Laika ziņas
Šodien
Apmācies

PIANISTES TRAĢĒDIJA

Pirms astoņdesmit viena gada traģiski nāvē aizgāja izcila Latvijas pianiste Lilija Kalniņa-Ozoliņa Viņa lēni uzkāpa ceturtajā stāvā, apstājās pie sava dzīvokļa durvīm un uzmanīgi noņēma cepuri, novilka mēteli un kārtīgi kopā ar cepuri nolika to uz soliņa, kas domāts nogurušiem kāpējiem. Līdzās viņa nolika rokassomiņu.

Pēc mirkļa jaunā sieviete lidoja... lejup lifta šahtā. Tā izdzisa talantīgas latviešu pianistes Lilijas Kalniņas-Ozoliņas dzīvība. UZLIKA DIVAS ROZES Paulim Pihelam ir astoņdesmit septiņi gadi. Vēl joprojām staltais vīrs nekad nav redzējis Liliju Kalniņu-Ozoliņu, taču tieši viņš Dienai uzrakstīja vēstuli, kurā stāsta: "Tas bija ļoti sen - 1937. vai 1938.gadā. Es strādāju Dundagā pie saimnieka par puisi. Man bija sešpadsmit gadu, es ļoti mīlēju mūziku un dziesmas. Krustmāte abonēja laikrakstu Brīvā Zeme, un es interesējos par visu, kas notika Rīgas kultūras dzīvē. Tobrīd prese daudz rakstīja par jauno, talantīgo pianisti Liliju Kalniņu. Viņai tika paredzēta spoža nākotne, taču viņas dzīves pavediens traģiski aprāvās..." Paulim Pihelam ir sava, acīmredzot kaut kur izlasīta versija par pianistes bojāeju: "Kādu vakaru, atgriežoties no koncerta, viņu trepju rūmē sagaidīja kāds nelietis, kurš centās mākslinieci izvarot. Lai sargātu savu godu, Kalniņa izlēca pa logu un gāja bojā." Paulis Pihels ir muzikāli apdāvināts cilvēks ar absolūto dzirdi. No jaunības laikiem viņš spēlēja vijoli un ermoņikas, rakstīja dzeju un ļoti pārdzīvoja nepazīstamās talantīgās mākslinieces nāvi. Pirms kara Paulis Pihels mācījās karaskolā Rīgā, ieguva leitnanta pakāpi. Karam sākoties, viņu iekļāva 24.latviešu strēlnieku korpusā, un "es dienēju krievu armijā". Pēc kara Pihels atgriezās Rīgā. Dīvaini, bet sāpe par Lilijas Kalniņas nāvi joprojām sūrstēja atmiņās: "Es atradu mākslinieces kapu Pirmajos Meža kapos netālu no Zigfrīda Meierovica pieminekļa. Kaps nebija kopts, uzraksts vēstīja, ka "šeit dus traģiski bojāgājusī pianiste Lilija Kalniņa". Attīrīju kapu no nezālēm un uzliku uz tā divas sarkanas rozes..." Vēstules autors lūdz uzrakstīt par lielisko pianisti. PĀRTRŪKST AKORDS Valsts bibliotēkas letonikas nodaļā noskaidroju, ka Paulis Pihels nedaudz kļūdījies gadskaitļos. Lilijas Kalniņas dzīve aprāvās 1934.gada 9.februārī. Latvijas periodiskie izdevumi Dienas Lapa, Pēdējā Brīdī, Brīvā Zeme, Jaunākās Ziņas, kā arī nedēļas un mēneša raksti Latvijas Muziķis, Latvija, Sievietes Pasaule, Atpūta un citi divas nedēļas rakstīja par traģisko notikumu. Brīvā Zeme jau nākamajā rītā sīki izklāsta traģēdijas norisi: "Vakar vakarā septiņos māksliniece Lilija Kalniņa-Ozoliņa izgājusi no mājām un teikusi, ka ejot uz radiofonu. Tur viņai bija jāspēlē kopā ar orķestri. Pianistes vīrs pazīstamais čellists profesors Alfrēds Ozoliņš, arī radiofona mūziķis, bija saaukstējies un palika mājās. Norunāts, ka vienpadsmitos uz radiofonu aizies kalpone un pavadīs kundzi mājās." Tālāk Brīvajā Zemē aprakstīts, ka Ozoliņa ieradusies radiofonā, bet nav gājusi orķestra telpās. Viņa uzreiz devusies pie diriģenta J.Mediņa viņa kabinetā. Daži kolēģi redzējuši, ka Ozoliņa no turienes izsteigusies ļoti uztraukta, viņai sekojis diriģents. Astoņos bija jāsāk vakara koncerts, bet Lilija Kalniņa-Ozoliņa nav palikusi uz to, uzvilkusi mēteli uz aizgājusi. Laikraksta korespondents raksta, ka pusdeviņos vakarā lejasstāva īrniece izdzirdējusi dobju troksni kāpņu telpā. Pavērusi durvis, viņa ieraudzīja uz klona sievietes ķermeni. Piesteidzās arī nama sētnieks, kurš nelaimīgajā atpazinis Liliju Kalniņu-Ozoliņu. Pēc dažām minūtēm atsteidzies arī policists un ārsts Zēbergs, kurš dzīvojis šajā namā. Viņš konstatējis, ka māksliniece ir mirusi. Sētnieks paaicinājis lejā pianistes vīru, kurš, ieraugot sievas sakropļoto ķermeni, saucis - kāpēc tu to izdarīji? Kalpone saļimusi pie kundzes mirstīgajām atliekām. Kad par notikušo uzzināja radiofonā, koncerts tika pārtraukts, Mediņam sākās nervu lēkme un izsauktais diriģenta brālis viņu aizveda uz savām mājām Jelgavā. Pašnāvība vai nelaimes gadījums? Lilija Kalniņa-Ozoliņa - jauna, skaista, neapšaubāmi talantīga māksliniece - nav atstājusi atvadu vēstuli, taču nevienam nebija šaubu, ka pianiste devusies nāvē labprātīgi. Policija nopratināja visus mākslinieces tuviniekus, draugus un paziņas. Rīga virmoja baumās un minējumos. Runāja, ka māksliniece devusies nāvē romantisku iemeslu dēļ, tika pat minēts, ka viņai bijušas ļoti draudzīgas attiecības ar kādu mūziķi un tādēļ radušās nesaskaņas ģimenes dzīvē. Par tām jau kādu laiku rakstījusi dzeltenā prese, un Brīvā Zeme apgalvo, ka "mākslinieci ļoti uztraukuši raksti par viņas intīmo ģimenes dzīvi". Nezin kad radušās baumas, ka māksliniece nogalināta, ir pretrunā ar Ozoliņu kalpones liecību: "Tā ir pašnāvība. Dažas dienas iepriekš kundze man teica, ka viņai nekas cits neatliek, kā doties nāvē..." Arī pianistes vīrs Alfrēds Ozoliņš, atguvies no šoka, liecināja: "Lilija arī agrāk runāja par pašnāvību. Pēdējā laikā viņa bija grūtsirdīga. Tagad man zīmīgs šķiet Lilijas izteiciens dažas dienas iepriekš - apstākļi ir tādi, ka man jādara pašnāvība, citādi to manā vietā izdarīs kāds cits." 10.februārī Alfrēds Ozoliņš laikrakstā Jaunākās Ziņas ievietoja milzīgu nekrologu: "Mana sirdsmīļā Lilija Kalniņa-Ozoliņa šķīrusies no dzīves. Apbedīšana 13.II no Tērbatas ielas 4., dz. 33, Meža kapos." Neviens preses izdevums nemin konkrētus iemeslus, kas varēja pamudināt mākslinieci spert traģisko soli. Latvijas Muziķis 1.numurā ievieto plašu nekrologu. Tajā izstāstīta Lilijas Kalniņas-Ozoliņas biogrāfija. Lilija Kalniņa dzimusi 1903.gada 3.martā Skrīveros. Viņas tēvs bija klavieru "tīrskaņotājs". Lilijai jau bērnībā modusies tieksme uz mūziku, turklāt viņai bija absolūtā dzirde. "Pirmmācību klavieru spēlē Lilija saņem no tēva, bet 7 gadu vecumā pārnāk uz Rīgu un sāk mācīties Gižicka mūzikas skolā," - tā nekrologā. Turpat uzzinām, ka kopā ar skolu Lilija Pirmā pasaules kara laikā pārcēlās uz Pēterpili, kur skolojās pie izciliem pianistiem pedagogiem profesoriem A.Lembas un vēlāk pie profesora Ludviga Bētiņa, ar kuru viņu kopā saveda Lilijas nākamais vīrs čellists Alfrēds Ozoliņš. Latvijas Muziķis raksta: "Ilgus gadus Lilija Kalniņa-Ozoliņa strādāja radiofonā, bija pirmklasīga pavadītāja, ansambļa un orķestra pianiste, spīdoša soliste. Pēc dabas viņa bija saticīga un pretimnākoša, laba kolēģe, cienīta un mīļota." PACEĻAS PĀRI VISAM Jāatzīst, ka Latvijas centrālā prese ar lielu pietāti un cieņu izturas pret mūžībā aizgājušās mākslinieces piemiņu. Kaut kādus neskaidrus mājienus par iespējamajiem pašnāvības iemesliem aizplīvurotā veidā atklāj Marta Grimma. Avīzē Pēdējā Brīdī viņa saistībā ar pianistes nāvi tēlaini min: "Vai iespējams cilvēks, kas mīlējis tikai vienu? Ikvienu vilina pilnība. Māksla prasa atteikšanos, māksliniekam dota iespēja mīlēt garīgi, būt platoniskam donžuānam."Šī pati autore žurnālā Sievietes Pasaule (1934/3) raksta šādus vārdus: "Bieži mēs gribam divus mīlēt un domājam, ka būsim pietiekoši stipras, sirdsbagātas, dziļas, lai abām sirdīm pietiktu, lai viņas nesaltu, lai dvēseles neilgotos arvien kaislīgāk, arvien kaismāk apreibt laimes neprātā. Lilijas Kalniņas-Ozoliņas dziļā dzīves traģēdija lai būtu tā, kas mums liktu pārdomāt par mūsu ģimenes dzīvi un par tām ciešanām, kuras cilvēki mums un mēs viņiem varam sagādāt, neprazdami vērtēt īstu mīlestību un nepildīdami viņas uzliktos pienākumus." Dailes Magazina (1934/92) notikušajā tieši vaino sabiedrības mēlnešus: "Nevar bez liela sašutuma nosodīt apstākļus, kas spieduši apklust brīnišķīgam akordam. Pierādījies, ka sabiedrība pati ir smagus upurus prasošs elks. Dažādas nejēdzīgas baumas saindē mākslinieka piemiņu. Mēs nespējam iejusties mākslinieka dvēseles labirintos." Vēl skaudrāk par baumu noziedzīgo dabu liecina īsa informācija izdevumā Latvija (1934/7), kas publicēta 11.februārī, tātad divas dienas pēc mākslinieces nāves: "Nacionālajā operā pirms Balles Savojā sākuma, parādoties pie pults diriģentam Jānim Kalniņam, publikā atskanēja spēcīgi aplausi, ar kuriem publika izteica savu atzinību diriģentam un orķestrim par demonstrāciju pret sēnalu lapu netīrībām, kas iedzinušas nāvē spilgtu un daudzsološu talantu..." Latvijas Muziķis tieši tā novērtēja Liliju Kalniņu-Ozoliņu (1934/1): "Māksliniece enerģijas un jaunības spraiguma pilna soļoja pretī spožai nākotnei, slavai, labklājībai." Tam nebija lemts piepildīties. 1934.gada 13.februārī Lilijas Kalniņas-Ozoliņas mirstīgās atliekas no morga pārveda uz viņas dzīvokli Tērbatas ielā 4, kur no nelaiķes atvadījās tuvinieki, draugi un kolēģi. Dienu iepriekš pianistes kolēģi ierosināja no mākslinieces atvadīties radiofona hallē Krišjāņa Barona ielas un Aspazijas bulvāra stūrī taču Pasta, telefona, telegrāfa departamenta vadītājs Grīnbergs atteica, jo "tas traucēs pasta un telegrāfa darbībai". Pēc tam mākslinieki griezās pie konservatorijas direktora profesora Jēkaba Vītola ar lūgumu atvadīties no pianistes konservatorijas zālē. Bēru dienā no viņas atvadījās cilvēku simti. Dzīvesbiedres mūža atdusas vietu Meža kapos Jēkaba draudzes nodalījumā netālu no Zigfrīda Meierovica kapa izraudzījās Alfrēds Ozoliņš.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

ASV ar cilvēkiem pilns lifts kritis 84 stāvus(5)

Čikāgā seši cilvēki, tostarp viena grūtniece, piedzīvojuši, visticamāk, savā dzīvē lielāko pārbīli - lifts, kurā viņi no 95. stāva gribēja nonākt vestibilā, kritis 84 stāvus, līdz nostrādājušas dro...

Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits