Indijā. Viņš redzams galvenajā lomā arī amerikāņa Stīvena Soderberga darbā Anglis/The Limey, skarbā tēlā, ko režisors radīja īpaši Stempam. LTV1 SESTDIENA 22.00 Mifunes pēdējā dziesma Mākslas filma, Dānija, Zviedrija, 1998. Režisors Sērens Kregs-Jakobsens. Lomās Anderss V. Bertelsens, Ibena Hjelje, Sofija Grēbela TV3 SESTDIENA 22.30 Priscilla - tuksneša karaliene Adventures of Priscilla, Queen of the Desert Komēdija, ASV, 1994. Režisors Stīvens Eliots. Lomās Hugo Vīvings, Gajs Pīrss, Terenss Stemps, Džons Keisijs