Mums vienkārši tur bija jābūt

Ieklīstot Rīgas Domā, pārsteigums - baznīca pilna ar cilvēkiem, daži sēž, daži solos guļ. Latvijas radio sāk spēlēt valsts himnu. Cilvēki pieceļas un dzied līdzi. Tolaik starp citiem barikāžu aizstāvjiem baznīcā dienu un nakti dežurēja arī mediķi, gatavi sniegt pirmo palīdzību armijas uzbrukuma gadījumā. Aivars Privka, toreizējais Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcas ķirurgs un arodbiedrības vadītājs, bija viens no pirmajiem ārstiem, kas atsaucās aicinājumam un ieradās Doma baznīcā, lai organizētu medpunktu. Patriotiskie mediķi Laikā, kad visā Latvijā dibinājās Tautas Frontes nodaļas, arī Rīgas pilsētas Sarkanā Krusta slimnīcā tāda tika nodibināta. «Mēs bijām patriotiski noskaņoti, lai gan mums bija daudznacionāls kolektīvs - ne tikai latvieši, bet arī krievi, baltkrievi un ukraiņi. Mēs aktīvi piedalījāmies visos procesos, un, protams, arī tajā laikā mēs nevarējām stāvēt malā,» stāsta Aivars Privka, tagad Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras veselības aprūpes speciālists. Ar Aivaru, kas 20 gadu nostrādājis par ārstu un tagad apstākļu spiests, pārgājis administratīvā darbā, mēs tiekamies senatnīgajā aģentūras ēkā Baznīcas ielā, uz kuru drīz pārcelšoties jaunā Veselības ministrija. Par barikāžu laiku Aivars Privka stāsta labprāt, vairākkārt piebilstot, ka tur bija ļoti daudzi ārsti un medmāsas. Pēc tautas manifestācijas Daugavmalā 13.janvārī viņš kopā ar kolēģiem atgriezies slimnīcā. «Tad zvanīja Ilga (Robežniece, slimnīcas LTF nodaļas vadītāja) un teica, nu, ejam! Tā viņa, es un vēl ķirurgs Māris Saba, kas tagad ir 1.slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs, devāmies uz centru. Pa ceļam mums pievienojās daktere Marina Dāle un daudzi citi ārsti. Pa radio cilvēki tika aicināti doties uz Doma laukumu, un tur mēs arī virzījāmies. Cilvēku tur bija diezgan maz, nebija vēl nevienas barikādes. Tad glābšanas vienības Abava vadītājs dakteris Valdmanis ruporā jautāja, vai šeit ir medicīnas māsas un ārsti - vajadzētu sanākt kopā un domāt par medicīnas punkta organizēšanu. Tā mēs nokļuvām Doma baznīcā, kur priekšā jau bija mana kolēģe, anestēzijas māsa Daina Lejasmeijere un dakteris Gardiņš no Bērnu klīniskās slimnīcas.» Medpunkts tapis, vispirms saliekot kopā visu, kas nu katram bijis līdzi no mājas aptieciņām. Atmosfēra pirmajā naktī bijusi diezgan saspringta, jo pa radio nepārtraukti nākušas ziņas par bruņumašīnu pārvietošanos pa Rīgas tiltiem. «Bija tāda savāda sajūta,» atceras Aivars Privka. Lazarete baznīcā Medpunktam trūka medikamentu un aprīkojuma. «Mums nebija nestuves, nebija nevienas gāzmaskas, un tajā naktī viss tas tika noorganizēts. Tika sazvanītas slimnīcas, atceros, ka naktī ap kādiem divpadsmitiem, vieniem ieradās toreizējā 1.slimnīcas galvenā ārste Zoja Orlova ar citiem kolēģiem un atveda gāzmaskas un nestuves. Mēs sazvanījām savu slimnīcu, no kurienes arī tika atvestas vajadzīgās lietas.» Pirmajā naktī izveidojās vēl vairāki medpunkti, un visa Doma baznīca kļuva par tādu kā lazareti. Mazliet vēlāk baznīcā tika izveidota arī operāciju zālīte. «Minimums - sterili instrumenti - tur bija, un vajadzības gadījumā mēs tur varējām veikt arī mazas operācijas. Dažas arī veicām, jo bija sīki savainojumi, bet ne no omoniešu puses, vienkārši sadzīviski - vienam huligāni bija iepūtuši acīs gāzi, citam atkal zobs sāpēja.» Nākamajā rītā Aivars Privka nodevis stafeti kolēģiem un atgriezies slimnīcā. «Atceros, ka gāju pēc dežūras 13.janvārī atpakaļ uz slimnīcu un tā sajūta bija absolūti nereāla. Likās, ka visa dzīve pulsē taisni Vecrīgā, ka ārpusē ir pilnīgi cita pilsēta. Likās, ka pilsēta snauž. Bet tā jau nebija, visi gāja savos ikdienas darbos.» «Tas bija laiks, kad mēs ļoti maz gulējām un ļoti daudz strādājām, jo bez barikāžu laika bija taču arī civilā dzīve.» Viņš pats toreiz strādājis trijās vietās - lasījis lekcijas Sarkanā Krusta medicīnas skolā, strādājis poliklīnikā un slimnīcā. Bailes bijušas tikai sākumā «Vissaspringtākā bija pirmā nakts, teikšu godīgi, tad es domāju arī par nāvi,» stāsta Aivars Privka, lūgts atcerēties tā laika izjūtas. «Tā bezspēcības sajūta bija tāpēc, ka mums nebija ieroču un arī nevarēja būt. Ja vajadzētu aizstāvēties, mēs neko nevarētu izdarīt. Mēs varējām sniegt tikai palīdzību.» Grandiozās barikādes Vecrīgā tapušas vairāku dienu laikā, tomēr jau pirmajā naktī tur sabrauca ļoti daudz smagās tehnikas. «Tad jau tā sajūta bija daudz drošāka, mēs Vecrīgā jutāmies kā cietoksnī. Ja tur brauktu transportieri, droši vien, ka viņi tik viegli tur cauri netiktu.» Nakts bija auksta. Doma laukumā cilvēki nesa klučus un dažādas konstrukcijas. Parādījās pirmie ugunskuri. Jaunieši gāja ap ugunskuriem rotaļās, dejoja, skanēja dziesmas, atceras Aivars. Doma medpunktā viņš dežurējis trīs reizes, bet 20.janvārī, kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai, Aivaram Privkam bija diennakts dežūra Sarkanā krusta slimnīcā. «Mēs bijām gatavi sniegt palīdzību, bet ievainoto Gvido Zvaigzni aizveda uz Rīgas 1.slimnīcu. Mūsu māsa, Līga Majore, kam tanī dienā beidzās dežūra Domā, bija paspējusi zem lodēm iziet cauri Vecrīgai un atgriezties slimnīcā. Kad barikāžu laiks beidzās, arī medpunkta darbība pamazām tika pārtraukta. Varēja būt sliktāk «Neko jau mēs citu nevarējām, tikai nevardarbīgi pretoties. Pilnā sparā vēl darbojās Interfronte, Latvijā bija padomju karaspēks. Ja mēs nekādi nebūtu reaģējuši uz notikumiem Lietuvā, reakcijas spēki būtu ņēmuši virsroku un neatkarīgas Latvijas, kas ir jau tikpat kā iestājusies ES un NATO, arī nebūtu. Ja tagad cilvēki šaubās - vajag vai nevajag stāties NATO un ES, viņi ir aizmirsuši, kur mēs esam dzīvojuši un kādas perspektīvas mums toreiz bija,» saka ārsts, kam pašam 12 neatkarības gadi nesuši arī vilšanos, jo Sarkanā Krusta slimnīca, kurā viņš strādājis, 1995.gadā slēgta, it kā uz remontu. «Tika solītas ārvalstu investīcijas slimnīcas remontam. Mums tika piedāvāts rakstīt atlūgumu vai ņemt bezalgas atvaļinājumu. Es sāku strādāt Gaiļezera slimnīcā, bet vēlāk, lai varētu savilkt galus kopā, pabarot bērnus un sevi, ar smagu sirdi aizgāju uz administratīvu darbu,» nopūšas Aivars Privka un piebilst, ka sapņo par to, lai ārsti un māsiņas varētu strādāt vienā darba vietā uz vienu slodzi un uzturēt ģimeni, ne trijās, četrās vietās, kā tas ir tagad. Pirms gada Aivars Privka uzrakstījis atmiņu vēstuli Tautas frontes muzejam, kurā minējis to mediķu vārdus, kuri dežurēja Doma baznīcā. «Jutu, ka man tas ir jāizdara, jo uz barikādēm bija simtiem mediķu, katra ārstniecības iestāde sūtīja savus pārstāvjus. Domāju, ka daudzi no kolēģiem, kas arī tur bija un tāpat kā es neuzskata sevi par varoņiem, neko par to nestāsta. Un neviens nezinās, ka viņi tur ir bijuši. Bet mums vienkārši tur bija jābūt.»