«Mīlestības mums netrūka»

Remonts pirmā kompaktdiska iznākšana. CD Melnraksti tiks prezentēts, ansamblim spēlējot gandrīz zelta sastāvā, stāsta Riekstiņš: «Gints Sola spēlēs ģitāru, Gints Šteins taustiņinstrumentus, Juris Kroičs bungas, es basģitāru, Ieva Akuratere dziedās. Nebūs tikai dziedātāja Viļņa Linuža, nevaram atrast viņa koordinātas.» Melnrakstus Riekstiņš dēvē par K.Remonta popularitātes laika plati: «Toreiz to neizdevās izveidot. Var jau teikt, ka dzejniekam vajag tikai pirkstu, ar ko rakstīt, un kāpu smiltis, tomēr rodas cita sajūta, kad redzi savu darbu iespiestu, tas nozīmē, ka kāds posms pabeigts. Mums tas izpalika. Nē, vienu plati bijām izveidojuši ar nosaukumu Šai reizei pietiks, bet, tiklīdz bijām sataisījušies korumpēt kādu no Melodijas skaņu ierakstu inženieriem, tā viņiem uznāca lielā kontrole un ierakstīšanās nesanāca. Pašu mēģinājumi izveidot skaņu ierakstu studiju Baldones pagrabā bija pārāk šauri. Šie ir ieraksti, kurus varēju atrast lentēs. Skaņā nekas nav darīts, tā ir tikpat laba vai slikta, kā bija.» Citas vērtības Tas nebija bizness, tas bija dzīvesveids, - tā Juris raksturo K.Remonta laikus. «Tā nebija mūzika «tāpēc, ka ansamblis», naudas pēc vai tāpēc, ka meiteņu vajadzētu vairāk. Skaistu, jauku un gudru būtņu mīlestības mums netrūka. Slava? Protams, patīkami, bet man vienmēr daudz patīkamāks ir licies, teiksim, Ingus Baušķenieka atzinīgs vārds.» Ansamblis tapa 1985.gada pavasarī. «Spēlēju Bauskā, tajā ansamblī bija sanākuši ļoti forši cilvēki, bet kāds spēks plosīja ansambli no iekšienes, bija ambīcijas, alkoholisms. Paņēmu savu ģitāru un aizgāju. Pēc kāda laika pie manis atbrauca Kroičs un Šteins un teica, ka vajag dibināt ansambli uz jauniem pamatiem, citām vērtībām. Runa bija par savstarpējām attiecībām, nevis par mūziku. Zinājām, ka esam slikti, kašķīgi, lecīgi, bet varam sadarboties uz citiem pamatiem. Kādu laiku tas mums izdevās. Lasījām grāmatas, apspriedām, daudz lasījām dzejoļus. Nedzīvojām «rokenrola dzīvesveidu» ar dzeršanu un visu pārējo. Protams, ballītes bija lielas, jautras, ar atraktīviem elementiem, bet nebija nekādu cūcību - mums bija augsta iekšējā morāle. Mums bija brīnišķīgas meitenes apkārt, bija sirsnīgas attiecības, bet visas intīmās lietas tika risinātas ārpusē.» Reiz savā pagrabā K.Remonts nospriedis, ka viņi ir vislabākais ansamblis un tam vajag visforšāko dziedātāju. «Izskaitļojām, ka labākā dziedātāja Latvijā tobrīd ir Akuratere, - ja viņu paņemtu, varbūt kaut kas iznāktu. Viņa bija Pērkonā, bet pieņēma mūsu piedāvājumu. Mums viņas parādīšanās deva jaunu elpu - nāca jaunas dziesmas, koncerti.» Bijām antiklerikāli, vēl saka Riekstiņš. «Cilvēki, kas ir kaut ko lasījuši, neieskatās pirmajā smukajā mācītājā.» Bet Vilnis Linužs taču ir kļuvis par krišnaītu? «Ar Vilni bija savādāk. Kad ansamblī zuda iekšējā motivācija, pieņēmām lēmumu vairs neko nedarīt. Pēdējo dziesmu Dievs guļ ierakstījām divatā ar Vilni. Es metos iekšā studijas veidošanā. Pret Vilni līdz šai dienai jūtu vainu par to, ka nepainteresējos, ko viņš dara. Viņam bija vide, kurā viņš dzīvoja, ansamblis, un nu tas pajuka. Viņš meklēja narkotikās... Kad juta, ka var kļūt atkarīgs, devās ārstēties. Kur notiek ārstniecība, tur parasti tie dvēseļu gani klīst apkārt, tur viņi viņu bija nomakšķerējuši - pamazām, palēnām. Atceros, toreiz smējos: Vilnim dziedāt patīk, vārdu krišnaītu dziesmās nav daudz, tos viņš iemācīsies. Viņš aizbrauca uz Īriju.» Pēc ansambļa darbības apsīkšanas Riekstiņš «viss bija studijā». «Man bija utopiska doma izveidot studiju, kura varētu atbalstīt jaunos, kurus citur neņem. Ierakstīju arī - Prāta vētru, Bindemani. Lai studiju uzturētu, visus tos gadu bija šausmīgs reklāmdarbss. Taču drīz sapratu, ka studija neietekmē mūzikas rašanos. Kamēr man bija studija, ierakstīju divarpus savas dziesmas. Pēc tam sapratu, kas ar Vilni noticis, jo tā dzīves tempa un skatījuma, tā trauslā, vibrējošā dzīvošana, kāda bija K.Remonta laikā, vairs nekad neatgriezās, palika tikai tiekšanās pēc tās. Beigās nolēmu, ka par studijas tehniķi negribu būt, šķīros no savām daļām. Tagad esmu «puisis uz izsaukumu», strādāju reklāmā un mārketingā. Beidzu kursus un sapratu, ka reklāma un visi pārējie cilvēku zemapziņas ietekmēšanas veidi ir zinātne, man tas ļoti patīk - tā smadzeņu un iedvesmas kombinēšana.» Veidos filmu Dziesmas Juris nerakstot. «Nav iekšējas motivācijas. Tikai pēdējos divos mēnešos atkal esmu sajutis kādu sāpi. Instrumentālus darbiņus - tos jā, tie nevienam neko sliktu nevar izdarīt, bet dziesmai ir vārdi, un, tiklīdz ir vārdi, tā lieta vairs nav tik vienkārša.» No Jura četriem bērniem mūziku mācās jaunākais puika - Baldones mūzikas skolā. Kas tagad notiek Baldonē? «Maza miestiņa kašķi, būtiskas lietas netiek risinātas. Nejauši pastaigājos pa Baldones kūrortu, kas ir vecākais Baltijā. Ilgi nebiju tur iegriezies, un aina mani sāpināja. Veidošu dokumentālu filmu. Jau zinu nosaukumu - Atoms avotā, jo tur nāk klāt radona problēma. Scenāriju jau esmu iesniedzis Kinocentrā. Muļķības, spītības un citu lietu rezultātā ir izpostīta ārstniecības vieta, kurā ir trīs veidu minerālūdeņi, dūņas un kuru neviens karš nebija nopostījis.» Mūzikā Riekstiņam pašlaik pietrūkst veselīga andergraunda. «Ingus Baušķenieks ir teicis: tas tumšais, melnais andergraunds, tas «Āāā!» ir pietiekamā daudzumā, bet tā gaišā, priecīgā izteikti pietrūkst - kā Dzeltenie pastnieki, NSRD, Lorija Andersone. Ja atrastos kādi ļaudis, ar kuriem varētu uzspēlēt andergraunda līmenī, bet tā stingri, es ar lielāko prieku laistos spēlēt basģitāru. Gan jau būs. Nevienam nav aizliegts sacerēt dziesmu arī tad, kad viņam ir sešdesmit gadu.»