Padomju cilvēka audzināšana

IDEOLOĢISKAIS MEHĀNISMS Lai panāktu pilnīgu sabiedriskās domāšanas vienveidību, bija jārada jauns - padomju cilvēks. Miljoniem vienādi domājošu padomju cilvēku veidotu labi funkcionējošu, komunistiskajai oligarhijai paklausīgu masu. Tādēļ 20. un 30.gados PSRS tika izveidots vienots ideoloģiskais mehānisms. Tas balstījās uz ideoloģiskās audzināšanas un represīvās valsts drošības sistēmas, kā arī masu saziņas līdzekļu, izglītības sistēmas un oficiālās kultūras savijumu. Tas bija centralizēti organizēts un katrā līmenī parasti pakļauts komunistiskās partijas ideloģisko sekretāru ķēdei. Totalitārās varas ideoloģisko mehānismu, kas personību izšķīdina masā, lieliski aprakstījis Nobela prēmijas laureāts Eliass Kaneti. «BURŽUĀZISKĀS APZIŅAS» IZSKAUŠANA No komunistu viedokļa raugoties, 1940.gadā Padomju Savienībā iekļautajiem Latvijas iedzīvotājiem sākotnēji bija «nepareiza» sabiedriski politiskā apziņa. Tādēļ pirmajā masu ideoloģiskās audzināšanas fāzē (līdz 50.gadu vidum) smaguma punkts bija tās izskaušana. Taktika bija vienkārša - izolēt un turpmāk nosargāt Latvijas iedzīvotājus no «buržuāziskās apziņas» avotiem. Galvenie avoti bija līdzšinējā pilsoniskā elite, vēsturiskais mantojums un ārzemju ietekme. LĪDZŠINĒJĀS ELITES IZSTUMŠANA Komunistiskais režīms pareizi sprieda, ka Latvijas pilsoniskā elite bija galvenā «buržuāziskās apziņas» nesēja. Fiziskais spēku samērs nepārprotami bija PSRS pusē, un Latvijas līdzšinējā pilsoniskā elite nevarēja nopietni apdraudēt PSRS kundzību Latvijā. Taču tā varēja to izaicināt ideoloģiski - ar to vien, ka tās uzskati nesakristu ar jaunās ideoloģijas nostādnēm. Tādēļ jau tūlītēji pēc Latvijas pievienošanas PSRS jaunais vērsās līdzšinējo pilsonisko eliti. Vispirms tā tika izstumta no visām sabiedriski ietekmīgām pozīcijām. Drīz sekoja galīgais trieciens - fiziska izolācija un daļēja iznīcināšana - deportācijas uz padomju darba nometnēm, kur lielākā daļa gāja bojā. Pēc 1945.gada pie tās tika pieskaitīta un represijām pakļauta arī turīgā zemniecība (kulaki). Šāda ideoloģiski pamatota oficiāla slepkavnieciska politika, kas bija vērsta pret līdzšinējo eliti, ir raksturīga komunistiskā režīma nostiprināšanas fāzes sastāvdaļa visur. Latvijā tai par upuri krita desmitiem tūkstoši cilvēku. Lai psiholoģiski atvieglotu šīs represijas, tika izvērsta naida kampaņa. Tajā, starp citu, līdzīgi kā nacionālsociālistu rasistiskajā propagandā, tika iekļauti arī atcilvēciskošanas elementi, ieviešot salīdzinājumus no dzīvnieku pasaules, piemēram, «kaitnieki», «parazīti» utt. BRĪVAS SAZIŅAS AIZLIEGUMS Lai nepieļautu ideoloģiski «bīstamu» ideju izplatīšanos, režīms atņēma cilvēkiem visas iespējas ar masu saziņas līdzekļu starpniecību paust savas domas - visi Latvijas okupācijas brīdī esošie līdzšinējie preses izdevumi un izdevniecības tika slēgtas. Privāta iniciatīva jaunu dibināšanā turpmāk vairs netika pieļauta. Lai nodrošinātos pret cilvēku organizēšanos savu interešu aizstāvēšanai, faktiski visas biedrības, kas darbojās līdz 1940.gadam, tika likvidētas. Jaunu biedrību dibināšana kā privātas iniciatīvas izpausme tika pieļauta tikai izņēmuma gadījumos, un arī tad tās tika pakļautas visaptverošai kontrolei. Tādā veidā režīms ātri «atomizēja» sabiedrību. Publiska aktivitāte uz brīvas, privātas iniciatīvas pamata bija viens no smagākajiem noziegumiem pret režīmu. LATVIJAS IEDZĪVOTĀJU IEKĻAUŠANA PSRS Tūlīt pēc pievienošanas Padomju Savienībai Latvijas robeža tika hermētiski noslēgta. Neviens bez režīma atļaujas nedrīkstēja atstāt valsti. Tikai zināmam skaitam Latvijas iedzīvotāju tika atļauti braucieni uz citām socvalstīm, taču ideoloģiski bīstamās kapvalstis vidusmēra iedzīvotājam palika slēgtas. Uz pusgadsimtu caurmēra latvietis tika ieslēgts Padomju Savienībā. Zviedrija viņam bija tikpat nesasniedzama kā Mēness. IZOLĒŠANA NO VĒSTURES UN VĒSTURES VILTOŠANA Arī vēstures apzināšanās varēja cilvēkus pavedināt uz domām, kas neietilptu komunistiskās ideoloģijas rāmjos. Tādēļ režīms centās izdzēst no vēsturiskās atmiņas visus «nepareizos» faktus, to vietā iestumjot citus, maznozīmīgus faktus vai pat tos izdomājot, lai rezultātā konstruētu jaunu vēsturi, kuras uzdevums bija leģitimēt komunistisko režīmu un PSRS kundzību Latvijā. Piemēram, neatkarīgā Latvijas valsts tika raksturota tikai kā īslaicīga novirze no latviešu tautas taisnā ceļā uz komunistisko nākotni krievu tautas paspārnē un 1940.gada okupācija «kļuva» par latviešu tautas revolūciju. Hitlera-Staļina pakts, komunistu režīma cilvēku masveida iznīcināšanas politika vispār tika svītrota no vēstures. INTELEKTUĀLĀ IZOLĒŠANA Vienlaikus ar cilvēku fizisko izolāciju režīms izolēja tos arī garīgi. Jebkāda literatūras ievešana no ārzemēm bija stingri aizliegta. Režīms izfiltrēja to ārzemju informāciju, ko tas uzskatīja par ideoloģiski nekaitīgu. Pārējā ārzemju literatūra kā inde tika uzglabāta slēgtās krātuvēs (specfondos), kuras bija pieejamas tikai īpaši uzticamām personām. Ārzemju radioraidījumi tika traucēti, privāto saraksti ar ārzemēm padomju drošībnieki kontrolēja tāpat kā cietumnieku vēstules. Sevišķi bīstami Latvijas komunistiem likās kontakti ar trimdu («buržuāzisko emigrāciju»), jo tā, integrēta rietumu sabiedrībā, formulēja mūsdienīgas alternatīvas padomju Latvijai. SOCIĀLISTISKĀ APZIŅA Pēc Latvijas iedzīvotāju sākotnējās izolācijas no «buržuāziskās» apziņas avotiem un visaptveroša aizsardzības mehānisma pret to tālāko iedarbību izveidošanas par galveno uzdevumu kļuva sociālistiskās apziņas iepotēšana. Ideoloģiskās propagandas sistēma cilvēku ietvēra tā, ka viņš gandrīz nevarēja no tās izbēgt. Tā sagaidīja cilvēku, līdzko viņš izgāja uz ielas (kaut vai ar visur izvietotiem saukļiem «Slava PSKP!» u.tml.), pavadīja viņu skolā (oktobrēnu, pionieru, komjaunatnes aktivitātēs, militāri patriotiskās audzināšanas sistēmā, vēstures stundās utt.), darbā (ražošanas sapulcēs, politinformācijā utt.). Tā bija ielavījusies viņa dzīvoklī un sāka savu iedarbi, līdzko cilvēks paņēma rokās avīzi, grāmatu, ieslēdza radio vai televīziju. Audzināšanas līdzekļi bija gan atklāti un rupji (oficiālo saukļu tūkstoškārtīga atkārtošana), gan nemanāmi un smalki (valodā iekodētie eifēmismi, stereotipi, tāpat tabuizētie jēdzieni un jautājumi, par ko neviens neuzdrošinājās pat domāt). SAVSTARPĒJĀ IZSPIEGOŠANA Centrāla ideoloģiskās audzināšanas mehānisma sastāvdaļa bija čekas organizētā sabiedrības savstarpējās izspiegošanas sistēma. Tās galvenais uzdevums bija radīt cilvēkos sajūtu, ka viņi nepārtraukti tiek novēroti, ka «lielais brālis» zina par viņiem visu, tādēļ pret režīma noteiktajiem priekšrakstiem nedrīkst grēkot pat domās. Lai gan stukači varbūt bija tikai neliels procents no iedzīvotājiem (augstākajos slāņos viņu procents bija lielāks), izspiegošanas tīkls aptvēra visu sabiedrību. Baidoties no negatīvām sekām, cilvēki palika ar savām spurainajām (ne vienmēr politiskajām) domām vienatnē. Nevarot šādas domas nogludināt, pārbaudīt un attīstīt atklātā dialogā ar citiem (varbūt vienīgi izņemot ar ļoti ļoti tuviem cilvēkiem), tās parasti novīta neattīstītas, atstājot brīvu lauku ideoloģiskās audzināšanas mehānisma propagandai. Savstarpējā izspiegošanas sistēma bija centrāls varas instruments, ar kura palīdzību sabiedrība tika atomizēta un padarīta par masu. VAI MĒRĶIS TIKA SASNIEGTS? Nē. Tādu padomju cilvēku, kādu to vēlējās režīms, tas nespēja izveidot. Nepietika ar ārējo paklausību un iekšēju ļaušanos ideoloģijas straumei, lai pilnībā atmiekšķētu pamatus, uz kuriem tomēr labvēlīgos apstākļos varēja attīstīties patstāvīga sabiedriski politiska spriestspēja. To pierāda jau fakts, ka šie paši cilvēki režīmu sagrāva - nevis revolucionāri patriecot līdzšinējo komunistisko varas eliti, bet gan salaužot domāšanas žņaugus, ko ideoloģiskais mehānisms katram indivīdam bija uzlicis: Īsā laika posmā (1989-1991) lielākā daļa cilvēku pārmainīja savu pasaules redzējumu. SEKAS IZZŪD LĒNĀM Latvija bija iekļauta pasaules vēsturē viskonsekventākajā un visilgstošākajā ideoloģiskās audzināšanas sistēmā. Tās drupas un sārņi izzūd lēnām, traucējot veidoties jaunajam, demokrātiskajam pasaules redzējumam. Latviešu nācija pēdējā pusgadsimtā varmācīgi bija atgriezta no rietumu modernās politiskās, sabiedriskās un kultūras attīstības. Tagad Latvijai jāpieslēdzas tai, mēģinot apgūt šodienas pasaules realitātes, pie tam nepārzinot to veidošanās gaitu. Apjukums un orientācijas problēmas ir mūsu sabiedrības 90.gadu raksturīgākā iezīme. Padomju cilvēka audzināšanas mehānisms ļoti rūpīgi izskauda racionālas analītiskās sabiedriski politiskās domāšanas attīstīšanos: tā režīmam būtu bijusi bīstama. Tagad katram ir pieejama informācija un katrs drīkst domāt, kā vēlas. Taču, lai spētu adekvāti izprast apkārt notiekošo, ir nepieciešams apgūt racionāli analītisko domāšanas metodoloģiju. Vēl šodien mēs ik uz soļa varam sastapties gan ar Latvijas, gan pasaules notikumu un sakarību dīvainiem skaidrojumiem, kuru cēlonis ir nestrukturēta domāšana un robi zināšanās. Tikai pamazām mūsu sabiedrības pasaules redzējumā sāk iezīmēties skaidrākas kontūras. Nesenās totalitārās sistēmas izpēte un izskaidrošana ir uzdevums, kas jāveic, lai izprastu demokrātijas un totalitārisma pilnīgi pretējo būtību, lai identificētu no totalitārisma pārmantotās problēmas un lai veicinātu sabiedrības pievēršanos demokrātiskajai iekārtai, apzinoties savas brīvības vērtību un protot to atbildīgi izmantot.