Nedzīvot ar domu, ka esam upuri

» Ar kinokameru aplenkumā Sarunu jau pēc filmas noskatīšanās turpinām FM radiostacijā Fortuna, kur G.Haindrava strādā par programmu redaktoru. Pirms Abhāzijas kara viņš vadījis Gruzijas parlamenta cilvēktiesību komisiju, bet vēlāk kļuvis par valsts ministru Abhāzijas lietās. «Uz Abhāziju es aizbraucu ar lielām cerībām, ka izdosies saglabāt mieru. Negrasījos tur karot, es vispār neesmu militārs cilvēks, pat armijā nebiju dienējis. Arī ieroci, izņemot bisi, nekad nebiju turējis rokās. Kad man kļuva pilnīgi skaidrs, ka tur nekas neliecina par politisku atrisinājumu, ka neviens negrasās samierināties, ka tur ir pavisam cita rakstura tālejoši plāni, es vienkārši atteicos no šā amata un aizgāju no kabineta. Es izvēlējos kinokameru,» stāsta režisors. Toreiz viņš ieradies Tbilisi uz dažām dienām, sapulcinājis filmēšanas grupu un devies atpakaļ uz Abhāziju. Filmējuši tieši militāro operāciju laikā - vienlaikus filmējuši un piedalījušies karā, lai gan ieročus rokā netika ņēmuši. Kopā ar gruzīnu karavīriem pat nācies nokļūt aplenkumā. «Lūk, Važiks te sēž,» G.Haindrava norāda uz savu šoferi, «jūs viņu redzējāt ekrānā - viņu aizved lidmašīna. Tas bija īsts, smags ievainojums mugurā.» Sagrauta, nodedzināta, necilvēciska zeme Uzrunā skatītājiem - kara dalībniekiem - pirms filmas režisors teica: «Es nedalu Gruzijas pilsoņus pēc nacionalitātes. Vēl vairāk, es nekad neesmu varējis saskatīt atšķirības starp gruzīniem un abhāziem. Jo vairāk iedziļinos šajā jautājumā, jo vairāk saprotu, ka robeža starp gruzīniem un abhāziem pazūd. Man tā ir viena ģimene, viens pavards, vienas izcelsmes, vienas vēstures, vienu vēsturisko kolīziju cilvēki. Šī filma ir veltīta mums visiem, lai saprastu, cik tālu esam noveduši savstarpējās attiecības un ko tā visa rezultātā mēs ieguvām, ko sasniedzām. Filmas beigās uzsprāgst cilvēki un māja (abhāzs un divi gruzīnu karotāji - A.K.). Kopīgā māja uzsprāgst. Tā sadalās lūžņos un šķembās, un nekas nepaliek pāri. Es biju tā visa dalībnieks un redzu rezultātus - sagrautu, nodedzinātu, necilvēcisku zemi, kas reiz bija paradīze zemes virsū.» Režisors filmā necenšas izsvērt kā pusē - gruzīnu vai abhāzu - bijis vairāk vainas, kas pa- strādājis vairāk noziegumu, bet rāda to, kā abas tautas savām rokām iznīcina viena otru, lej milzīgi daudz asiņu. Situācijas traģiskums redzams filmas epizodē, kur satiekas divas izlūku grupas - gruzīnu un abhāzu - diviem no viņiem ir vienāds uzvārds. «Es nerunāju par trešo pusi, kas vienkārši bija barbari, kam bija tikai intereses. To es saku par Krieviju, tām Ziemeļkaukāza republikām, kas tieši piedalījās karā, kas uzsāka un aģitēja par šo karu. Man galvenais ir situācijas traģisms, kas izveidojās mūsu ģimenē,» saka G.Haindrava. Karš, kuru gruzīni zaudēja, neesot nopietni izanalizēts, par tā seku likvidēšanu tiekot runāts vairāk lozungu stilā, uzskata režisors. «Abhāzijas konflikts var tikt atrisināts tikai tad, kad tas būs dziļi iekšēji apjēgts. Mēs pret to izturamies kaut kā populistiski, pavirši. Līdz pat šim laikam skaļi nav pateikts tautai, kas tur bija - tēvijas karš vai kaut kāds etnisks konflikts. Tagad ir vēl sliktāk - notiek tiesas procesi pret cilvēkiem, kas piedalījās karā. Tā ir pilnīga šā kara diskreditācija. Pēc režisora domām, tas bijis tēvijas karš pret Krieviju. Cilvēki tur cīnījās un atdeva savas dzīvības par dzimtenes nākotni,» uzskata G.Haindrava. Kara stresa pozitīvais iespaids Ir visai grūti attēlot to, cik lielā mērā karš maina cilvēkus. Gruzijā visi Abhāzijas kara dalībnieki, ar kuriem man izdevās aprunāties, stāstīja par kara laika stresa negatīvo - un arī pozitīvo iespaidu. Stāsta Gruzijas parlamenta valdošās frakcijas Gruzijas pilsoņu savienība vadītājs Georgijs Baramidze: «Karš ir tāds stāvoklis, kurā nākas aprast ar domu, ka tu vari nomirt. Tas laikam ļoti daudz ko maina cilvēkā, ja tu to esi apjēdzis un it kā pārvarējis savas bailes. Bailes gan ir vienmēr un tās ļoti spēcīgi iedarbojas uz cilvēka psihi. Tas ir ļoti nopietns stress. Dīvaini, bet daudzi, atcerēdamies karu, runā ne tikai par slikto, bet arī labo. Toreiz tu redzēji ejam bojā savus biedrus, redzēji sakropļotus cilvēkus, postījumus, bet tur tu satiki īstus draugus. Tur - ierakumos. Un tagad tev ir cilvēki, par kuriem zini, ka viņi ir gatavi mirt par tevi, un tu esi gatavs mirt par viņiem. Protams, tā bija liela nelaime, ko nevar aprakstīt. Es tur pa īstam sapratu, ko man nozīmē dzimtene, zeme, uzticība, vīrišķība. Tur šie jēdzieni kļuva pavisam reāli.» Ševardnadze: Nav laiks runāt par kļūdām Gruzijas prezidents Eduards Ševardnadze uzskata, ka Abhāzijas un arī Dienvidosetijas problēmu atrisināšana ir atkarīga no spējas panākt nacionālo izlīgumu. Tas attiecas ne tikai uz abhāziem un osetīniem, bet arī uz pašiem gruzīniem, un Ševardnadze acīmredzot saskata šo iespēju. Uzstājoties neatkarības referenduma septītajā gadadienā, Ševardnadze pirmo reizi runāja par to, ko Gruzijas valstiskuma nodibināšanā paveica bijušais prezidents Zviads Gamsahurdia. «Tagad nav laiks runāt par kļūdām. Taču es nevaru nepieminēt to, ko izdarīja viņš, kādu karogu tolaik pacēla Gamsahurdia,» teica E.Ševardnadze. Atšķirībā no prezidenta gruzīnu konfliktologs Vano Mačaveriani uzskata, ka pagaidām nedz gruzīni, nedz abhāzi nav gatavi paskatīties uz savstarpējām problēmām no cita skatu punkta, lai novērtētu notikumus, kas norisinājās pirms dažiem gadiem un turpinās arī tagad. «Jāpārvar augsta intelektuāla barjera, lai spētu atraut skatu no sevis un domātu par cilvēkiem, kas dzīvo līdzās.» Ikdienas darbā V.Mačaveriani bieži tiekas ar cilvēkiem, kas cietuši karā gan vienā, gan otrā pusē. «Mēs katru dienu saskaramies ar neuzticību un agresiju. Daudzi ir nonākuši tuvu ārprāta stāvoklim - viņi stāsta par šausmām, kas varbūt nemaz nenotika un kuras viņi nebija redzējuši. Bet, ja cilvēks ir nolēmis, ka tas bijis tieši tā, viņam ir grūti paskatīties savādāk. Šie cilvēki to nēsā sev līdzi, un tā ir pati sliktākā, destruktīvākā šā konflikta iezīme,» stāsta konfliktologs. «Abhāzija nav uzskatāma par kaut kādu pašmērķi - mistisku simbolu. Manuprāt, tā visupirms ir cilvēciska problēma. Man pilnīgi nav saprotams, kādēļ tie, kas tur dzīvoja, vairs nedrīkst tur atgriezties. Diemžēl visu izlemj tikai tie, kas tur palika - kas uzvarēja karu, kā vismaz viņi paši uzskata.» Viena no galvenajām problēmām, pēc V.Mačaveriani domām, ir tā, ka trešā puse - Krievija - nesaprot, ka domstarpības jāatrisina pēc iespējas ātrāk. «Mums jācenšas būt atvērtiem un izprast, ka esam daļa no visas pasaules, nevis jādzīvo tikai ar domu, ka esam upuri,» saka V.Mačaveriani. Atšķirībā no situācijas Abhāzijā attiecības starp osetīniem un gruzīniem ir ievērojami mainījušās. Vēl pirms dažiem gadiem robeža starp Dienvidosetiju un pārējo Gruzijas teritoriju bija slēgta, bet tagad starp Tbilisi un Chinvali, Dienvidosetijas galvaspilsētu, kursē autobusi. Daudz kravas transporta tieši cauri Dienvidosetijai no Gruzijas dodas uz Krieviju. Acīmredzot daudzi šajā autonomijā, kur pirms pāris gadiem valdīja pil- nīgs ekonomiskais sabrukums, spējuši mainīt savu viedokli un atzīt, ka izdzīvot vienatnē ir pārlieku grūti. Iespējams, vieglāku risinājumu nosaka arī tas, ka bruņotais konflikts starp gruzīniem un osetīniem nesasniedza tādu mērogu kā Abhāzijā. Savukārt Abhāzija, kuras līderis Vladislavs Ardzinba neslēpj savu orientāciju uz Krieviju, dzīvo ārkārtīgā noslēgtībā. Tur gausi attīstās ekonomika, nav brīvas preses. Jaunās un vecās paaudzes konflikts Lielākā daļa Gruzijas iedzīvotāju pārmaiņas savā dzīvē vērtē skeptiski - ir liels bezdarbs, algas un pensijas aug lēni, tomēr ekonomisti un politiķi nākotnē raugās visai cerīgi. Jau trešo gadu stabili turas nacionālā valūta lars, pieaug ekonomiskā aktivitāte, sevišķi lauksaimniecībā, norisinās nopietnas reformas valsts pārvaldē. Viena no tām paredz neatkarīgas tiesu sistēmas izveidošanu. Politikā iesaistījies daudz jaunu cilvēku. Viens no viņiem - parlamenta juridiskās komisijas vadītājs Mihails Saakašvili stāsta, ka Gruzijā ir pārlieku liels valsts administratīvais aparāts, to grūti uzturēt, algas ir ļoti mazas, bet tieši tas rada korupciju. Tāpat ļoti liela ir arī policija, kuras skaits cīņai ar bruņotajām grupām tika ievērojami palielināts 1993. un 1994.gadā. Pēc M.Saakašvili domām, šobrīd, analizējot notikumus Gruzijas politikā, esot īpaši uzsverams jaunās un vecās paaudzes konflikts, nevis spēku samērs starp dažādiem grupējumiem. «Tas ir dziļāks jautājums - par jauno domāšanu. Parlamentā tomēr ir vairāk jauno cilvēku, bet valdībā daudzējādā ziņā - vecie. Ševardnadze principā ir atvērts jaunām idejām, lai gan arī viņam, protams, ir vecā bagāža,» stāstīja M.Saakašvili. «Vēl pirms dažiem gadiem neviens no jaunajiem reformatoriem bez E.Ševardnadzes atbalsta pie varas nenoturētos. Taču tagad jau var runāt par varas atzaru ievērojamu autonomizāciju, varas struktūras iemācījušās savstarpēji sacensties un arī sadarboties. Gruzīniem ir tendence pārspīlēt, tādēļ visi sūdzas par grūto dzīvi, taču ir sācis veidoties vidusslānis, daudziem ir īpašumi, mājas, dzīvokļi. To vislabāk var redzēt ielās - mums nekad nav bijis tik daudz mašīnu, pat pirms diviem gadiem, kad benzīns bija divas reizes lētāks,» stāsta deputāts. Attālināšanās no Krievijas Lielas cerības uz straujāku ekonomikas attīstību un arī stabilitāti valstī tiek saistītas ar Kaspijas jūras naftas transportēšanu cauri Gruzijai, kā arī programmas «zīda ceļš» īstenošanu. Šī programma paredz Centrālāzijas transporta maģistrāļu savienošanu ar Eiropu, izmantojot Aizkaukāzu. Pašreiz jēdzienu «zīda ceļš» jau saprot ievērojami plašāk - kā Japānas, Ķīnas un Dienvidaustrumāzijas valstu savienošanu ar Eiropu. Pēc Gruzijas ārlietu ministra Iraklija Menagarišvili domām, Krievijā diemžēl nav vienota viedokļa par notikumiem Kaukāzā. «Mēs esam ne reizi vien paziņojuši, ka šāda kooperācija nav vērsta ne pret vienu. Krievija var pievienoties diezgan izdevīgai kooperācijai šajā reģionā. Taču ietekmīgi spēki te saskata zināmas briesmas un Krievijas interešu ierobežošanu.» Mainās attieksme pret Aizkaukāzu Vaicāju ministram, vai Gruzijā ir iespējami jauni konflikti. «Ļoti pacenšoties, var destabilizēt jebkuru valsti. Bet mēs runājam par objektīviem cēloņiem, tagad šīs briesmas ir ievērojami mazākas. To pirmām kārtām nosaka valsts iekšējā uzbūve. Es gribu ticēt, un man ir tam pamats, ka esam mācījušies no nesenās pagātnes,» atbild I.Menagarišvili. Viņaprāt, gruzīnu politiskā elite nebija gatava izmantot iespējas, kas Gruzijai radās deviņdesmito gadu sākumā. «Tieši beidzamajos PSRS pastāvēšanas gados mēs ļoti daudz ko neizdarījām. Tagad daudzi norāda uz impēriskajiem spēkiem Krievijā. Jā, tie bija un arī pastāvēs, un nevajadzēja ļauties ilūzijām, ka šie pietiekami varenie spēki laidīs garām savas iespējas. Taču notikumu attīstība pilnībā bija atkarīga (un arī tagad ir atkarīga) no tā, cik gatavi šīm provokācijām esam mēs paši. Tuklāt nevar nepamanīt, ka mainījusies pasaules attieksme pret Aizkaukāzu, pret šo valstu neatkarību. Vispārējais globalizācijas process neļauj lielām valstīm vai starptautiskiem spēkiem novērsties no tādiem nostūriem kā Aizkaukāzs, kā Baltija un Centrālāzija. Starptautisko organizāciju loma konfliktu novēršanā kļuvusi daudz efektīvāka. Piemēram, 1992.-1994.gadā mēs dzīvojām, pateicoties milzīgajai palīdzībai - gan humānajai, un tā bija ļoti iespaidīga, gan arī politiskajai. ASV, Eiropas Savienībai un citām starptautiskajām struktūrām bija milzīga loma trīs Aizkaukāza valstu tapšanā par neatkarīgām valstīm. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka savā mājā kārtība jānodibina pašiem saimniekiem. Neviens mūsu vietā neatkarīgu Gruziju neuzcels,» saka Gruzijas ārlietu ministrs.