Nārbuļu sāga sāk savu ceļu

Viņš ierok zemē stabu ar mājas vārdu, noslauka pieri un lepni paveras apkārt - te pletīsies viņa lauki, viņa zeme, te dzims un augs viņa bērni un bērnubērni. Režisores Virdžīnijas Lejiņas videofilmas Likteņa līdumnieki pamatā gūlusi Vladimira Kaijaka tetraloģija par Nārbuļu dzimtas likteņgaitām, sākot no XIX gs. beigām līdz mūsdienām. Ja Dievs palīdzēs, pavisam tiks uzņemts 80 sēriju. Filmas scenāriju uzrakstīja darba autora dzīvesbiedre rakstniece Māra Svīre. Pirms nedēļas Reiterna namā notika videofilmas pirmo divu sēriju pirmizrāde, tās skatīja filmai piederīgie un arī žurnālisti. Latvijas televīzijā 19.janvārī pulksten 19.30 skatītāji vērtēs jaunās filmas 1.sēriju (un turpmāk katru svētdienu - nākamās). Būtībā jau gatavas tetraloģijas pirmās divdesmit sērijas Enijas bize. Katra sērija ilgst 36 minūtes. Domāju, ka šis kinodarbs saistīs skatītāju uzmanību ar tiešām vērienīgu laikmeta griežu atspoguļojumu cilvēku likteņos un ar režisores Virdžīnijas Lejiņas smalkjūtīgo un dziļo skatījumu uz mūsu vēsturi. Filmas uzņemšana ritēja Madonas rajona Liezēres pagasta Kalna Jaunzemju mājās. Visā filmēšanas laikā tās pārtapa par Nārbuļu dzimtas mājām. Perētājs perē, tinēja tin Pēc pirmizrādes Reiterna namā radošais tandēms Vladimirs Kaijaks un Māra Svīre saņēma apsveikumus un abi starot staroja. Rakstnieks smaidīdams apgalvoja: «Jūtos kā vista, kas izperējusi pīlēnus, un tie diezgan labi peld, bet man kā perētājam šķiet, ka peld citādi, nekā biju iecerējis, taču noteikti pat labāk. Šis tas uzrakstītajam nācis klāt, bet to laikam izdarījusi Svīre. Kamēr viņa rakstīja scenāriju, es rakstīju tetraloģijas ceturto grāmatu. Uz gatavo filmu jau vairs neskatos kā gluži uz savu darbu.» Māra Svīre skaidro: «Mēs ar Kaijaku varētu labi sastrādāties, ja viņš principā nebūtu pret līdzautoriem. Vladimirs prot uzburt noskaņu, bet raksta trakoti lēni, viņa darbos ir maz dialogu. Man savukārt dota fiksa runāšana un rakstīšana un ļoti patīk veidot dialogus. Scenārijā reizēm tos nācās veidot no viena teikuma vai rindkopas, un tas ir līdzīgi kā kamolu šķetināt - ņem dzīparu un tin, un tin, un tin... Tā arī strādājām - Vladimirs Staburagā rakstīja tetraloģijas beigu daļu, es Rīgā ar datoru scenāriju. Vīram apsolīju, ka būšu godīga, un Vladimirs pilnīgi paļāvās uz mani. Centos saglabāt viņa darba tonalitāti, mistiku, cilvēku un dabas izjūtas. Virdžīnija Lejiņa no mūsu abu kopdarba radījusi savu versiju. Viņai kā režisorei ir stipras rokas, un man, skatoties filmu, brīžiem tirpas gāja pa muguru. Veiksme ir gan režisores, gan aktieru darbs, un es apbrīnoju uzņemšanas grupas gara spēku un fizisko izturību tik īsā laikā - 60 dienās - pieveikt milzīgo darba apjomu. Ar prieku turpināšu sadarboties ar Virdžīniju.» Saglabāt viedo senču gudrības Liepājas teātra aktieris Jānis Dreiblats, kurš kā stafetē no Artūra Skrastiņa pārņēma Nārbuļu saimnieka Jēkaba tēla atveidošanu, stāstīja: «Man šī filma nav kā atgriešanās kinolaukā, jo filmējies esmu maz un ļoti sīkās lomās Kurpē un Rīgas gambītā. Nārbuļu saimnieka loma bija kā debesu dāvana. Esmu laukos dzimis un audzis un filmā reizēm biju kā konsultants par visām jūgšanām, pļaušanām, braukšanām. Taču es nezināju daudzus rituālus, kas parādīti filmā, piemēram, pēdu izmīdīšanu, cilvēkam aizejot viņsaulē. Izrādās, tādu rituālu latvieši veica, lai palīdzētu aizgājējam saraut saites ar šo pasauli. Taču atceros, ka vēl 50.gados zemnieki šur tur mājas gariņus baroja. Var tikai pabrīnīties, cik ātri aizmirstam to, ko mūsu senči glabāja gadu simtiem. Filmā šīm trauslajām stīgām Džīna pieskaras ar dziļu pietāti.» Skatot pēdējā laikā uzņemtās latviešu televīzijas filmas, es apbrīnoju, cik režisori Streičs, Lejiņa, Gorodecka, Zvirbulis un citi precīzi izvēlas aktierus lomām! Cik daudz mums ir filmās neizmantotu aktieru! Skat, kāda krāšņa mākslinieku buķete Likteņa līdumniekos - Sigita Jevgļevska, Ligita Dēvica, Armands Reinfelds, Ieva Pļavniece, Karīna Tatarinova, Rihards Rudāks, Maija Apine, Artis Robežnieks, Māris Andersons un vēl, un vēl. Šis ir viņu laiks, aktieri grib un var strādāt, un tas būtu visu ieguvums, ja latviešu režisori, aktieri un pārējie filmu ļaudis būtu noslogoti, radot vērtīgus kinodarbus. Par to, ka tas var notikt, liecina visas pēdējā laikā uzņemtās televīzijas videofilmas, visi šie darbi veikti ļoti labā līmenī. Vēsturisku romānu autors un Viržīnijas Lejiņas dzīvesbiedrs Jānis Lejiņš arī piedalījās filmas tapšanā, lai gan viņa vārds titros nav minēts. Jānis Džīnai devis daudzus impulsus darbam, skaidrojot senlatviešu rituālus un tradīcijas. Galu galā arī darbs pie filmas, viņiem abiem to vēl nezinot, sākās kādā pavasara dienā. Virdžīnija stāsta: «Mēs izbraucām no Rīgas, lai iepazītu Latviju, meklētu neredzētas vietas. Pašā pavasara plaukumā nokļuvām Oktes muižā. Pēkšņi redzam - cauri ziedošajam ābeļdārzam nāk zirgi! Skats bija fantastisks, un man galvā pazibēja doma - kādā filmā es to varētu nofilmēt? Likteņa līdumniekos skatītāji redzēs šādu epizodi pašā filmas sākumā... Taču man bieži gribas raudāt, kad braucu pa Latvijas laukiem un redzu pamestas mājvietas vai pat drupas, kas pamazām aizaug, dārzus, kurus neviens vairs nekopj... Tā ir mūsu vēsture, to atstājot zālē ieaugušu, mēs aizmirsīsim paši sevi...» Pirmizrādes vakarā Reiterna namā Virdžīnija Lejiņa katram uzņemšanas grupas dalībniekam pie tērpa piesprauda aizkustinoši mīļu suvenīru - pašrocīgi no dzīpariem pītu «Enijas bizi». Cerams, ka bize būs stiprs talismans, kas stāvēs klāt Likteņa līdumnieku nākamo sešdesmit sēriju tapšanas gaitā. Otrajā daļā tiks atspoguļoti notikumi no 1939. līdz 1945.gadam, pēc tam sekos sērijas, kurās darbība risināsies 60.gados un ceturtajā -nobeiguma - mūsdienās. Lai veicas!