Mēstules vēsture

Tika norādīts uz valodnieku vispārējo liekēdību, viņu darītā nekam nederību un nodarbošanos ar tādām muļķībām kā vārda "mēstule" izgudrošanu tā vietā, lai paveiktu kaut ko patiesi derīgu. Kaut vai ietu strādāt lauku bibliotēkā. Ikvienam datorlietotājam labi zināms, kādu postu latviešu valodotāji nodarījuši, ķeroties klāt anglisko datorterminu latviskošanai. Ja ne citādi, par to viņiem ik dienas atgādina uzraksts, kas uz ekrāna parādās datora izslēgšanas brīdī: "Sistēma tiek beidzēta". Te nu man jāatklāj, ka patiesā "mēstules" izcelsmes vēsture ir vēl baisāka - to nemaz nav izdomājuši par valodniekiem nomaskējušies trakie profesori vai kāds latviskotāju paramilitārais grupējums. Kaut gan dažviet ziņās tika minēts, ka vainīgs esmu es - kā nekā "mēstule" pirmoreiz tikusi lietota 2004.gada 11.oktobrī tepat Dienā publicētā rakstiņā - arī tā ir tikai daļa no mēstules vēstures. Kā mēdz sacīt kāds desmitgadīgs zēns, ļaujiet man to apsīkumot. Gan zēnu, gan viņa vienā acumirklī ieviesto jaunvārdu, kas nozīmē precizēšanu, pieminu ar nolūku. Bērnu attiecības ar valodu ir citādas nekā pieaugušajiem - bērni valodā jūtas krietni vien brīvāk; ja piepeši aptrūkstas vārds, viens divi, turpat uz līdzenas vietas, kaut vai ieturot pauzi teikuma vidū, izdomā citu. Bērni prot spēlēties ar valodu un ļauj valodai spēlēties ar sevi. Pēcāk nāk likumi un noteikumi, priekšstati par to, kas ir pareizi un kas ne. Spēlēšanās pāriet pati no sevis. Vien pa kādam dzejniekam un rakstniekam netiek no šīs indeves vaļā līdz sirmam vecumam. Vārds "mēstule" dzima no spēlēšanās, no aušošanās. Viena no vienkāršākajām valodas rotaļām ir pārklausīšanās un pārteikšanās. "Mēstule" radās tām abām pa vidu, pie vakariņu galda runājot joku runas ar manu piecgadīgo meitu. Ar surogātpastu sākotnēji šim vārdam nebija ne mazākās saistības - vārds izskanēja virtuvē un izraisīja acumirklīgu jautrību. Nozīme tam pielipa pēc brīža. Tāpat, rotaļājoties. Kāpēc ne? Pēc pāris dienām, rakstīdams sleju un pieminēdams ar negribētām vēstulēm piebāztu elektroniskā pasta kastīti, nolēmu mēstuli izmēģināt. Un viss. Ziņās izlasu: "Lielbritānijas kompānija Spamhouse Project, kura specializējas elektroniskā pasta filtrēšanas jomā, brīdinājusi, ka mēstuļu apjoms internetā var krasi pieaugt," un jūtos gluži kā tāds puika, kas no rīta dodamies uz skolu novērtē iepriekšējā naktī pa tumsu uz sienas sarakstītos saukļus. Domājot par valodu un vārdu spēlēm, ienāca prātā līdzība par automašīnām. Dīvainā kārtā vairums ļaužu valodu labprātāk uzlūko kā vienu no tiem jaunāko modeļu auto, kuru īpašniekiem nav ne mazāko izredžu pašrocīgi ko nebūt salabot. Kolīdz atgadās kāda ķibele, jāved uz servisu, jāsasprauž visādi dārgi štepseļi un jāuzticas speciālistam. Pašam labāk nemaz nemēģināt. Man valodu drīzāk tīk uzlūkot kā vienu no tiem vecajiem braucamajiem, kuru īpašnieki teju katru nedēļas nogali pavada garāžā. Viņi pazīst, spēj izjaukt un salikt savu auto gluži tāpat kā zaldāti šaujamos. Arī valodai nav jaunāko un visjaunāko modeļu, lietojami ir visu gadu izlaidumi. Viens lietotājs savu izteiksmes līdzekli uztur labi ja braukšanas kārtībā, cits visādi ķīlē un pārskrūvē, vēl kāds izrotā pēc sirds patikas. Kāds radinieks, kurš ilgus gadus strādājis par kravas mašīnas šoferi, reiz man teica: "Lai mašīnai būtu ilgs mūžs, ar to nemitīgi jāspēlējas."