«Mēs gribam pie tās blondīnes!»

60.gados viņa septiņus gadus kā viesmīle laipojusi starp populārās kafejnīcas Luna galdiņiem, savukārt no 1978.gada jau 25 gadus vada Skārņu ielas stūra kafejnīcu Pētergailis. No malas nemaz nepateiksi, ka smaidīgā kundze solīdos gados, kas tik lieliski prot pačalot un patīkami paglaimot kafejnīcas apmeklētājiem, ir ar tik stingru rokas spiedienu un saimniekošanas standartiem, kas apkalpojošajam personālam liek neviltotā bijībā un pazemībā vadītāju uzrunāt par Viktorijas Kundzi ar lielo K. «Viktorija ir stingra un laba,» - tā ar laipnu, bet noteiktu smaidu sejā, lietišķā pozā pie sava vecmāmiņas ozolkoka galda sēžot, sevi raksturo Viktorija. Viņas stāsts par darbu Rīgas kafejnīcās savādi kontrastē ar bohēmas notīm pilnajām «dīkdieņu, nabadziņu, liekēžu» atmiņām par dzīvi padomju Rīgas izklaides vietās. Ja gribēji prast labi uzņemt augstus viesus, vajadzēja daudzām vilinājumu bedrēm pārlēkt. Šķiet, Viktorijai tas izdevies, un viņa nekādā ziņā nepieļaus, ka šī padomju godība zustu no viņas Pētergaiļa. LUNA - KĀDAM PRESTIŽS, CITAM - VIDUSMĒRS Padomju laiku uzdzīves un citu dzīves jomu speciālists rakstnieks Andris Kolbergs pirms sarunas ar Viktorijas kundzi brīdina: «Jūs tikai uzmanieties ar tiem viesmīļiem! Viņi ir varen plātīgi. 70.gados vairākus tādus intervēju. Katru reizi viņu stāstos parādījās arvien lielāki brīnumi, līdz beidzot viens paziņoja, ka ir apkalpojis caru Nikolaju II, kad viņš 1912.gadā viesojās Rīgā.» Ne tik plašā vērienā, bet šad tad kā pašsaprotams profesionālais triks lielība Viktorijas kundzes runā pavīd. Piemēram, par to, cik prestiža vieta bijusi Luna: «Ja pateicu, ka strādāju Lunā, reakcija bija: Ooo! Kad aizgāju strādāt uz Staburagu, tur jautāja - pazemināja darbā?» A.Kolbergs šo apgalvojumu aplej ar vēsu šalti: «Luna bija vidusmēra vieta. Jaunam un ne tik pārtikušam puisim skaitījās smalki tur aizvest meiteni.» Padomju laikā Rīgā darbojās tādas izklaides vietas kā Piena restorāns, Lira, Astorija, Maskava, kas bija prestižākas; mazāk šikas, bet tādēļ masām pieejamākas bija Luna, Vērmanītis, Tallina, Sigulda, mākslinieki un «citi nabadziņi» pulcējās Vaļņu ielas Baltajā kazā vai Mākslā, vēlāk arī Skapī. «Ja gribat, lai nosaucu kādu prastāku bāru, tāds bija Amūra Grēcinieku ielā. Tur varēja tikt iekšā pat darba kombinezonā,» stāsta A.Kolbergs. Tomēr Luna šīs plejādes vidū izceļas ar ilgāko pastāvēšanu - tagadējā Basteja bulvāra 18.namā Mazā Luna un Luna darbojās jau no 50.gadu sākuma gandrīz līdz 90.gadam. Pirmā stāvā bija ātrā ēstuve ar garšīgiem pīrādziņiem par sešām kapeikām gabalā, tā durvis vēra jau astoņos no rīta, tādēļ bija viena no iecienītākajām uzkodu vietām padomju laika Rīgā. Kafejnīca Luna atradās otrajā stāvā - ar četrām lielām zālēm (lepnākā bija japāņu zāle ar lielu japāņu gleznu pa visu sienu) un 150 sēdvietām. Oficiantes darbs šādā kafejnīcā jaunām meitenēm bija lieliska iespēja nopelnīt. Arī no Krāslavas iebraukušajai 19 gadus vecajai Viktorijai jeb tolaik - Vikai. «Jau trešajā dienā man iedeva pašai savu galdiņu (sešām vietām). Es biju priecīga un laimīga. Pirmajā vakarā nopelnīju tik daudz tējas naudas, ka varēju aiziet uz tirgu un sapirkties. Ne reizi neesmu nevienu apskaitījusi.» Katrā maiņā bija 14 viesmīļi. Katram bija uzticēti četri līdz seši galdiņi. Slodze liela - pusdesmitos no rīta darbā, ap vieniem naktī - mājās. Divas dienas bija darbs, divas brīvas, bet reāli brīvdienas mēnesī bija divas, jo pārējās dienās bija jāstrādā izbraucamajā bufetē, kas apkalpoja dažādas ministrijas (tādas bufetes bija arī katrai viesnīcai). Dažreiz jau četros no rīta kājām bija jāiet uz Kolhoznieku namu un jāklāj galdi augstiem viesiem. Daudzas meitenes sabeidza kājas. Man nekas!» Viktorija neiekrita arī tik plaši izplatītajā viesmīļu vilku bedrē alkoholismā. «Jā, ļoti daudz labu viesmīļu nodzērās. Beigās pat nederēja pa trauku mazgātājiem. Vakarā meitenes saka: pa rubčikam! Man, jaunajai, arī prasa piemesties, es saku pārzinei, ka negribu dzert. Viņa rāda, lai tomēr piemetu. Viņas nopirka šampanieti, citreiz kaut ko stiprāku. Un tā gandrīz katru dienu pa 100, pa 200 gramiem. Ja vēl pievienojās kāds apmeklētājs, pasēdēšana ievilkās līdz pat rītam. Vēlāk meitenes zināja, ka es nedzeru, un nemaz neaicināja. Zāles pārzine Vallija man teica: «Vikij, meitiņ, tev ir prātiņš un tev ir mugurkauls.» To es zinu.» AR KOKTEIĻIEM UZ MINISTRIJU Viktorijas darba principiem ir dziļas saknes. Kad no 1964. līdz 1970.gadam viņa strādāja kafejnīcā Luna, skolotāji bija tie, kas savas gaitas sākuši un skolojušies ulmaņlaiku viesmīlības skolas tradīcijās. Iedomājieties vienu no viņas skolotājiem, tā laika Rīgas labāko šefpavāru, apbalvotu ar Ļeņina prēmiju, Arnoldu Bērziņu: viņš cienīgs uzrauga savu padoto darbu - garš, balts dvielis pār roku, tā galā iesieta bumbiņa, kad apkalpotājs, viņaprāt, kaut ko nedara, kā nākas, viņš tam uzšauj ar attiecīgo galu. Bet par skolotāju it visā viņa uzskata zāles pārzini Valliju Strāderi. «Kas tā bija par skolu! Vallija ulmaņlaikos bija viesmīle restorānā Metropole. Viņa nāca pāri zālei blonda, lepna, skaista. Viesus sagaidīja tā, kā neviens to neprata. Es viņai pilnīgi mutē skatījos. It visā centos atdarināt,» atceras Viktorija. «Esmu viņai pateicīga par visu. Arī par to, ka lika savākt kāda apmeklētāja vēmekļus. Tas, protams, bija ļoti nepatīkami, bet tā bija laba dzīves skola. (Pēc tam Vallija teica, lai viņš man samaksā.)» Iznesīgo oficianti jau pēc gada Lunas labāko viesmīļu komandā aizsūtīja uz Vissavienības konkursu Maskavā. «Mūsu viesmīļu komanda dabūja sudraba medaļu. Bet kā mūs pirms tam trenkāja un mācīja! No agra rīta līdz vēlai naktij restorānā Rīga gatavojāmies. Es darīju visu, lai būtu labākā.» Vienīgo fotogrāfiju ar Viktoriju un Lunas kolektīvu uzņēma šajā konkursā. Taču tā pazudusi un vairāk fotogrāfiju vienkārši nav, jo kafejnīcās fotografēt nedrīkstēja. «Atbrauca kāds no dziļās Krievijas un teica: Oi, kak krasivo! Ja hoču sfotografirovaķ!* Mēs nedrīkstējām atļaut vai sūtījām pēc atļaujas. Vai tad viņš to bildi uz Vašingtonu būtu sūtījis?» brīnās Viktorija un smejas, kad stāsta, kā visi jaunie dzērieni un ēdieni bija jānes uz Tirdzniecības ministriju apstiprināt: «Ar visām pudelēm un glāzēm gājām uz Smilšu ielu, jaucām kokteiļus un devām komisijai garšot. Tas jau vēl nebija tas trakākais: kad Lunā pavāri izgudroja jaunu tortes recepti, pēc atļaujas bija jābrauc uz Maskavu.» Tomēr var saprast, ka jaunradē reti kurš bija ieinteresēts - vairāk problēmu, nekā jēgas. ŠVEICARS - STUKAČS UN DIEVS Viktorija šķelmīgi palielās, ka jau drīz daudzi vēlējušies, lai viņus apkalpo tieši viņa: «Reiz grafiķa Jura Pasternaka kompānijai tika piedāvāts kāds brīvs galdiņš, viņš teica: Nē, mēs gribam pie tās blondīnes! Stāvēja un gaidīja, kamēr atbrīvosies kāds mans galdiņš.» Dzeramnaudā oficiantes saņēma salīdzinoši daudz, Vikorija saka: «Pēc algas neilgojos.» Un to var saprast - praktikantēm tie bija 50 rubļi, vecākajām oficiantēm - ap 100 rubļu. Īpaši naudīgi un devīgi bija jūrnieki. «Kāds krievu jūrnieks palūdza, lai sagriežu gaļu viņa dēlēnam. Un pateicībā zem šķīvja atstāja 25 rubļus. Es biju kā septītajās debesīs. Taču man svēta lieta bija princips: iedeva - paldies, neiedeva - arī paldies. Tomēr varu teikt, ka reti kurš man neatstāja tējas naudu.» Viktorija stāsta, ka «savi galdi bija ļoti jāuzmana. Nedrīkstēja blandīties apkārt. Reiz es aizgāju galdiņam pasūtīt kokteiļus pie bāra, kad atnācu, visa kompānija jau bija prom. Dabūju samaksāt 50 rubļus no savas naudas. Bet alga man bija 45 rubļi. Es domāju, ka varbūt viņi aizgājuši uz restorānu Rīga. Skrēju uz turieni - nekā. Tad atcerējos, ka biju dzirdējusi jauniešu sarunu, ka viņus nākošajā dienā iesauks armijā. No rīta aizmetos uz Maskavas ielu - nav. Tad gan es raudāju.» Tos, kuri slikti strādāja, sūtīja uz kafejnīcu Māksla Vaļņu ielā. Katrā Lunas periodā bijis savs firmas ēdiens. Viena no tām bija karbonāde Luna ar sieru, maksāja ap diviem rubļiem. A.Kolbergs atceras, ka viņam ļoti garšojusi Vīnes šnicele par 67 kapeikām. Vispieprasītākie dzērieni bija konjaki. Ar kodīgo Azerbaidžānas konjaku bija pilni plaukti, lai iebaudītu septiņu zvaigžņu armēņu konjaku, vajadzēja blatu. Zāles pārzine teica: «Armēņu konjaks - tikai izredzētajiem.» Dārgi gan nebija - pudele maksāja tikai četrus rubļus. «Uz Lunu nāca ministriju darbinieki, Mākslas akadēmijas pasniedzēji. Ārzemnieku bija ļoti, ļoti maz. Varbūt kāds jūrnieks paretam iemaldījās. Tad uzreiz visi par to zināja. Mēs visas pratām runāt vāciski, mums nāca speciāls skolotājs,» stāsta Viktorija. Drošības komiteja nāca aicināt būt par ziņotājām. Viktorija nepiekrita. Par tiem galvenokārt kļuva kadru daļas vadītāji un sētnieki. Pēdējie bija vislabākie - zināja, ko atveda, ko aiznesa, kas aizgāja, ar ko bučojās. A.Kolbergs gan norāda, ka stukači galvenokārt bija šveicari. «Ja tev pašam draugos bija kāds šveicars, tu jau skaitījies prominenta persona, jo iekšā tikšana pārpildītajās kafejnīcās bija garantēta,» stāsta A.Kolbergs. Viktorija stāsta, ka ar šveicaru īpaši bija jādraudzējas sievietēm, jo vienas pašas kafejnīcās viņas neielaida: «Tad vienīgā cerība bija, ka «galvenais diriģents» par trīnīti kļūs pielaidīgāks. Ja ne, jālūko piebiedroties kādam vīrietim.» Ģērbšanās kultūra bija strikti reglamentēta: vīrietim - uzvalks un kaklasaite, sievietes bez zeķēm vai biksēs neielaida. Arī oficiantēm bija jārūpējas par perfektu izskatu. Lunā visas tērpās melnās luksa kleitās virs ceļa, baltos, iestērķelētos priekšautos, matos balts nadziņš, pār roku sniegbalta salvete. Arī viņu uzvedība bija dzelzs burtiem rakstīta: nekāda pārmērīga koķetērija vai dejas ar viesiem. («Tikai Jaunā gada ballē pārzine atļāva kādu deju.») «Krievu publika uzskatīja, ka viesmīle ir tas pats kas mauka. Kad pastāvīgie apmeklētāji pamanīja, ka parādījusies jauna, blonda oficiante, uzreiz interesējās par iespējām mani pavedināt. Vienam no viņiem kārtīgi sadevu ar lietussarga aso galu. Labi, ka paspēju žigli iesēsties taksī - viņš man būtu kārtīgi sadevis pretī,» atminas Viktorija. Pa laikam milicija ieradās izklīdināt īstās prostitūtas: «Atceros, kā vienu tādu blondīni manā priekšā izvilka no trauku mazgātavas.» Dejas sākās astoņos un parasti ilga līdz vienpadsmitiem. Ja gribējās vēl, apmeklētāji sametās, lai orķestris turpinātu. Luna bija slavena ar savu sieviešu orķestri. AUGSTIE VIESI - 2,20 AUGUMĀ? Pēc dekrēta 70.gadu sākumā sekoja vadītājas darbs jau bārā Sigulda, sauktā par Lupatu bāru vilnas griestu noformējuma dēļ. Te darba laiks bija nenormēts, jo šejienes viesi bija jāizklaidē līdz pat pieciem rītā. Tā reiz piezvana kāda vadības dāma: «Sevodņa buģet visokiji gosķi. Štob bila čistota un porjadok.» - «Man tīrība un kārtība ir katru dienu, jautāju, kas tie par tādiem visokijiem, vai 2,20 augumā? Izrādījās, ka tas bija pats Hruščovs. Toreiz tādu galdu klājām, ka ārprāts! Visas ministrijas bija kājās. Galdā tika celtas kristāla glāzes un vāzes, sudraba dakšiņas un naži.» Dēls jaunajai sievietei bija jāaudzina vienai, jo ar vīru viņa ātri vien izšķīrās. Arī iesāktās studijas universitātē palika nepabeigtas: «Dažreiz to nožēloju. Bet nevajag. Bijušās kolēģes no Lunas dažreiz satieku tirgū pārdodam augļus. Es nevaru sūdzēties par savu dzīvi. Dažreiz aicinu vecus draugus uz Pētergaili. Viņi saka: «Vika, mēs nevaram atļauties pat kafiju pie tevis iedzert.» Es aicinu: Nu tad es jūs pacienāšu!» Intervijas laikā Pētergailī sēžam pie Krāslavas vecmāmiņas masīvā ozolkoka galda. Arī lielais vācu pulkstenis, kura zvans tikpat spēcīgs kā Pēterbaznīcai, ir no vecmāmiņas. «Ebreji jau vairākkārt interesējušies par iespēju to nopirkt,» lepni piebilst saimniece. Kāpēc jūs izceļat ebrejus? «Tāpēc ka viņi prot atšķirt labu mantu,» skan atbilde. ZILAIS PILSONIS 70.gados Vecrīgā bija tikai 22 kafejnīcas. Pētergailī bija 24 sēdvietas, bet rindā stāvēja vismaz 80 cilvēku. Sestdienās cilvēkiem bija jāgaida pat četras stundas. Pēdējo reizi tik liela rinda bija Rīgas 800 gadu svinībās. «Vietai jau sākumā bija liela piekrišana. Pirmās nedēļas bija rezervētas ministriem, centrālkomitejai un tamlīdzīgiem augstiem viesiem. Garāmgājējs neredzēja, kas te iekšā notiek, jo logiem priekšā vitrāžas. Tikai pēc daudzajām mašīnām ārpusē varēja saprast pasākuma nopietnību. Bija pilns ar melnajiem limuzīniem. Mums tūdaļ piešķīra augstāko kategoriju - ceļojošo sarkano karogu. Protams, priecājos, bet negrasījos tik milzīgu karogu mazā zālē turēt, aiznesu to kaut kur kaktā. Labprāt būtu izkārusi ārā, bet tad jau neļāva,» stāsta Viktorija. «Bieži no Krievijas atbraukušie mūsu kafejnīcā izsaucās: «Oi, kak vkusno! Oi, kak krasivo!» Domāju gan: kad bijām ar Lunu konkursā Maskavā, aizgājām uz kādu restorānu, kur mums atnesa gurķus ar zemēm. Ļoti prasta apkalpošana.» Pētergailim bija jābūt īpašam - kokteiļu nosaukumiem izmantoja liecības no Rīgas vēstures. Sieviešu vidū populārākais bija Līgavas kapella un Anno 1209, kas bija ar putukrējumu. Vīrieši bija iecienījuši Zilo pilsoni (viskijs, ķimelis, balzams, ledus). Viktorija pastāsta, ka XIII gadsimtā Rīgā bija tā saucamā zilā gvarde - militāra vienība, kas Rīgā sagaidīja un vēlāk uz jūru pavadīja kuģus. Viņi tērpās zilā. Šo kokteiļa nosaukumu gribēja aizliegt. «Nu kā tas izklausīsies - goluboj graždaņin,» teica kāda ierēdne. «Atbildēju, ka nosaukumi nav jātulko.» Iecienīti bija Pētergaiļa formas kēksi, bet, tā kā konditori pazaudēja kūkas formu, šodien Pētergailī jūs tos neatradīsiet. «Pieturējāmies pie tā, lai publika būtu laba: nekādu četrpadsmitgadīgo, lai mēs negrautu savu prestižu. No pulksten sešiem likām trīs rubļu ieejas maksu, lai atbaidītu sīkos. Pie mums nāca nopietni cilvēki. Tādēļ bija jāstrādā skaisti, lai nebūtu nekādu nepatikšanu, lai cilvēks tiktu laipni un laikus apkalpots.» Daudzi, kas nāca 1978.gadā, nāk arī tagad: «Toreiz viņi bija vēl jauni zēni, tagad - juristi, uzņēmēji, finansisti.» Arī sarunas brīdī pie galda pienāk universitātes pasniedzējs Jānis Strautmanis un diktofonā ierunā: «Labākā kafejnīca Rīgā, par centru nemaz nerunājot!» Kad viņš aizgājis, Viktorija atklāj, ka, lūk, viņi ir pazīstami jau no Lunas laikiem. Viņa uzticas tikai reklāmai no mutes ausī. Pētergailis visos laikos bijusi latviska kafejnīca. Viktorija panāca, lai kafejnīca netiktu nosaukta par Moroženoje. «Visi zināja, ka Pētergailī pulcējas Latvijas patrioti. Arī Tautas frontes biedri nāca, īpaši Godmanis. Pasūta pašu stiprāko kafiju un tik sēž un papīros buras un buras.» To, ka Pētergailis reiz būs viņas, pierunāja poļu restauratori 1984.gadā, kad viņi restaurēja viesnīcu Rīga: «Tā kā es protu poliski, viņi nāca uz Pētergaili. Teica, ka kafejnīcai jāpieder man. Es atbildēju - kādas muļķības. Bet redz ka pierunāja.» Viktorija smejas, ka viņa sacenšas ar savu kaimiņieni - Pēterbaznīcas vadītāju Mariannu Ozoliņu, kas tur nostrādājusi jau 28 gadus. «Pārspējusi mani! Es starp trijām baznīcām atrodos 25 gadus.» Tomēr zināms rekords Viktorijai pieder - viņas mīļotais žigulis, ko viņa dēvē Mana cerība, ir 23 gadus vecs, bet ripo un izskatās uz pusi jaunāks. «Kad zinošiem vīriem to pastāstu, viņi netic. Auto pa 6200 rubļiem nopirku 80.gadā,» ar neslēptu lepnumu stāsta Viktorijas kundze un ļoti labprāt piekrīt nobildēties pie savas cerības. Modernākam auto naudas neatliek un neesot arī nekāda kāre.