Mežvidus puķu bērni

Izbrīns par pēkšņi plato un izdangāto zemes ceļu pārvēršas šausmās par apkārtējo mežu izciršanas veidu un apjomu -- cilvēkam neaizsniedzamas grēdas ar simtgadīgu priežu lietaskokiem, milzīgu ugunskuru pēdas ar apsvilušiem dzīvu koku zariem un kailcirtes ar pārdošanai nederīgiem sagāztiem koku stumbeņiem. Alfrēds, kurš pēc gadiem ir atgriezies savas dzīves dvēseliskākajā mājvietā, apjucis paliek stāvam pagalma vidū. Paceļ labsirdīgi zilās acis pret mežu, bet skatiens atduras pret nemākulīgi sastādītu, dzeloņstiepļu apjoztu augļu koku dārzu un tālumā pret traktora haotiski izrakņātu lauku ar tajā izveidotu dīķi. Nostājas starp panīkušu ievu krūmu un iebrukušo šķūni un rāda, ka te bijusi agrākās akas vieta. Tad pamāj uz vidē neiederīgo, jaundarināto aku ar oranžu jumtu, kas stāv iepretim 1911.gadā celtās vecsaimniecības Mežuplejas koka ēkas verandas ieejai. Tur sliekšņa vietā pirms daudziem gadiem viņš pats novietojis vēl XIV gadsimtā lietotu plakanu dzirnakmeni, ko atgādājis no pamestām mājām. TEIKA PAR PUĶU BĒRNIEM Stāsta, ka 1970.gada 5.decembrī bariņš jauniešu no Latvijas Valsts universitātes un Lietišķās mākslas vidusskolas devās gājienā uz Skujeni, Nītauri un Annām apsēsti ar domu atrast pamestu, skaistu lauku māju, kurp varētu pa laikam aizbraukt. Un atrada - divus gadus vēlāk kādā no ciemošanās reizēm Vidzemē 22 gadus vecais Alfrēds kopā ar vietējo Valdi klaiņoja pa biezajiem egļu mežiem, līdz kādās apkaimes mājās padzirdēja, ka savas mājas pārdot vecais sarkanarmietis Lācis. Patiesībā tas bijis «tautas ienaidnieku», nu Kanādas pilsoņu Pētersonu ģimenes kādreizējais īpašums. Tās atradās dziļi mežā, ja no Rīgas-Pleskavas šosejas pie Līgatnes nogriežas pa labi. «Bija jau rudens, veļu mēnesis. Iznācām no meža klajumā, un acu priekšā dusēja senās mājas, no dūmeņa stīdza balta dūmu urdziņa,» skaistā latviešu valodā stāsta Alfrēds. Kopīgi sametot un samaksājot 850 rubļu, mājās saimniekot sāka puķu bērni. Sākumā viņi bija septiņi. Par jaunajiem Mežupleju saimniekiem no Rīgas stāsta tā laika fotogrāfijas: saplēstās džinsu biksēs tērpti cilvēkbērni ar patiesu, mīļu, bet neatkarīgu sejas izteiksmi. Ziemā viņi slidinās no kalniņa, pie kafijas galda kaļ plānus, kā kūtij uzlikt stikla jumtu, un ik gadu Mežupleju mājas dzimšanas dienā - salnas mēneša 21.dienā - Doma kafejnīcā nopērk ābolkūku un, balsojot uz lielceļa automašīnas, dodas uz savu māju. «Septiņdesmitajos gados man laimējās satikt daudz neparastu cilvēku, un grūti tagad pateikt, vai bijām hipiji. No visa kā bija pa druskai -- gari mati, puķaini krekli, brīvdomīgas runas, kas nesaskanēja ar padomijā atļauto,» -- tā no Anglijas elektroniskā pasta vēstulē tagad atraksta fiziķis Valdis Bojarevičs, kurš kopš 90.gadu vidus strādā Griničas universitātē. «Man Mežuplejas bija tāda dvēseles atpūtas vieta, kur nemainīgi bija jāatgriežas. Reizi divās trīs nedēļās centos tur pavadīt trīs četras dienas, mācību brīvlaikos iznāca ilgāki braucieni. Alfrēds un Inguna palaikam dzīvoja tur nedēļām ilgi un bija tāds kā mūsu kodols, lai gan visi bijām stipri dažādi.» Inguna bija Alfrēda draudzene. 30 gadu vēlāk Alfrēds teic: «Ar h [hipijiem] tas varbūt sākās. Mēs centāmies nonākt pie patiesās, dzīvās latvietības. Kādu laiku mana dzīve bija sadalīta tikai starp Brīvdabas muzeju, kur nostrādāju astoņus gadus par naktssargu, un Mežuplejām.» Man veicas, jo Latvijas Mākslas akadēmijas docenti Valdu Podkalni izdodas sazvanīt Rīgā. Viņa kopš 90.gadiem daļēji uzturas Vācijā, kur notiek viņas radošais darbs ar porcelānu un dzīvo tagadējais dzīvesdraugs. «Tajā laikā mēs bijām ap divdesmit gadu veci, ideālistiski noskaņoti jaunieši. Visi bijām no radošās pasaules un zinājām par rietumu puķu bērniem, taču diez vai viņiem bija aktuāli nepakļauties padomiskajam garam. Mēs klausījāmies viņu mūziku un meklējām brīvību. Taču ar ideju pret netaisnību, kas tajā laikā valdīja. Mežuplejas bija identitātes saglabāšana.» Valda, Alfrēds, Ingūna un Valdis bija stiprākais Mežupleju kodols. Sākumā tur rosījās arī Sarmīte Jeige (viņa tagad par to vairs nevēlējās runāt), arī kinooperators Anatolijs Pjatkins un fotogrāfs un brīvmākslinieks Sargejs Akuraters. Gadiem ejot, čaklākie puķu bērni tur pamatīgi strādāja -- ziemā no meža gādāja malku, zāģēja un skaldīja, lai varētu kurināt visas trīs krāsnis. No apkārtnes pamestajām un pussagruvušajām mājām nešus un uz ragaviņām atvilka seno laiku sadzīves un lauku darbu priekšmetus, un tā ar laiku radās īpašs Mežupleju stila iekārtojums. Ingunai piepalīdzot, Alfrēds no sabrukušās rijas kokiem uzcēla pirtiņu un slieteni. Tagad viņi stāsta, ka centušies Mežupleju mājas un apkārtni iekārtot tādu, kāda tā būtu, ja padomju varas nebūtu un latviskā skaistuma izjūta cilvēkos turpinātos. «Tur bija ideāli apstākļi klausīties ārzemju radio un jaunāko mūziku. Elektrības nebija, tikai Spīdola ar baterijām, sveces un petrolejas lampas,» virtuāli no Londonas turpina atminēties Valdis Bojarevičs. «Un pāri zvaigžņota debess. Tik dzidra, kādu nekur pasaulē neesmu vairs redzējis!» 32 TABLETES DIENĀ «Sarmīte Jeige, Sergejs Akuraters un es bijām no puķu kustības. Tā padomju sabiedrībai bija kā pliķis sejā,» skaidro Alfrēds, kurš piektdienas vakarā Vecrīgas ielās, iespējams, ir vienīgais puķu bērns, bet 60. un 70.gados tādu esot bijuši vairāki simti. «Tas, ka esmu citādi domājošs, sāka parādīties skolas laikā vēstures stundās. Vēlāk stājos universitātē, un pārbaudījumu laikā pasniedzējs teica, ka esot pazinis manu tēvu (mūsu ģimene bija izsūtīta uz Vorkutu). Mani augstskolā neuzņēma,» stāsta Alfrēds. Un piebilst: «Domāju, labi ka tā. Es dzīvoju padomju Latvijā, man nebija dzīvē mērķu un nevarēja būt. Tā būtu liekuļošana un izlikšanās. Par izbraukšanu no Latvijas sāku domāt pēc apcietināšanas skaidrā dienas laikā Rīgā uz ielas. Pienāca uz ielas klāt divi cilvēki, uzrādīja apliecības un teica, ka jāiet līdzi, jo vēloties aprunāties. Cietumā man nogrieza matus. Vēlāk, tāpat kā daudzi citi puķu bērni, atteicos dienēt sarkanarmijā, kam sekoja atbildes reakcija -- piespiedu ārstēšana psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur ikdienas deva bija trīsdesmit divas tabletes. Iespēja pamest PSRS bija tikpat liela kā paņemt saujā zvaigznes no debesīm... Bet tad nāca Mežuplejas un doma par aizbraukšanu atkāpās. Laukos satiku cilvēkus, kuri, lai kā viņi tur dzīvoja, bija sirsnīgāki un patiesāki. Mācījāmies lauku darbus -- pļāvām sienu, cepām maizi un brūvējām Jāņu alu.» Sākumā viņa domu par mājām uztvēra atturīgi, bet ar laiku Inguna dzīvi Mežuplejās ņēma ļoti nopietni un pameta darbu teātrī, kur strādāja ar tērpiem. Sāka iet dārzkopības skolā. «Alfrēdam Padomju Latvija neeksistēja. Viņš uzbūra un dzīvoja Latvijas laika laukos. Ar Ingunu šajā jautājumā viņiem bija pilnīga garīgā saderība,» raksturo Valda Podkalne. Alfrēds stāsta, ka viņiem esot gājis gana visādi un drīz vien parādījušās arī domstarpības -- latvietis tomēr esot vienpatis un Mežupleju puķu bērni bijuši tik atšķirīgi. Tomēr viņi turp brauca gadu no gada un, steidzoties uz Rīgu, atstāja malku krāsns priekšā, lai tie, kuri atbrauks nākamie, bez pūlēm var iekurt uguni. UZ RIETUMIEM «Alfrēds bija jauniešu elks -- neaizsniedzams tēls ar savu nostāju, izskatu un domāšanas veidu. Viņš mācījās angļu valodu, kolekcionēja mūzikas ierakstus, apzināja Latvijas vēsturiskās vietas. Taču viņam un Ingunai padomju laiks bija pilnīgi nepieņemams. Arī Mežuplejās viņus traucēja čeka, un viņi aizbrauca, lai būtu brīvi,» domā Valda Podkalne. Alfrēds par pagātni stāsta brīvi, patiesi un pat mudina to atminēties. Tikai par Ingunu un viņu attiecībām iestājas gandrīz vai klusums: «Mēs iepazināmies 1969.gadā, viņa bija divus gadus jaunāka. Mēs bijām kopā un tad vairs nebijām... Tagad Losandželosā mums aug meita Madara, kurai ir sešpadsmit gadu.» Alfrēdu un Ingunu izsekojuši ik uz soļa -- 1978.gadā notika kratīšana gan Rīgas dzīvoklī, gan Mežuplejās, vēlāk viņu dzīvesvietā Pārdaugavā ierīkoja noklausīšanās ierīces. «Es zinu, ka uz Mežuplejām braukāja ciemos cilvēki, kuri bija ziņotāji. Zinu arī, ka paši mežuplejieši tika par mani iztaujāti,» bez aizvainojuma balsī atceras Alfrēds. Inguna apprecējās ar Alfrēda brālēnu no rietumiem un 1980.gadā aizbrauca uz Ameriku. «Es pēdējo reizi Mežuplejās biju 1985./1986.gada ziemā pirms došanās uz Zviedriju, jo mana sieva bija turienes latviete. Mēs vienojāmies, ka viņi, kuri palika Latvijā, turpinās kopt Mežuplejas.» JAUNIE LAIKI «Tā sanācis, ka mēs četri, kuriem pret Mežuplejām bija sirdsatbildība, izklīdām pa visu pasauli. 80.gadu beigās mājai sāka tecēt jumts, un bija skumji, ka nevarējām atrast koka skaidas. Uzlikām šīferi, taču savā laikā Mežuplejās pat plastmasas priekšmetus bija aizliegts ienest. Būtu bijusi briesmīga sajūta, ja māja iebruktu. Mēs izlēmām, ka tām jāturpina dzīvot,» - tā Valda Podkalne. Pirms trim gadiem Mežuplejas par minimālu samaksu atdāvināja cilvēkam, kurš grasījies tur dzīvot vientuļnieka dzīvi, rakstīt grāmatu un kopt māju. Tas ir pareizticīgo baznīcas mācītājs, kurš nevēlas, ka min viņa vārdu, to paskaidrojot: «Draudzei nav jāzina, ka man pieder īpašums.» Alfrēds atminas, ka pirms četriem gadiem, kad pirmo reizi pēc izbraukšanas īsi viesojies Latvijā, Mežuplejas esot bijušas laika zoba un svešu garāmejošo ļaužu rīcības skartas -- aizaudzis dārzs un kāda izsista loga rūts, taču gadiem pastāvīgi neapdzīvotās mājas un pagalms vēl glabājis seno auru. «Es nezinu...» ilga un vienkārša atbilde uz jautājumu, kāpēc viņš nav atgriezies uz dzīvi Latvijā. To, vai ēkas iekšpusē vēl atrodas kokā grieztās gultas un vecā mēbeļu meistara Pīpīša darinātais grāmatu skapis, mums tagad neizdodas noskaidrot, jo gandrīz visi logi aiznagloti ar dēļiem un durvīm priekšā pamatīga dzelzs piekaramā atslēga. No rijas kokiem būvētais mistiskais slietenis senās klēts pamatos pazūd milzīgas dzelzs tvertnes ēnā mājas pagalmā. Otra līdzīga ierakta un aplikta ar zemi, izveidojot tādu kā zemnīcu, kuras pielietojumu tā arī neizdodas izprast. «Varēju iedomāties, ka būs iebrucis jumts vai māja nodegusi. Bet kaut ko tādu nebiju gaidījis...» satriekts teic Alfrēds. «Mums toreiz visiem bija augstas un vienotas prasības pēc estētiskuma. Tagadējais saimnieks dzīvo un piemērojas apstākļiem, kā nu prot,» Valda Podkalne. CILVĒKS NO CITAS PLANĒTAS Lēnām rosāmies doties atpakaļ uz Rīgu. No attālākās Katrīnas mežniecības dižmeža atskan lakstīgalu pogošana, bet mieru pārtrauc vēja atnestās motorzāģu skaņas. «No skaistajām Mežuplejām, kuras agrāk ļaudis brauca apjūsmot vai meklēt šeit piedzīvojumu, tagad ir izveidots naudas sūknis,» nosaka Alfrēds, kura labsirdīgajā balsī beidzot ieskanas asāks tonis. Pēkšņi līdzās ceļam pie pamatīgas un svaigi ieraktas kupicas atskan skaļa un bravūrīga iereibuša vīrieša valoda, bet kāda pārsteigta sievietes balss aiz eglēm uzrunā Alfrēdu no mākslinieku mājas. Klajumā pie automašīnas sastājusies ģimene, kura atminas, kā Alfrēds senajos laikos pie viņiem glabājis slēpes. Vaicā pēc Ingunas. Starp viņiem arī vietējais kolhoznieks, kura pienākumos ietilpis apsmidzināt laukus ar amonjaku, rezultātā Mežuplejās vasaras vidū nodzeltējis dārzs. «Toreiz man viņš likās jocīgs. Bet tagad saprotu, ka viņš ir gudrs -- jau toreiz visu zināja,» skaidro iereibušais vīrietis. «Vai tu esi no citas planētas? Latvija tagad ir sadalīta mazos gabaliņos, katrs ņem, ko var,» tiešāka un skarbāka runa ir bramanīgi noskaņotajam biedram, dzirdot Alfrēda neizpratni par izcirstajiem mežiem un pārmaiņām apkārtnē. Atverot Mežupleju paša celtās pirtiņas zemās durvis un ieelpojot svētīgo un tik pazīstamo pirts smaržu, beidzot Alfrēda sejā iedzirkstējās patiess prieks. Taču, nosēdies uz soliņa, viņš pamana, ka pirtslodziņš ir aizbāzts ar lupatu -- apkaimes meistares austo rūtaino Vidzemes lakatu, nu caurumainu un sasmulētu, par kura kādreizējo godību stāsta retas bārkstis. Alfrēda pleci sagumst, un viņš rāda uz pirts lieveni ar cirtienu pēdām: «Uz pirts lieveņa nedrīkst cirst malku -- zem tā taču mājo katras viensētas Laima!» «Tagad braucu uz Latviju kā agrāk uz Mežuplejām,» šos Valda Bojareviča teiktos vārdus nezinot, uz atvadām Alfrēds uzraksta kādu vēstījumu uz savas vizītkartes, kas stāsta par viņa nodarbošanos Losandželosā -- kopā ar citiem baltiešiem izveidotu mākslas galeriju, kur var nopirkt tautiskus priekšmetus. Mazo kartonu gabaliņu viņš aizbāž aiz smagās piekaramās atslēgas mājas priekšā.