Naftas laikmeta beigas

Bet tas nav pareizi. Mēs dzīvojam naftas laikmetā, jo viena cilvēku paaudze, kas dzimusi pēc 1965.gada, iztērēs 80% no visiem zemeslodes naftas krājumiem, kuri, kā zināms, neatjaunojas. Salīdzinot ar mums labāk zināmajiem pēdējiem pieciem cilvēces vēstures gadu tūkstošiem, 80 gadi ir tik īss un niecīgs laika periods, ka pat neticas, ka tik īsā laikā varētu iztērēt vienu no galvenajām zemeslodes dabas bagātībām. Bet tā ir realitāte, kas labi atbilst prognozei, ko tieši pirms 20 gadiem, uzstājoties ar referātu Vispasaules konferencē Toronto, Kanādā, izteica viens no galvenajiem naftas ieguves speciālistiem pasaulē - Dr. M.Hūberts, toreizējais ASV Ģeoloģijas pārvaldes direktors. Pēc viņa prognozes, toreiz strauji pieaugošā naftas ieguve varēja attīstīties divos variantos: tā turpinātu strauji pieaugt un, sasniedzot maksimumu (37 miljardi barelu gadā), tikpat strauji kristos; tā nostabilizētos toreizējā līmenī. Cilvēce izvēlējās otro variantu, naftas ieguves līmenis tagad ir nostabilizējies, un tas ir apmēram 25 miljardi barelu (3,4 miljardi tonnu) gadā. Tagad mums ir iemesls runāt par naftas laikmetu ne tikai tāpēc, ka pēc 2030.gada naftas ieguve strauji samazināsies, bet arī tāpēc, ka no naftas tagad ir lielā mērā atkarīga ekonomika, politika, starpvalstu attiecības un cilvēku dzīves līmenis. Arī kari tagad sākas naftas dēļ, kā piemēram, Irākā, Čečenijā un citur. Sevišķi svarīgi naftas resursi ir lielvalstīm. Tā, piemēram, Ķīna, kurai šie resursi ir nepietiekami, bet kur naftas patēriņš tagad katru gadu palielinās par 15-20%, pagājušajā gadā nopirka naftas atradnes Aktjubinskā un Uzenskā (Kazahstānā) par 9,4 miljardiem USD. Nafta ir ļoti svarīgs faktors arī Latvijas ekonomikā un politikā, jo naftas un naftas produktu tranzīts no Krievijas dod ievērojamus ienākumus valsts budžetā. Tas ir tagad, bet kā būs turpmāk? 1979.gadā man gadījās Maskavā apspriest Dr.Hūberta prognozi ar ievērojamu speciālistu naftas ieguves jautājumos, un viņš izteica savu prognozi attiecībā uz Krieviju. Viņš pastāstīja, ka, pēc viņa aprēķiniem, pēc apmēram 15-20 gadiem Krievijas naftas rūpniecībā ir gaidāma katastrofa, jo naftas ieguve strauji samazināsies. Un galvenais cēlonis būs tehniskā progresa ignorēšana, jo netika pielietotas ne jaunas tehnoloģijas, ne jaunas iekārtas. Urbumus ekspluatēja, kamēr «labi nāca», pēc tam tos pameta un urba jaunus. Daļa naftas palika zemē, bet, lai to iegūtu tagad, ir vajadzīgas lielas investīcijas, un nafta būs daudz dārgāka. Diemžēl šī prognoze ir attaisnojusies. 1989.gadā Krievijā ieguva 540 milj. tonnu naftas, bet 1996.gadā - tikai 293 milj. tonnu. Pašas Krievijas minimālais iekšējais patēriņš ir 170 milj. tonnu naftas gadā, tātad pagaidām vēl vairāk nekā 100 milj. tonnu gadā varēja eksportēt, un 20% visa Krievijas naftas eksporta gāja caur Ventspili. Pēc dažu speciālistu vērtējuma, naftas ieguve Krievijā tuvākajā laikā var vēl samazināties un attiecīgi samazināsies arī eksports. Šis process jau ir sācies, un ne tikai novecojušas tehnikas dēļ. Kā zināms, naftas cena pasaules tirgū ir strauji kritusies: pagājušā gada sākumā tā bija 24 USD par barelu, bet šā gada sākumā tā nokritās līdz 12 USD par barelu. Rezultātā izdevumi, lai iegūtu 1 tonnu naftas Tjumeņas apgabalā, ir lielāki par naftas cenu Eiropā. Tātad naftas eksports no Krievijas kļūst ekonomiski neizdevīgs. Naftas cenas kritās arī pēc 1985.gada, kā rezultātā Gorbačova valdībai vajadzēja prasīt ārzemju kredītus, kādus Brežņeva valdībai nevajadzēja, jo naftas eksports deva lielus ienākumus. Toreizējo situāciju labi ilustrē Arābu ekonomiskās un sociālās attīstības fonda prezidenta Abdul Latif al Hamada dati. Pēc viņa datiem, naftas cenu krituma rezultātā arābu valstu ienākumi no naftas pārdošanas 1980.gadā bija 217 miljardi USD, bet 1994.gadā - tikai 86 miljardi USD. Turklāt ir jāņem vērā, ka 47% no visas pasaules naftas iegūst arābu valstīs. Analoģiska situācija ir arī tagad: Krievijas valdība ir spiesta ņemt 14,8 miljardu USD kredītu no Starptautiskā valūtas fonda. Tas, protams, ir ne tikai naftas cenu dēļ, bet vispārējās ekonomiskās krīzes rezultātā, kuru vēl vairāk padziļināja naftas cenu samazināšanās pasaules tirgū. Un, ja vēl Krievijas valdība atteiksies samazināt akcīzes nodokli jēlnaftai un palielinās maksu par zemes izmantošanu, tad Krievijas naftas kompānijas būs spiestas vispār pārtraukt naftas eksportu un importēt to no Azerbaidžānas, kur tā ir lētāka. Kā tādā gadījumā būs ar Latvijas budžeta ienākumiem no naftas tranzīta? Tāpēc Latvijas ekonomikas orientācija uz naftas tranzītu un rūpniecības attīstības ignorēšana ir tuvredzīga un kļūdaina, jo bez attīstītas rūpniecības neviena valsts nevar būt ekonomiski neatkarīga. Kādas rūpniecības nozares tad Latvijā vajadzētu attīstīt? Pirmkārt, tādas, kas izmantotu vietējās izejvielas. Un viena no šādām galvenajām izejvielām mums ir koksne, kas kā ķīmiska izejviela jau tuvākajā nākotnē būs alternatīva naftai. Pasaulē ik gadus no naftas saražo 340 milj. tonnu visdažādāko produktu un sintētisko materiālu. Bet gandrīz visus šos produktus un materiālus var ražot arī no mazvērtīgās lapkoku koksnes un no koksnes atkritumiem, kā starpproduktu izmantojot furfurolu. Ir ļoti nozīmīgi, ka Vispasaules konferencē, kurā 1978.gada jūlijā ar savu prognozi par naftas ieguvi uzstājās Dr.M.Hūberts, bija veltīta nākotnes organisko izejvielu problēmām (World Conference on Future Sources of Organic Raw Materials). Šajā konferencē demonstrēja arī diagrammu, kas parādīja trīs galveno organisko izejvielu - naftas, biomasas un akmeņogļu izmantošanas izmaiņas kopš 1825.gada un prognozi līdz 2075.gadam. Kā labi redzam diagrammā, šajā periodā izejvielu relatīvā izmantošana iet pa apli: tā sākas ar biomasu un beidzas ar to pašu biomasu kā atjaunojamu izejvielu. Turklāt ikgadējais biomasas pieaugums pasaulē ir 200 miljardi tonnu, kas ir 20 reizes vairāk nekā pašreizējā naftas, ogļu un gāzes ieguve kopā. Tāpēc, izsīkstot naftas krājumiem, jau pēc 25 gadiem līdz 30% no visas organiskās ķīmijas produkcijas ražos no koksnes un lauksaimniecības atkritumiem. Tās valstis un ražošanas kompānijas, kas to ātrāk sapratīs, būs ieguvējas. Spriežot pēc pēdējās informācijas, XXI gadsimta vadošās valstis ASV un Ķīna to jau ir sapratušas.