Ne vējš, ne karogs

Andrejs Upīts, Andris Vējāns, Māra Zālīte, Māris Čaklais - tie ir tikai prominentākie no prātiem, kas kustinājuši literāro žurnālu Karogs. Un tagad viņiem ir piebiedrojusies Ieva Kolmane - žurnāla jaunā galvenā redaktore. Kad ir dibināts Karogs? 1940.gadā. Kā tu jūties Karoga galvenās redaktores amatā? Es, piemēram, atceros no bērnības, ka mājās mums bija šī žurnāla numuri, kas izdoti vēl pirms manas dzimšanas. Vai nav tā, ka Karogs it kā attiecas uz citu laiku un citu paaudzi? Cik man zināms, Karogs patiešām ir ilgmūžīgākais literatūras mēnešraksts latviešu rakstniecības vēsturē. Patlaban vienīgais mēnešraksts, fakts, ko man diez ko nepatīk pieminēt, jo priecīgā balsī ko tādu sludināt nevar - drīzāk jāsavelk ģīmis kā uz činkstēšanu. Situācija tiešām ir specifiska. Kas tajā liekas interesants man un par ko es varbūt nebūtu iedomājusies pirms gadiem desmit - ka tradīcijas uzturēšanai ir savs šarms un zināma intriga. Dullāk vai jaukāk ir kādu tradīciju lauzt, bet grūtāk un varbūt tāpēc arī interesantāk ir rūpēties, lai kaut kas turpinās. Bet kā iejusties tradīcijas kopēja lomā? Vai nav līdzīgi, kā kad, piemēram, būdams students, tu klausies pasniedzējos, bet pēkšņi attopies, ka pats esi kļuvis par pasniedzēju? Tā arī ir. Tas pats ar citām kultūras noteiktām lomām, piemēram, sievas statusu - tu piepeši konstatē, ka tev tāds ir, un vajag laiku, kamēr ar to aprodi. Bet es noteikti negribētu šo tēmu īpaši sakāpināt. Karoga gadījumā piefiksēt es to varu, bet tikai kā noskaņu. Vai Karogā jūt tradīcijas klātbūtni? Šo tradīciju iemieso Karoga kolektīvs. Lielākā daļa cilvēku te strādā ļoti sen un ir ar Karogu saauguši. Tāpēc strādāt Karogā nozīmē nemitīgi klausīties fantastiskos stāstos. Tāpat tradīciju Karogā noteikti iemieso "suņa istaba", kur stāv plaukti ar aizgājušos gados sastrādātajiem numuriem. Istabiņa Kuršu ielas 24 savrupmājā tiešām savulaik ierīkota sunim, tālab redakcijā ik pa laikam lidinās frāzītes: "Kur Zigrīda?" - "Tup suņa istabā." Man ir aizdomas, ka turpmāk par suņa istabu sauks jebkuru telpu, kas būs izvēlēta par Karoga noliktavu, un tālā nākotnē to neviens vairs nepratīs izskaidrot. Kas ir jaunā komanda? Redaktori, neskaitot mani, ir apskatniece Inta Kārkliņa, Arvis Kolmanis, dzejas un prozas nodaļas redaktors, un teju vai Arvim līdzi uz kritikas nodaļu atnācis nevienam nepazīstams jauns puisis Guntis Berelis. To, ka viņš savulaik Karogā jau strādājis, neviens vairs neatceras. Kā ar lasītājiem? Tie, kas atminas padomju laikus, Karogu uztver citādi nekā jaunie. Tolaik tā bija latiņa, īpaša autoritāte. Ņemot vērā visu tā laika situāciju, žurnāls bija diezgan smalks siets - instances, kurām vajadzēja izsijāties cauri, lai tu Karogā parādītos, bija visai sarežģītas. Es vēl joprojām jūtu, ka ir daudz cilvēku, kas Karogu uzskata par kaut ko sevišķu. No otras puses, ir paaudze, kas Karogu zina labi, bet tikai tāpēc, ka literatūras skolotāji liek to lasīt. Patiešām liek? Jā. Labi, ka Karogu ļoti daudz izmanto skolās, bet šīs auditorijas daļas attieksme ir pavisam cita - nav daudz tādu, ko var piespiest mīlēt Raini vai Karogu tāpēc, ka tie iekļauti obligātās literatūras sarakstā. Un vēl, protams, ir milzum daudz ļaužu, kas vispār nezina, ka tāds Karogs eksistē. Tādu dažādu attieksmi esmu uz savas ādas izjutusi. Varbūt tradīcija uzliek rāmi, kas kaut kādā ziņā ierobežo? Jā, bet tādā situācijā atrodas jebkurš plašsaziņas līdzeklis. Tādā ziņā, ka ikvienam ir jārēķinās ar savu auditoriju? Jā. Pirmām kārtām negribētos pievilt vai pazaudēt jau esošo uzticamo lasītāju. Vidējais aritmētiskais te ir bezgala jauks cilvēks ar kultūras slāpēm un smalku dvēseli, savulaik - pastāvīgais teātru, koncertu, izstāžu, literāro vakaru apmeklētājs un aizrautīgs bukinists, pieradis arī pie noteiktas lietu kārtības. Viņam Karogs ir arī pagājušo laiku zīme. Nezinu, kuram pēc tam, kad lielākoties par nepieejamiem padarīti visi kādreizējie kultūras prieki, pietiktu spēka šo zīmi viņam vienā rāvienā atņemt un par varītēm grūst rokā citu, galīgi svešu. Otra lieta ir brends vai seja. Var jau iet pie plastiskā ķirurga un uzreiz pārvērsties līdz nepazīšanai, bet jārēķinās ar sekām, ka tevi mājās vairs nelaidīs iekšā. Mēra izjūta nekaitē. Bet tā tas ir tikai situācijā, ja apmierina esošos lasītājus un ar to pietiek, lai izdzīvotu. Lai izdzīvotu, ar to nepietiek. Vajag Kultūrkapitāla fonda atbalstu, vēl papildu līdzekļus un, protams, gribas plašāku lasītāju loku. Ar ko jaunais Karogs atšķirsies no tradīcijas? Formāli beidzas Māra Čaklā trīs gadus koptā sadaļa Rakstnieks, kas bija veiksmīgs mēģinājums rakstīt visjaunāko latviešu literatūras vēsturi. Rakstnieku sadaļa beidzas ar decembra numuru, un, manuprāt, beidzas skaisti - ar Edvīnu Raupu. Pirmkārt, viņš to jau sen bija pelnījis. Otrkārt, tīri simptomātiski. Jo skaidrs, ka literātu, kas pelnījuši savu numuru, ir vairāk nekā trīsdesmit vai četrdesmit, un daudzi būtu vēl pieminami. Bet tas, ka šī sadaļa beidzas, nenozīmē, ka vairs nebūs atsevišķu līdzīgu numuru. Rakstnieku sadaļas vietā nāk sadaļa, kurā tiks dots teorētisks un praktisks ieskats kādā no literatūras procesa jomām, piemēram, "kam pieder teksts?" vai "cik lēta var būt literatūra?", to starpā - caur konkrētu literātu personību un mantojumu. Tajā būs materiālu kopa, kas varētu būt diskutabla, uzvedinoša, bet arī informatīva un kaut vai studijās izmantojama. Kas paliek? Es gribētu pateikt, kā es saprotu Karoga tradicionālo uzdevumu. Tā kā šis ir vienīgais literārais mēnešraksts, neizbēgami jāapmīļo iespējami daudzas literārā procesa šķautnes. Mūsuprāt, laba ir žurnāla struktūra: patlaban esam to nodefinējuši kā literatūras "priekšnesumu", "darbnīcu" un "aizkulises". Priekšnesumu pārstāv lielākoties proza un dzeja. Darbnīcu - literatūras pētniecība un kritika, arī teorija. Aizkulises ietver jautājumus par to, kā literatūra notiek tepat un cituviet. Situāciju sarežģī tas, ka priekšstats par literatūru pēdējā laikā ir krietni vien paplašinājies, līdz ar to paplašinās arī literatūras mēnešraksta uzdevumi. Tradīcija katrā ziņā jābagātina, apmīļojot arī tos laukus, kas tradicionāli par literatūru netiek nemaz uzlūkoti, piemēram, paskatoties, ko valoda un literatūra iespēj reklāmā, dažādos leksikas līmeņos, kā literatūra dzīvo ikdienas valodā un kā mēs vispār kaut ko caur valodu apjēdzam. Ja kādas robežas tiks grautas, tās lielākoties būs ērtības labad iedibinātās šķirtnes starp cilvēka darbības jomām. Tātad paplašinām tēmu loku, tai skaitā arī ģeogrāfiski - vairāk uzmanības pievērsīsim ārvalstu autoriem un literatūrai. Ideālā gadījumā mēs varētu pa īstam piesaistīt daļu tās auditorijas, kam Karogs līdz šim ir bijis tikai obligātā literatūra, proti, mēs domājam publicēt materiālus, ko labprātīgi varētu likt lietā dažādu humanitāro specialitāšu studenti. Vai nevar notikt, ka Karogs no literatūras almanaha pārvēršas par literatūras teorijas mēnešrakstu? Nekādā ziņā. Lielākā daļa ieceru saistās ar literātu loka kopšanu un audzināšanu. Ideālā gadījumā Karogam vajadzētu būt spējīgam pasūtināt laba līmeņa darbus dzejā un prozā. Varētu būt finansiālas problēmas. Vai padomju laikā Karogs pasūtināja darbus? Uz svētkiem dzejoļus Ļeņinam - jā. Bet naudas lietas ir atsevišķs un komplicēts jautājums. Piemēram, lielākā sāpe ir, ka skolas ļoti vēlas Karogu, briesmu stāsti nāk no visām valsts malām par to, kā, piemēram, kioskā nonāk viens Karogs un kioskniece to rūpīgi ievāko avīzē un dod lasīt visiem pēc kārtas - tikai lai atdod atpakaļ nenotraipītu. Vai, piemēram, skolas bibliotēka lūdz Karoga darbiniekam aizdot viņa personisko eksemplāru, un tad tas tiek nokopēts. Jo viņiem pašiem žurnāla nav. Skolām nav iespējams gadā tam atvēlēt pārdesmit latus. Vai nav tā, ka jautājums par Karoga pastāvēšanu ir saistīts ar latviešu literatūras situāciju kopumā, proti, vai tai ir iespējams izdzīvot? Literatūras situācija Latvijā nemaz nav tik slikta. Mēs jau diezgan labi esam uztaustījuši vidusceļu starp tirgošanos ar literatūru un dotāciju vai cita finansējuma piesaisti. Visi mehānismi tiek darbināti un diezgan veiksmīgi. Nav tā, ka literatūra iet bojā. Drīzāk literatūras ir par daudz. Kā to saprast? Tā, ka pat tik mazā valstī kā Latvijā nav iespējams piefiksēt un pateikt kaut ko par lielāko daļu no klajā nākušajām grāmatām. Krietna tiesa notek garām kā pīlei ūdens. Bet ir arī daudz literatūras, par kuru nav nekā īpaša ko teikt. Visi jau gaida tos notikumus, un pie notikumiem parasti ir jāpiestrādā. Es gribēju vēlreiz pieminēt "sietu". Mūsdienās Karogs, manuprāt, ir daudz atvērtāks. Kaut vai tāpēc, ka kritikas nodaļā jūs publicējat studentu darbus. Jā, bet vai tad tas, ka autors ir students, ir kāds kritērijs? Runa jau ir par tekstu un dažreiz - par žestu. Nav noslēpums, ka reizumis studenti nāk klajā ar daudz svaigākiem viedokļiem nekā tradīcijām bagātie literatūrzinātnieki, kam dažkārt viss jau sen ir skaidrs. Bet te ir jārunā par "priekšnesuma" un "darbnīcas" atšķirībām, jo skaidrs, ka teorētiskos rakstus atsijāt ir daudz vieglāk. Tur ir skola, var skatīties argumentāciju. Daudz lielāka māksla ir strādāt ar tiem cilvēkiem, kas piedalās dzejas un prozas "vārīšanā". Te nekad nav drošas garantijas, ka noraidītais darbs ir patiešām slikts. Vai pašiem rakstniekiem ir kāda īpaša attieksme pret Karogu? Te atkal jāskatās paaudzes. Trejāda tā attieksme. Ir rakstnieki, kas ir dziļas bijības pilni, bijības/mīlestības pilni... Vai bijības/naida? Nu, arī tādi atsevišķi gadījumi varētu būt. Un ir tādi, kas bijuši spiesti Karogu lasīt skolā un respektē Karogu kā tribīni. Un ir viena daļa (visvairāk tādu ir gados jaunu), kam ir vienalga. Kas var savus dzejoļus piegādāt, bet īpaši neinteresējas par to, vai tie kādam patīk vai nepatīk. Pat ja šie dzejoļi patīk un tu saki: "Atbrauciet pie mums, apskatīsimies un parunāsim", izrādās, ka ir par tālu un par grūtu un kāpēc vispār vajag. Klubiņa funkcijas Karogs neveic, vai ne? Skatās uz literatūras procesiem no malas, neiesaistoties? Būtu labi, ja būtu klubiņš. Mēs cieši draudzējamies ar Rakstnieku savienību. Gandrīz vai viena miesa, viens gars. Un tādā ziņā ir klubiņa noskaņa, bet pašiem savu sanākšanu un svinēšanu, konkursu un godalgu nav, lai gan savā laikā bija un mēs gribētu šīs tradīcijas atjaunot. Ļoti gribam atjaunot konkursu, kāds tas bija ar Māras Zālītes un Raimonda Gerkena gādīgajām rokām sarūpēts, vēl jo vairāk tāpēc, ka literatūras konkursi patlaban gandrīz vispār ir nomiruši... Vai prozas lasījumos un Dzejas dienās Karogs kaut kā piedalās? Vai tikai atspoguļo? Vai redakcijas darbinieki tur lasa savus daiļdarbus? Nē, kā bīdītājs, organizators. Tieši nē, to dara Literatūras centrs un Rakstnieku savienība. Tad tomēr ir spogulis, nevis dalībnieks. Nē, nevis spogulis, bet tribīne. Pareizāk sakot, es Karogu redzu kā placdarmu vai kā telpu, kurā notiek komunikācija. Tur ir autori, kas grib būt sadzirdēti, tur ir lasītāji, kas grib klausīties, un bieži vien viņus nevar nošķirt, jo autori grib būt lasītāji un lasītāji var būt autori. Un trešais ir tā vērtējošā instance. Janvāra numurs būs veltīts kritikai - mēs pētīsim kritiku gan no teorijas, gan prakses viedokļa, paskatīsimies, kāda ir kritikas situācija Latvijā. Un viens no šiem jautājumiem ir - kāpēc kritika ir vajadzīga, kāpēc cilvēki grib zināt, kāds ir cita cilvēka vērtējums. Kāpēc tad grib zināt? Vienkārši atbildēt nevar, bet viens no iemesliem ir tas, ka ne jau gluži katrs spēj savu viedokli formulēt. Un dažreiz argumentācija strādā pati par sevi. Var būt situācija, ka tu pats vēl nezini, ko domāt par kādu izrādi vai grāmatu, bet izlasi svešu viedokli un tikai tāpēc, ka tur ir laba argumentācija, tu noskaidro, ko domā pats. Piekrīti. Vai nepiekrīti. Vai Karoga telpā kritiķi sastopas ar rakstniekiem? Protams, ka sastopas. Lappusēs, lappusēs... Tu saki - klubiņš. Klubiņš ir vieta, kur sastopas cilvēki. Karogs ir vieta, kur satiekas teksti. Turklāt tas ir vienīgais (atkal nošņaukājamies) periodiskais izdevums Latvijā, kur iespējams publicēt pamatīgas kritikas. Nevis pieci vai astoņi tūkstoši zīmju kā avīzēs, bet piecpadsmit divdesmit. Nevis pārskatu vai apskatu, bet analītisku izvērtējumu. Ar ko atšķiras kritika, kas publicēta avīzē tūlīt pēc grāmatas iznākšanas, no tās, kas stipri vēlāk parādās Karogā? Dienas laikrakstu uzdevums ir sniegt iespaidu un informēt, turklāt parasti skopāk ieskicētā kontekstā. Literatūras mēnešraksta uzdevums drīzāk ir diskutēt ar lasītāju, kas ar tekstu ir jau iepazinies. Šādā mēnešrakstā ir iespēja uztaustīt sakarības literatūras procesā. Tas ir arī grūtāks darbs. Man liekas, ja es nokļūtu šāda vietā, man būtu kārdinājums kaut ko lauzt, mest ārā. Nē, nē, tā sajūta drīzāk ir... ai, par daudz metaforu... Piemēram, iedomājies, ka tev ir veca, kokā smalki griezta, ķirmju sagrauzta kumode, un tad viens variants ir, ka tu to izmet un iegādājies kaut ko modernu, un otrs, ka tu piestrādā, sapucē, pārvērt defektus par efektiem. Tā, ka cilvēks atnāk un, ieraugot veco kumodi, kas tur vienmēr stāvējusi, saka: "Jā! Ir!" Vai ir tā, ka Karogam nāk līdzi asociācija ar veco kumodi? Jā, bet man liekas, ka tas nav netikums. Tā ir īpatnība, ko var izspēlēt, pārvērst par efektu. Ir kaut kas, ar ko lepoties. Ir cilvēki, kam patīk pilnīgi jaunas lietas, man pilnīgi jaunas lietas nepatīk. Man patīk mantas ar vēsturi. Tādā nozīmē, ka tās neatrodas tukšā vietā. Atkal var runāt par tradīciju. Tradīcija nozīmē - kāds ir strādājis, lai tā nepārtrūkst. Tradīcija parasti ir tur, kur kādam bijusi vajadzīga. Vērtīgais ir tas, kas tur ir iekšā, ka tur ir pūliņi klāt, ka tas kādam ir bijis vajadzīgs... Pārdēvēt Karogu negribētu? Negribētu gan. Tomēr vai nav kaut kā savdabīga šajā nosaukumā, īpatnēju asociāciju? Jā, bet mūsdienās tas jau ir kičīgs. Un atkal - tikai, ja tu zini, ka tas ir padomju karogs. Bet, ja nezini, vēl trakāk. Literārais žurnāls - Karogs? Kāpēc Karogs? Kāpēc ne? Uztver kaut vai caur ironiju. Flagmanis! Un padomā, ciktāl tāds literatūrā iespējams. Bet redz, kā ar Cīņu. Ar laiku pārvērtās Neatkarīgajā Cīņā, tad Neatkarīgajā Rīta Avīzē. Nu, kad nevar vairs... Jā, kad nevar vairs pavilkt to "cīņu", to leksiku. Karogs ir neitrālāks. Cilvēkā, kas nezina žurnāla vēsturi, tas labākajā gadījumā varētu raisīt vieglu neizpratni. Turklāt gluži nesenajā pagātnē uz vāka parādījās sarkanbaltsarkanais karogs... Tad jau viss kārtībā. Vai ne? Atliek piemeklēt pareizo karogu. Man liekas, ka materiāla intervijai gana, bet vajadzētu to visu kaut kā atsvaidzināt. Nezinu, ko vēl pajautāt. Varbūt vēlāk izdomāšu. Var tā? Ko tu rīt dari? Braucu uz Karogu. *** Ieva Kolmane - dzimusi 1965.gadā - 1983.gadā beigusi Jūrmalas 1.vidusskolu - 1994.gadā - filozofijas maģistra grāds LU, specialitāte - estētika - no 1991.gada publicējas literatūras mēnešraksta Karogs kritikas nodaļā - kopš 2001.gada strādā LU Vēstures un filozofijas fakultātē - kopš 2003.gada marta Karoga kritikas nodaļas redaktore - kopš 2003.gada novembra Karoga galvenā redaktore