Mājas Bauskas rajona Ceraukstes pagastā, no kurām 27.augusta
pēcpusdienā iznesa vienpadsmit gadu vecās Dainas mirušo ķermeni, ir
tukšas. Dārzā zied lielas, sarkanas, skaistas dālijas, un, ja pēc
pirmajām salnām to gumus neieziemos, puķes aizies bojā, taču
atgriezties Ausma Timpare (69) šeit vairs nevarot. Kas īsti notika ar
viņas dēlu Ivaru, kāpēc — viņa vien noplāta rokas un ciešāk sasien
lakatu ap sačokurojušos seju. Viņa nezina un nesaprot. Pasaulē viņas
dēls Ivars Grantiņš nāca septiņdesmito gadu sākumā, un, visticamāk,
skaidrojums zvērīgajām slepkavībām, kas norisinājās pavisam nesen, ir
jāsāk meklēt jau tad.
Nonāca palīgskolā
Viņš bija savādāks nekā citi bērni — tā par Ivaru saka viņa kādreizējie kaimiņi. Ivars bija Ausmas Timpares otrais bērns, viņas pirmdzimtais Ēriks piedzima 15 gadu pirms Ivara. Nu jau mirušais dēls visu dzīvi cieta no smagiem veselības traucējumiem.
Ausma neatceras, kā iepazinusies ar Ivara tēvu — visticamāk, tas noticis Ceraukstes pagasta klubā. Tēvs ģimenē dzīvoja, līdz Ivars sasniedzis apmēram četru gadu vecumu. Tad tēvs nonāca cietumā. "Par kaušanos," lakoniski saka Ausma. "Varbūt Ivars viņā atsities. Viņš staigāja apkārt dzerdams, izlienēja naudiņu no kaimiņiem, viņam patika skriet apkārt — viņam bija daudz draudzeņu. Kad iedzēra, diezgan strups bija." Kad abi šķīrušies, Ausma gaidīja jaunāko meitu. Pret mazo Ivaru tēvs esot izturējies vienaldzīgi. Tiesa, kaimiņi atceras — Ausma stāstījusi, ka reiz tēvs esot mazo puiku triecis pret sienu.
Ausma ar saviem bērniem un vēl četrām ģimenēm kopā dzīvoja "kolhoza mājā" Ceraukstes pagasta galā, ko vietējie iesaukuši par Ceraukstīti, tur lielākoties dzīvoja kolhoza šoferi, traktoristi un slaucējas. Šajā divstāvu ēkā dzīvesvieta bija piešķirta kolhozā strādājošajiem. Kaimiņi atceras — Ausma strādājusi fermā, viņas dzīvoklī allaž valdījusi kārtība, bērniem viņa centusies sagādāt to pašu labāko. "Sirsnīgas viņai attiecības ar bērniem bija," nosaka Aušra, kādreizējā kaimiņiene. Ausma saka — pati neatceras, bet kaimiņienes stāstījušas, ka pavisam agrā bērnībā Ivars esot bēdzis uz mežu. Līdz mežam gan viņš neticis — tikai līdz grāvim, jo bijis par mazu, lai to pārietu. "Viņš maziņš bija ļoti labs, nemaz nebija slikts," bilst Ausma.
Apmēram sešu gadu vecumā Ivaru uz ceļa notriekusi mašīna, viņš tobrīd mācījies sagatavošanas klasē turpat Ceraukstes pagastā. Puika ilgi ārstējies slimnīcā, viņam bijis vaļējs kājas lūzums. Ausma saka — vājās sekmes skolā un ilgā ārstēšanās bijusi iemesls, kādēļ Ivaram nācās mācīties no pagasta tālajā Svitenes palīgskolā. Turp Ivars ar autobusu ceļu mērojis katru pirmdienas rītu, mājās atgriezies tikai nedēļas nogalē.
"Viņš bija no tiem zēniem, kurus lielākie bērni apcēla, ņirgājās. Kādreiz arī iekaustīja," atceras Ivara kādreizējā skolotāja Sanita. Neliela auguma, trauslais, vasarraibumainais zēns matemātikā reizēm bijis stiprāks nekā klasesbiedri, taču viņš bijis neaizsargāts "emocionālā ziņā". "Varēja just, ka viņam ģimenē trūkst mīlestības, viņš allaž pie skolotājiem meklēja mīļumu — vēlējās pieglausties, lai viņam galvu noglauda, lai pievērš uzmanību. Godīgi sakot, man viņa bija žēl," saka Sanita. "Palīgklasē", kur mācījās dažāda vecuma audzēkņi, puiši viņu bieži izaicinājuši. Viņš reaģējis ātri un asi — ķēris visu, kas pagadījies pie rokas — krēslu, slotu vai pagali — un sviedis. Kad jauno skolotāju Sanitu klases vecākie puiši nereti centušies izjokot, Ivars meties viņu aizstāvēt — draudējis, ka sūdzēsies viņas draugam.
Arī attiecības ar pagalma bērniem sākumā Ivaram īsti neveidojušās. Kolhoza mājā dzīvojošie bērni Ivaru vienubrīd iedēvējuši par "zamarožennij". Ja Ivars apvainojies, viņš stundām ilgi viens sēdējis uz kāpnēm mājas drēbēs pat spēcīgā salā. Pat ja puika bijis pārsalis, zilām lūpām — iekšā pats negājis, pārējie pagalma bērni viņu mājās vilkšus ievilkuši. Kad puika audzis lielāks, viņu vienaudži pieņēmuši.
Ivars nemācēja zaudēt. "Mums, bērniem, populāra bija ričurača spēle. Ja Ivars zaudēja — kā viņš gāja pa gaisu, lamājās — ejiet visi d***!" atceras par Ivaru četrus gadus jaunākā Gražina, kura dzīvoja tajā pašā kolhoza mājā. Spēles laukumu Ivars saplēsis daļās. Arī pēcāk viņš vienmēr vēlējies būt pirmais — staigājis apkārt lādēdamies, ja kāds lauku darbos bijis par viņu ātrāks — pirmais uzaris lauku vai novācis kartupeļus.
Kad Ivars bijis 15—16 gadu vecs, kaimiņš viņu pieķēra rokam zemē sieviešu apakšveļu un citas sieviešu drēbes. Tās viņš zadzis no veļas auklas turpat pagalmā. "Vēl domājām — dīvaini, nekādas citas drēbes viņš neraka, tikai sieviešu. Mēs pagalmā ilgi domājām, kurš mums tās drēbes zog," saka Aušra. Kaimiņi izsaukuši policiju, Ivara māte atlīdzinājusi zaudējumus apzagtajiem. Nu, cilvēks ar novirzēm — tā kaimiņiem notikušo esot skaidrojis inspektors, kurš lietu izmeklējis. Pats Ivars neko neesot teicis.
Ieķērās kaklā un žņaudza
"Es no viņa ļoti, ļoti baidījos. Man bija bail palikt divatā ar viņu," saka Gražina. Kad viņai bija četrpadsmit, Ivars viņu reiz žņaudzis. "Sēdējām pie manis istabā, kaut ko runājām. Jāsaka gan, viņš nekad nav bijis runīgs, vairāk tā skatījās, pētīja mani. Piepeši viņš, neko nesacīdams, ķērās stingri klāt man pie kakla. Iekliedzos, kaimiņi iztraucēja." Pēc kāda laika tas pats atkārtojies. Kad Gražina bijusi apmēram 17 gadu veca, viņas māte pasākusi Ivaru saukt par znotiņu. "Vai no tā vai kā, bet viņš manī ieskatījās. Nāca bieži augšā pie manis. Teica — tad, kad es būšu pilngadīga, mēs precēsimies. Es teicu — nē, es ar tevi negribu," atceras Gražina.
Vienreiz Ivars Gražinas vēsumu neizturējis. Kad Gražina devusies uz fermas māju, kur bija telefons, piezvanīt, Ivars devies līdzi. "Viņš attaisīja vārtiņus vaļā — lūdzu, nu, lai es pirmā eju. Gāju iekšā, viņš man — blīkš — pa muguru. Varbūt ar dēli, es neredzēju. Es nokritu, viņš metās virsū mani žņaugt. Kakls bija aizspiests ciet, balss man bija pazudusi, nezinu, kā tiku vaļā, bet piecēlos un skrēju. Viņš pakaļ, pie mājas sliekšņa mani nogrūda zemē, es zaudēju samaņu," atceras Gražina. Kā par nelaimi, neuzticēdamās Ivaram, pirms došanās ārā Gražina bija kabatā ielikusi lokanu galda nazi. Ar šo pašu nazi zemē nogāzto Gražinu Ivars sadūra mugurā un rokā. Sētā skaļi ierējies suns, atskrējusi kaimiņiene.
Tiesa Ivaram reālu brīvības atņemšanu nepiemēroja — tikai nosacītu divarpus gadu sodu. Ivars vēlāk skaidroja — ar Gražinu viņš draudzējies, bet viņa nav ļāvusies sevi pat nobučot, tāpēc viņš bijis gatavs viņu "paņemt aukstu", atceras Gražina. Pēc tiesas sēdes Ivars turpināja dzīvot tajā pašā mājā, kurā Gražina. "Savu vainu viņš tajā lietā neizjuta. Viņš pat bija lielīgs, staigāja ar paceltu galvu, smējās — nu, ko tad tu panāci?!" Kad Ivars mācījās skolā, viņš jau bija uzbrucis vēl vienai tās pašas mājas meitenei Svetai. Kādā ziemā pieturā, kad Sveta gaidīja autobusu uz skolu, Ivars nogāza viņu zemē un sāka žņaugt. "Ausma viņu ļoti aizstāvēja. Viņa nekad neticēja, ka Ivars spēj kādam nodarīt pāri," bilst Gražina. To pašu apliecina arī citi kaimiņi.
Ivars bērnībā vēlējies kļūt par traktoristu. Pēc Svitenes palīgskolas beigšanas viņš centies Mežotnes lauksaimniecības arodskolā apgūt šo arodu, taču drīz vien mācības pametis. Ceraukstes pagastā viņš strādāja fermā — baroja lopus. Kaimiņiene Ilma, kura bijusi brigadiere, par Ivaru saka — labs strādnieks bija — ātrs, izdarīgs, taču viņam varēja uznākt "melnie". "Kad viņam uznāca dullums, viņš skrēja zirgiem virsū, govīm, vienreiz kūtī ilksis sacirta gabalos." Viņa arī norāda uz Ivara seksuālajām dziņām: "Vienreiz mēs mērījām kūtī govis, es iegāju atpūtas istabiņā pierakstīt mērījumus. Viņš no mugurpuses uzlēca virsū un tā drebēja, drebēja. Ko viņam no mums, vecām sievām, vajadzēja?" Tas, ka puisis nereti bijis seksuāli uzbudināts, bijis nolasāms no acīm. "Viņam bija tāds skatiens — es tevi gribu. Tā viņš uz mums visām skatījās, arī mani vienreiz nogāza gultā, es viņam suņus uzrīdīju," saka kāda kaimiņiene — Ivara drauga mamma.
Ingu ļoti mīlējis
Pāris gadu pēc nelaimīgajām attiecībām ar Gražinu Ivars apprecējās ar Ingu — par sevi septiņus gadus jaunāku meiteni, kura dzīvoja tajā pašā mājā. Laulājās baznīcā. Kaimiņiene teic: "Inga dzīvē jau neko labu nebija redzējusi. Kad viņai bija četri gadi, mātei atņēma aprūpes tiesības, viņa dzīvoja pie audžumātes, ļoti smagi strādāja — caurām dienām un naktīm ganīja lopus, arī vēlu rudeņos, basām kājām nāca no ganībām. Tad sasitās kopā ar Ivaru."
Neilgi pēc laulībām abiem piedzima meita Daina, taču drīz vien Ivars otrreiz tika sodīts un šoreiz nonāca cietumā uz trīsarpus gadiem — par uzbrukuma mātei. Kādā vakarā viņš pēkšņi metās viņai virsū un ar cirvja plakano galu iesita pa galvu. Māte domā, ka Ivars tādā veidā aizstāvējis Ingu, ar kuru viņa dažkārt strīdējusies.
"Ingai bija ļoti liela ietekme uz Ivaru, kā viņa teica — tā arī bija. Viņš viņu ļoti mīlēja un visā pakļāvās," saka Ivara māte. Viņa pieļauj — Inga, iespējams, Ivaram pateikusi, lai māti nedaudz pārmāca. Māte toreiz Ingai bija iebildusi, ka viņa pietiekami nerūpējas par jaundzimušo — atstājusi pie bērna mutes uzstutētu pudeli ar aukstu pienu. Pēc iznākšanas no cietuma Ivars mātei neesot pat atvainojies, lai arī māte viņam uz cietumu sūtīja naudu. Kamēr Ivars sēdēja cietumā, bija izjukusi arī viņa laulība ar Ingu. Pēc tam apmēram divus gadus Ivars dzīvojis Rīgā — strādājis celtniecībā, labi pelnījis. Viņš pat ar naudu palīdzējis savam bērnības draugam no Ceraukstes. Tiesa, pats pagastā nav rādījies un par meitu Dainu nav licies ne zinis.
Taču aptuveni pēc trim gadiem Ivars nu jau trešo reizi tika sodīts un otrreiz nonāca cietumā. Pēc balles viņš pieteicies pavadīt uz mājām kādu sievieti, taču mežā viņu sasitis un izvarojis. Par dzīvi cietumā viņš žēlojies kādam bērnības draugam — vēstulē minējis, ka cietumā klājoties grūti, lūdzis, lai atsūta viņam naudu. LNT raidījumam Degpunktā, kam Ivaru izdevās sazvanīt, kad viņš bēguļoja pēc meitas slepkavības, viņš atzinās: "Es varu vienīgais pateikt, zini ko, ka cietums neko labāku nenoved. Es biju cietumā četri gadi. Kaut vai tur jumtu rāva nost, cilvēki pa septiņiem, pa astoņiem gadiem nosēdējuši, cietums neizlabos cilvēku. (..) Jā, mani pārāk daudz pazemoja."
Šī gada 11.aprīlī Ivars atkal nonāca brīvībā, šoreiz atgriezās Ceraukstē un dzīvoja pie mātes, piepelnījās lauku darbos. Ausma saka — jau tā klusais Ivars esot kļuvis vēl noslēgtāks. "Tikai "labrīt", "labvakar". Kā vakarā atnāca no darba, tā uzreiz savā istabā iekrampējās," saka Ausma. Pēc cietuma Ivara mati bija kļuvuši iesirmi, tādēļ viņš tos nokrāsoja melnus. Meita Daina dzīvoja pie mātes Bauskā, bet vasarā skolas brīvlaikā pārcēlās uz Cerauksti pie vecāsmātes.
Balle slepkavības naktī
Bijušajai sievai Ingai pēc šķiršanās ar Ivaru laulībā ar otro vīru Ivaru Lomakinu bija dzimuši vēl divi bērni — dēls Edgars (10) un meita Amanda (9). Tiesa, arī šoreiz laulība nebija veiksmīga, un, lai arī nebūdama oficiāli šķīrūsies, Inga ar bērniem dzīvoja atsevišķi. Kā stāsta viņas kaimiņiene Aleksandra, kavalieru Ingai nav trūcis — mainījušies viens pēc otra, taču, par spīti tam, jūnija sākumā Ivars Grantiņš atsācis iekarot bijušās sievas sirdi. Nācis uzcirties — melnā uzvalkā, un drīz bijušie laulātie sākuši dzīvot kopā.
Dzīvoklis bija mazs, vienīgajā istabā bija iepelējušas, nomelnējušas tapetes, netīras mēbeles. Ingas meita Amanda kaimiņienei Aleksandrai reiz teikusi: "Mums mājās ir gulta, raskladuška un izvelkamais krēsls, mēs lozējam, kurš gulēs tajā kaktā, kur nevar kājas izstiept."
Atšķirībā no iepriekšējiem Ingas draugiem, kuri dažkārt mājās rīkojuši skaļus skandālus ar durvju laušanu, Ivaru kaimiņienes raksturo kā ļoti mierīgu cilvēku. Pa dienu Ivars ar Ingu braukuši strādāt kādā saimniecībā Iecavā, taču 27.jūnijā Inga "izgaisusi". Aleksandra, kuras dzīvokli no Ingas mājokļa šķīra plāna finiera siena, atceras tās dienas vakaru: "Balle tur bija — līdz pusdiviem naktī maģi grieza. Grieza vienu un to pašu dziesmu, tur par mīlestību bija, latviešu dziesma. Domāju, tāds idiots, ko var vienu dziesmu griezt visu laiku!" Cik cilvēku bijis istabā aiz sienas, kaimiņiene nezina teikt, vien to, ka dzirdējusi vairākas balsis. Ap pusdiviem naktī Ingas dzīvoklī bijis kluss. Pēc tam Inga arī vairs nav redzēta.
Drīz vien Ivars izvācies no dzīvokļa. Kad kaimiņiene jautājusi, kur tad Inga palikusi, Ivars noteicis: "Ar seksa pakalpojumiem aizbrauca uz Rīgu." Visi tam ticējuši, par Ingas abiem bērniem no otrās laulības rūpes uzņēmās Ivara Lomakina radi.
Aleksandra atceras, ka dienu pirms izvākšanās Ivars Grantiņš devies uz šķūni ar lielu, pelēkmelnu somu. "Viņš iznāca no šķūņa bez somas, es uzgāju augšā pa kāpnēm. Nolēmu — tomēr iešu lejā pasēdēt, taču viņš nāk ar to pašu somu augšā. Nāku augšā pēc pusstundas, jūtu, ka kāpnēs smird — tāda smaka, it kā plastmasa, lupatas degtu," saka Aleksandra. Viņa pieskārusies krāsnij. "Viņiem tāda pati pečka kā man, kad viņi kurina, manā istabā truba silta. Pačamdu — tiešām karsta. Vēl nodomāju — kāpēc viņš vasarā kurina krāsni." Iespējams, viņš dedzinājis Ingas mantas.
10.augustā Ivars piepeši iegriezies pie bijušajām kaimiņienēm ar pudeli šampanieša, kā var secināt tagad, visticamāk, lai pārliecinātos, vai nav radušās kādas aizdomas. Vai tad ciemos nevar atnākt — viņš prasījis par apciemojumu izbrīnītajai Aleksandrai. Kaimiņienes izprašņājušas Ivaru par Ingu. "Viņš kādas piecas reizes atkārtoja — no ārzemēm viņa neatgriezīsies dzīva." Arī minējis — drīz viņam būšot jauna brūte, palielījies, ka labi nopelnot, stāstījis, ka Ceraukstē dzīvojot kopā ar meitu Dainu un drīz saņemšot bērna kopšanas pabalstu.
Kas patiesībā bija noticis ar Ingu, atklājās vēlāk — viņa tika nožņaugta un sadalīta gabalos virtuvē. Maisi ar viņas mirstīgajām atliekām tika uzieti aprakti Ķirbakciemā — apmēram puskilometru no Ingas dzīvokļa, aiz Bauskas pilsdrupām. Uz virtuvi ir atsevišķa ieeja no gaiteņa, tāpēc bērni, kas tobrīd bija mājās, varēja neko nedzirdēt. Kā iemeslu Ingas nogalināšanai Ivars policijai bija minējis — bijusī sieva vairs nevēlējās ar viņu dzīvot kopā.
"Ja viņš ko ļoti vēlējās — viņš vienmēr to dabūja gatavu. Viņš ir ļoti ātrs, garām kājām, viņš varēja visu labi izplānot," par Ivara rīcību spriež Gražina. Par Ivara labajām plānošanas spējām var spriest arī pēc tā, ka, līdzko Inga pazuda, viņas brālim pienāca īsziņa, kurā it kā Inga rakstīja, ka dodas uz ārzemēm un vēlēja Dainai dzīvot Ceraukstes pagastā ar tēvu un vecomāti, savukārt abiem jaunākajiem bērniem — pie viņas vīra I.Lomakina. Visticamāk, īsziņu bija rakstījis pats Ivars.
Gražinas meita Gita (11), kura bija Ivara meitas Dainas labākā draudzene, atceras — pēc Ingas mīklainās pazušanas Ivars arvien biežāk esot sācis dzert, nav vairs sevi posis. Pagastā vietējie viņu redzējuši parasti vienās un tajās pašās drēbēs — sporta biksēs un sporta jakā, Ivara spēcīgo sviedru smaku varējis just pa gabalu.
Gita stāsta, ka Ivars nereti uzvedies ļoti savādi. Reiz viņas kopā ar Dainu izlēmušas nakšņot teltī pagalmā pie Dainas mājām. Ivars staigājis pa pagalmu un skaļā balsī dziedājis dziesmu. "Viņš bļaustījās par kaut kādiem naftiniekiem, kas atnākšot un visus nogalināšot," atceras Gita. Arī reiz, kad abas meitenes peldējušās, Ivars sēdējis krastā, viņas vērojis un dziedājis dziesmu ar līdzīgu motīvu — visi tikšot nogalināti. "Es vēl Dainai noteicu — tev gan tāds dīvains tētis," atceras Gita.
Punktu visam pielika paša meitas Dainas (11) slepkavība, pēc kuras atklājās, ka aptuveni mēnesi pēc Ingas nogalināšanas Ivars slepkavības ceļu izvēlējies vēlreiz. Viņš policijai atzinās, ka naktī uz 20.jūliju nogalinājis 18 gadu veco Janu Ribinsku, kuru bija saticis kādā iedzeršanā pie paziņām Ceraukstē, no turienes mājinieki viņu padzina. Pusstundu pēc viņa aiziešanas, ap diviem naktī, pašķīda arī pārējā kompānija. Janas draudzene aizgāja pie kāda puiša uz mājām, bet Jana aizvainota tumsā devās uz Bausku. Iespējams, Ivars viņu satika uz šosejas. Vēlāk viņa tika noslīcināta un līdzīgi kā Inga — sadalīta gabalos un aprakta. Kā var saprast no policijas, Ivars liecinājis, ka viņu izvarojis, un savu rīcību salīdzinājis ar cūku kaušanu. Gražina atceras, ka, strādājot fermā, Ivars ļoti labi bija iemācījies sadalīt gaļu. "Viņš paņēma cūku un kā miesnieks sadalīja gabalos viens divi."
Iespējams, Janai Ivars bija uzbrucis, seksuālo dziņu un kārtējā atteikuma vadīts, vēlāk nogalinājis, lai slēptu pēdas, bet pēdējai — Dainas slepkavībai, kas notika pēc mēneša paša mājās 26.augusta naktī, acīmredzama motīva nav. Arī Degpunkta jautāts, viņš nespēja to izskaidrot. Kā liecina neoficiāla informācija, pēc notikušā policija viņa mantās atradusi videoierakstus ar vardarbības un seksuālām ainām. Māte, kura tajā vakarā atrada mazmeitu gultā ļenganu, ir pārliecināta — ja viņai neizdotos aizbēgt, dēls būtu nonāvējis arī viņu.
Trīs dienas vēlāk, kad policija bēguļojošo Ivaru aizturēja šķūnī pie Lietuvas robežas, viņš nav pretojies. Vēlāk viņš vests uz nozieguma vietām, un, kad viņš bijis mašīnā pie savām mājām, māte rokās sažņaugusi pagali: "Domāju — ja nav, tad nav. Bet vai es to būtu izdarījusi, nudien nezinu." Policija mātei neļāva satikt dēlu.