Nepateiktais par kādreiz noklusēto

Šā gada sākumā šo priekškaru mazliet palīdzēja pavērt divi notikumi - nākusi klajā Veltas Tomas (1912-1999) dzejas izlase Aizejot, atnākot, atgādinot, ka V.Toma bija viena no pirmajām trimdas literātēm, kas viesojās padomju Latvijā. Otrs notikums ir Ata Lejiņa grāmatā Mūra drupinātājs jeb Ceļš atpakaļ uz mājām iekļautās piezīmes par kādreiz ideālistiskā trimdas jaunieša Lejiņa ciemošanos padomju Rīgā un sarunām ar čekas izveidotās Kultūras komitejas vadītāju Imantu Lešinski. Aizdomu ēnā 1980.gadā, vienpadsmit gadus pēc V.Tomas pirmā brauciena uz Latviju, jau tad, kad bija skaidrs, ka viņas dzejoļu krājums Maize no mājām kļūs par pirmo padomju Latvijā iespiesto trimdas dzejnieka grāmatu, trimdas žurnāls Tilts publicēja pirmo daļu no viņas mājupceļa piezīmēm (pārpublicētas šā gada janvāra Karogā). Piezīmēs klusas pastaigas pa Vecrīgu, sajūsma par Dziesmu svētkiem, brauciens uz Jūrmalu. Droši vien daudz tāda, ko būtu gribējis izdzīvot ne viens vien trimdinieks. Taču turpinājumu šīs ceļojuma piezīmes nepiedzīvoja. Ar saviem braucieniem uz PSRS okupēto zemi V.Toma trimdas sabiedrībā no visu cienītas un apbrīnotas dzejnieces bija kļuvusi par norāto un nopelto. Pēc dramaturģes Baņutas Rubesas rakstītā, V.Toma visu trimdas sabiedrību bija šokējusi ar to, ka tik ātri - jau 1969.gadā - bija aizbraukusi apciemot Latviju. «Atvērtā Kanādā bija grūti saprast viņas gatavību tikties un sadarboties ar zināmiem čekistiem, vienalga, cik viltīgu vai cēlu nolūku dēļ,» paskaidro B.Rubesa. (Karogs, 1/2002.) To, ar kādām milzīgām aizdomām trimdas sabiedrība bija uztvērusi jebkādus sakarus ar padomju cilvēkiem, liecina arī Mūra drupinātājā publicētās sarunas ar I.Lešinski un paša A.Lejiņa čekas lieta. «...uz Līgo svētkiem sapulcējās vairāk nekā 100 latviešu emigrantu. Piedalījās arī informators. Mielasta laikā tas sēdēja blakus emigrantam Rodem G.O., kurš centās stāstīt pretpadomju anekdotes, taču neguva atsaucību. Viesu vidū bija LSDSP ĀK emisārs Balodis A.I.E., kurš, pēc aģenta vārdiem, izcēlās ar to, ka nelietoja spirtotos dzērienus, tikpat kā ne ar vienu nekontaktējās, bet «vēroja un klausījās»; sarunā ar kādu no emigrantiem paziņoja, ka «visi latviešu literāti, mākslinieki un mūziķi (nosauca virkni uzvārdu) ir VDK aģenti, kuri atbrauc uz Zviedriju, lai spiegotu un sanaidotu emigrantus», Kultūras sakaru komiteju nosauca par čekas filiāli.» (288.lpp) Tā A.Lejiņa čekas lietā tiek aprakstīta kāda VDK «informatora» vizīte Zviedrijā 1985.gadā Līgo svētkos. Neatbildētais «kāpēc» Atbildēt uz jautājumu, cik pamatota bija tik bieza aizdomu un neuzticēšanās mūra celtniecība starp trimdas un padomju literātiem, joprojām ir grūti. Pagaidām Latvijā nav neviena akadēmiska pētījuma par svešumā un dzimtenē dzīvojošo kultūras darbinieku sakariem padomju gados un cik liela nozīme šajos sakaros bijusi čekai. Par VDK iejaukšanos šajos sakaros visdrošāk var zināt paši drošības dienestu darbinieku un viņu savervētie, taču pagaidām kā vieni, tā otri labprātāk izvēlas klusēt. Vienīgais runāt sākušais čekists ir tas pats A.Lejiņa piesauktais I.Lešinskis, kurš 1978.gadā, būdams PSRS pārstāvis ANO, kopā ar ģimeni lūdza ASV politisko patvērumu. Saņēmis to un jau dzīvodams svešumā, viņš trimdas presē publicēja vairākus VDK darbību atmaskojošus rakstus (gadagrāmata Latvija Šodien, 1986.). Un starp viņa atmiņām par nožēlojamiem, no nemitīgas grādīgo dzērienu lietošanas sašļukušiem, bieži vien Sibīrijā vai cietumos līdz vienaldzīgai padevībai nomocītiem čekistiņiem ar ironiju tiek uzskaitīti arī VDK savervētie mākslinieki - Maija Tabaka, Indulis Zariņš, Jānis Peters, Zigmunds Skujiņš. Par visaugstākās pakāpes konspiratīvo aģentu esot uzskatīts I.Zariņš, kurš par saviem kontaktiem ar ārzemniekiem ziņojis tieši Latvijas VDK izlūkošanas daļas priekšniekam. Savukārt Z.Skujiņš bijis atbildīgs par saraksti ar trimdinieku Gunāru Janovski, kuras mērķis bijis padomju karavīru šausmu darbus pārdzīvojušo Janovski atvilināt uz padomju Latviju. «Man patiešām ir žēl Ziga,» raksta I.Lešinskis. «Viņš ir viens no «kultūras» sakaru upuriem. Pats esmu izjutis, cik liels cilvēciskās cieņas pazemojums ir publicēties necilvēcīgajā padomju presē, uz kādiem kompromisiem ar savu sirdsapziņu ir jāiet, lai panāktu grāmatas izdošanu krieviskās impērijas apgādā. Vispirms ir cilvēks, tad komunists un visubeidzot - čekists.» Diemžēl I.Lešinska atmiņas nesniedz atbildi uz vissvarīgāko jautājumu - kā VDK izdevās sev pakļaut un pazemot ne tikai gļēvulīšus un paklausīgos, bet arī ideālistus, sapņotājus, brīvības alcējus un citus īpatņus. Varbūt padomju laikus piedzīvojušos neurda jautājums «kāpēc», varbūt viņi vēlas aizmirst atbildi uz šo jautājumu. Taču drīz būs uzaugusi jaunā paaudze, kura gribēs zināt, kāpēc divas vienas tautas daļas gadu desmitiem ilgi lūkojās viena uz otru ar neuzticību. *** Viedoklis Atis Lejiņš. Mūra drupinātājs jeb Ceļš atpakaļ uz mājām. Jumava. 2002 Velta Toma. Aizejot, atnākot. Dzejas izlase. Karogs, 2001 Jānis Peters, dzejnieks Kontakti starp padomju un trimdas cilvēkiem patiešām tika kontrolēti, un tas nebija patīkami. Aizdomīgums mūsu savstarpējās attiecībās vienmēr bija neizbēgams, un ne tikai no trimdas literātu puses. Arī mēs, cilvēki no padomju Latvijas, vienmēr uzmanījāmies, lai mūsu sarunu partneri neizžmiegtu no mums kādu politisku kapitālu. Taču man šķiet, ka bija arī reizes, kad savās savstarpējās attiecībās jutāmies brīvi. Tagad pat šķiet, ka šajos kontaktos bija vairāk tīkama nekā netīkama. Vismaz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mēs varējām satikties kā senas paziņas un nevis kā svešinieki. Indulis Zālīte, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Čekas interesēs bija uzbūvēt koridoru starp LPSR un emigrāciju, taču, ja nebūtu šī koridora, no mūsu redzesloka pazustu vesela paaudze. Cilvēki zināja, kādu spēli viņi spēlē, taču viņi bija gatavi to darīt savstarpējo kontaktu un iepazīšanas dēļ. Šobrīd vēsturniekiem bail pieķerties šo savstarpējo sakaru izpētei galvenokārt viena iemesla dēļ - bail «izķēzīt» cilvēka reputāciju. Jo, ja VDK veidotās Kultūras komitejas dokuments vēsta, ka kāds no dzejniekiem tika instruēts un izglītots izlūkdienesta darbam, kurš vairs ticēs šim cilvēkam, ka viņš nebija nekāds čekists. Taču - ja neiekāpj upē, kā var zināt, kāds ir tās ūdens?