Pašu latviešu nemīlestība pret savu valsti — tas ir viens no nopietnākajiem draudiem Latvijas nākotnei. Tā uzskata Latvijas Universitātes habilitētais profesors Arturs Mauriņš. Pēc pamatspecialitātes biologs, viņš nodarbojas arī ar futuroloģiju. Tā gan nākotni neparedz un nezīlē, toties no visiem iespējamajiem nākotnes attīstības variantiem spēj izvēlēties visizdevīgākos. Viņš ir pārliecināts, ka latvieši ir gudra tauta ar izcilības potenciālu, taču, lai to īstenotu, kopā jāsasauc idejām bagāti mākslinieki, filozofi un teologi, kas radītu Latvijas attīstības stratēģiju dzīvei, nevis plauktam. Turklāt esot arī tādi radošie, kas gatavi strādāt bez algas.
Kāda ir futurologa atbilde uz jautājumu, kas Latviju sagaida tuvāko piecu gadu nākotnē?
Nākotne būs tāda, kādu mēs to veidosim.
Un viss? Tik vienkārši?
Jā. Var panākt gandrīz visu. Pat stikla jumtu virs Doma laukuma uzcelt. Var arī sienas un tad tur palmas audzēt. Tikai dažām iecerēm ir ļoti augstas izmaksas. Un te es nedomāju tikai finansiālā nozīmē, arī ekoloģiskas un sociālas izmaksas. Tāpēc ir jāizvērtē, kuri no nākotnes variantiem mums ir izdevīgāki.
Vai jums ir sava versija, kas varētu būt Latvijas unikālais produkts – bieži piesauktā, bet joprojām neatrastā Latvijas Nokia?
Tā patiesībā ir neparedzama lieta, jo jebkura jaunrade ir principā neprognozējama. Mēs gan varam runāt par apstākļiem, kas to ietekmē.
Valdībai pārmet, ka tai nav stratēģiju, kurp iet. Tā nav tiesa – stratēģijas ir. Cita lieta – tās nestrādā. Rakstot plānus, ir jārēķinās ar izmaiņām, ar jauniem izaicinājumiem un riskiem, kuru plānu rakstīšanas brīdī vēl nav. Bet mūsu plāniem nav korekcijas mehānismu, tāpēc tie nespēj reaģēt uz pārmaiņām. Mūsu plānos nav nekādu prognožu. Tie ir taisīti
plauktam, tikai tādēļ, lai varētu pateikt, ka mums arī ir plāns.
Turklāt plāni balstās uz analīzi, kas vispār ir XX gadsimta lāsts, jo atstājusi novārtā sintēzi.
Spriešanā par Latvijas stratēģiju un Latvijas Nokia ir jāiesaista ne tikai ekonomisti, bet arī mākslinieki, filozofi, psihologi, arhitekti, teologi, psihoanalītiķi, jo viņi ir tie, kuri nodarbojas ar sintēzi. Ne viens, ne divi gudrinieki nevar izdomāt, tur ir vajadzīgas daudzas galvas.
Vai šie kopā savāktie gudrie prāti patiešām var izdomāt Latvijas veiksmes stāstu?
Jā.
Vidējais latvietis teiktu, ka tie būs kārtējie liekēži, kas nosēdēs pusgadu vai gadu ar labu atalgojumu un tā visa rezultātā saražos vēl vienu plaukta stratēģiju.
Ir jau cilvēki, kas labprāt dalītos savās domās arī bez dāsna atalgojuma. Radošiem cilvēkiem ir raksturīgi gribēt realizēties. Viņus vienkārši neviens neaicina, un viņi paši jau neies uzmākties. Es zinu, ka daudzi cilvēki, inteliģences
pārstāvji, ir apvainojušies, ka viņi ir nākuši ar savām idejām, bet viņus neviens nav pat uzklausījis. Uz Ķīļa forumu (Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja Roberta Ķīļa iniciētais Latvijas forums — red.) taču cilvēki staigā un arī visādas interesantas idejas izsaka.
Bet varbūt tas, ka mēs jau gadiem ilgi nespējam tikt pie tās Latvijas Nokia vienkārši nozīmē to, ka mums nav lemts pie tās tikt? Varbūt likties mierā un samierināties ar to, ka ekonomikā esam viduvējības un neesam spējīgi uz izcilību?
Nē, tas to galīgi nenozīmē! Tas nozīmē tikai to, ka mēs negribam pie tā piestrādāt, ka gribam burvju nūjiņu. Negribam piestrādāt pie tāda nopietna stratēģiska darba. Es nedomāju, ka esam pelēcības. Vispār jau cilvēku prāts ir mūsu galvenais resurss, un Latvijas nākotne ir atkarīga no tā, kā pratīsim izmantot šo resursu.
Ir populāri teikt, ka krīze mūs izmācīs un padarīs gudrākus. Vai esam jau guvuši mācības?
Mēs vēl mācāmies.
Un ko tad mums vajadzētu mācīties no krīzes?
Vajadzētu mācīties rakstīt savas attīstības plānus un stratēģijas tā, lai tajos tiktu ietverts forsaits – nākamības variantu paredzēšana un pētīšana. Nevajadzētu paļauties uz brīvo tirgu. Ja atgriežamies pie tās pašas Nokia, Somijā
jau ir nākotnes komisija, kas nodarbojas ar forsaitu. Tā sadarbojas ar valdību un piedalās valsts attīstības stratēģiju rakstīšanā.
Tas jau ir izskanējis, ka šī nav vienkārši ekonomiskā krīze, bet gan morāles krīze. Pastāv uzskats, ka ekonomika ir tas pats, kas fi zika, – ka tajā, tāpat kā planētu kustībā ap Sauli, valda universāli likumi. Un nekādas morāles. Bankas saka – kāda morāle var būt ekonomikā? Bet mēs redzam, ka no ekonomikas bez morāles sanāk Parex banka. Tāpēc nepieciešams veidot jaunu morāli, kas būtu atbilstoša mūsdienu apstākļiem un spētu arī integrēt sabiedrību.
Kas ir tās problēmas, kuras nākotnē var Latvijai draudēt ar nepatikšanām un kuras mēs vēl nenovērtējam pietiekami nopietni?
Mēs redzam pēc dažādām aptaujām, ka cilvēki saka, ka Latvijas izveidošana ir bijusi kļūda, ka viņi atbalstītu Latvijas pievienošanos kādai citai valstij. Pagaidām tādu, kas saka – man nepatīk šī valsts –, nav vairākums. Bet, ja vairākumam sāks nepatikt, notiks pašizputināšanās. Jūtams, ka pieaug pašiznīcināšanās tendence, un tas ir bīstami.
Latvijā tagad pieaug arī popularitāte vadoņa idejai. Bet tā pašreizējā situācijā ir neiespējama. To varētu panākt, tikai izstājoties no Eiropas Savienības. Bet tik un tā tas ir bezperspektīvi, jo pasaule virzās prom no šīm slēgtās sabiedrības idejām. Vadonis būtu atgriešanās pie padomju laiku slēgtās sabiedrības. Tā ir sociālā šizofrēnija — mēs it kā gribam tikt prom no šīs padomju stila slēgtās sabiedrības, bet vienlaikus arī atgriezties.