Laika ziņas
Šodien
Migla

Pragmatiski - tas nozīmē latviski

Kaut kādu iemeslu dēļ mana latviskās identitātes apziņa saistās galvenokārt ar pragmatismu. Vienā vārdā atbildot uz jautājumu, kas ir latvietis, varētu teikt vienkārši - pragmatiķis. Ja teiktu, ka katras tautas vērtību sistēmai kaut kādā ziņā piemērojams pragmatisms, kas, pēc definīcijas, ir filozofijas virziens, saskaņā ar kuru uzskata patiesums ir atkarīgs no tā praktiskā derīguma, tad latviešu tautas gadījumā tas noteikti ir absolūts kritērijs.

Tas varbūt ir brīžos, kad mana nacionālā identitāte pretojas visāda veida pārmērībām, pārspīlējumiem, izspīlējumiem un kropļojumiem, kas diemžēl jo- projām pastāv mūsu dzīves izpausmēs - no ekonomiski finansiālajām un sabiedriski politiskajām līdz pat pagāniski zaļajām un citādi šizoīdi artistiskajām. Tad jādomā, vai tas būtu tik nereāli, ja reiz Latvijā atkristu mazsvarīgais, otršķirīgais un pragmatisma pieprasījums kā zelta diegs ietu cauri visām mūsu dzīves sfērām. Nodokļu maksātāja pragmatisms Latvijā ir pēdējais laiks valdīt reālam pragmatismam arī visā tautsaimniecībā, novērtējot valsts ekonomiskās un finansu iespējas šodien un XXI - pakalpojumu gadsimta perspektīvā. Ekonomiskā pragmatisma kritērijiem, apziņai, ka valstij jāspēj pašai segt savus izdevumus, sabiedrībā jābūt sakņotiem daudz dziļāk, nekā tas ir šobrīd, un jāaptver visi tās slāņi. Piemēram, vārdos tik pragmatiskajiem Latvijas zemniekiem, kam patīk plaši pārspriest finansu grūtības, naudas taupīšanu un cīnīties par subsīdijām, reizēm izdodas pārsteigt sabiedrību ar gluži iracionāliem priekšlikumiem, kā tas bija ar odiozo balsojumu vienā no iepriekšējiem Latvijas Zemnieku savienības kongresiem (toreizējās ministres R.Umblijas tieša spiediena ietekmē) par labu Nacionālās bibliotēkas «stikla kalna» 100 miljonu (!) tēriņam. Pēc tādiem un līdzīgiem «izslīdējumiem» no veselā saprāta robežām LZS popularitātes kritums sabiedrībā gan nekāds pārsteigums vairs nevarētu būt. Ja izvēlētais ekonomiskās attīstības mērķis būtu racionāls un virzība uz to absolūti patiesa, mēs Latvijā varētu būt pārliecināti, ka arī tā sasniegšanai izkalkulētās metodes būs vienīgās atbilstošās. Praksē diemžēl ne vienmēr tas tā ir bijis, un, nespējot aptvert neaptveramo, no nodokļu maksātāja viedokļa vieglāk izvēlēties dažus raksturojošus praktiskā derīguma rādītājus, lai spriestu par valsts attīstības procesu kopumā un par attiecīgās valdības darbības efektivitāti. Ja jāizvēlas viens, tad, pēc manām domām, galvenais piedāvājamais pragmatisma kritērijs ir valsts finansu sistēmas un nacionālās valūtas - lata - stabilitāte kā apliecinājums tam, ka valsts pelna, nevis dzīvo uz parāda. Jo lai nu ko, šo ekonomiku naudas pirktspējas vai pirkt nespējas nozīmē esam izjutuši ikviens un pārmēra tēriņi uz valsts budžeta rēķina gala iznākumā ir tas, ko redzam šābrīža valsts budžeta deficītā vairāk nekā 60 miljonu latu apmērā. Šāds ekonomikas indikators prasa radikālu, pragmatisku rīcību, nevis miglas pūšanu labāko Latvijas politisko aprindu tradīciju garā. Tas pats sakāms arī par budžeta perspektīvo plānošanu, kas ir absolūti racionāla un pragmatiska darbība, nevis politisko spekulāciju objekts. Sabiedrībai ļoti regulāri jāsaņem Valsts budžeta izpildes skaidrojums dažos salīdzinošos (ne absolūtos) rādītājos, sniedzot paralēlu informāciju par stāvokli kaimiņvalstīs un Eiropā. Ja, piemēram, zināms, ka Latvija salīdzinoši mazāk tērē valsts aizsardzībai un robežu sakārtošanai nekā Igaunija un Lietuva, ka mūs atšķirībā no igauņiem maz interesē jūras pasažieru transports un, salīdzinot ar lietuviešiem, valsts ceļu saimniecība, tad šīs vēstis parasti «pasniedzam» nevis izskaidrojoši, bet kā attaisnojumu neizdarībām attiecīgo ministriju darbībā. Pragmatiskā pieeja prasa, lai sabiedrība zinātu arī, kādās nozarēs Latvijas valsts pieļauj pārtēriņu un kādēļ tas tā notiek. Piemēram, strādājošajiem veselības aizsardzībā, kam ikdienas darbā ir iespēja praktiski pārliecināties par valsts veselības aizsardzības bāzes programmas nenodrošinātību, bet vakarā televizorā regulāri uzklausīt lūgumus palīdzēt ar ziedojumiem smagi slimajiem bērniem, nevar būt vienalga, kam tad šīs valsts līdzekļi tiek tērēti vairāk, lai vismaz zinātu, kā vārdā šis upuris ir nests un kādi «stikla kalni» valdībai vēl padomā. Sabiedriskās izpausmes Demokrātiskais process tādā valstī kā Latvijā, kurā informācija ir vairāk vai mazāk pieejama, pats ir spējīgs izstrādāt arī kontroles sviras, to skaitā netradicionālas. Tas jāattiecina uz tirgus ekonomikai raksturīgo nevalstisko organizāciju lomas pieaugumu. Lai panāktu īsti līdzsvarojošu ietekmi uz valstī notiekošo un varas institūcijām, nevalstiskajām organizācijām nav cita ceļa, kā savā darbībā stingri ievērot pragmatisma principus. Ja var pastāvēt aicinājums pirkt Latvijas preci, tad, turpinot iepriekš teikto, tikpat svarīga būtu, piemēram, tautas kustība «Par valsts un pašvaldību bu- džeta līdzekļu racionālu izmantošanu». Diezgan skaidri var iedomāties, kā, nodrošinot pa- stiprinātu kontroli pār nodokļu maksātāju naudu, katrai nevalstiskai organizācijai savā nozarē un visām kopā koordinējot savu darbību, varētu izskaust dažu labu varas struktūru visat-ļautību. Tas ir piemērs aktīvam un valstiski svarīgam nevalstisko organizāciju darbības virzienam ar plašu sabiedrisku rezonansi. Diemžēl pastāv arī citādi priekšstati par to, ar ko būtu jānodarbojas nevalstiskajām organizācijām. Kā ārsts un sociālais darbinieks es negribu kategoriski vērsties pret Latvijas zaļo kustību kā tādu, bet jāatzīst taču, ka pēdējā laikā racionālā kodola tajā ir stipri pamaz un dažu labu odiozu personu nesenā publiskā badošanās pie Lietuvas suverēnās valsts vēstniecības Rīgā, iesaistot šajā pasākumā mazgadīgos, galīgi noformulēja manu attieksmi pret šo kustību kā lielā mērā savu racionālo pamatu zaudējušu. To pašu var teikt par dažu organizāciju rīkotajiem hepeningiem ar kolektīvo lūgšanos pie jūras, buršanos gar kokiem, ar lopiem un citu pārspīlētu pagānisma tradīciju reanimāciju un hipertrofētu praktizēšanu bez jebkāda šodienas realitātes seguma apstākļos, kad Latvijas virzībai Eiropas Savienības, kristietības un pragmatisma virzienā alternatīvas nav. Nevalstiskas organizācijas, kas darbojas kā norobežotas sektas ar mākslīgiem uzstādījumiem, iracionāli pagāniskām instalācijām un apšaubāmām darbības metodēm, nevar kalpot kā demokrātijas balsts. «Runā franciski vai mirsti!» Sabiedriskās saskaņas vairošana - šis varbūt visatbildīgākais no uzdevumiem, kas Latvijas apstākļos jāskata ne vien ekonomiskā, bet arī valsts drošības aspektā, sekmīgi risināms vien ar pragmatisku pieeju. Varbūt Latvijas Valsts prezidentei V.Vīķei-Freibergas kundzei kā spožai personībai izdosies pārkāpt saeimas un satversmes ierobežojumus, stiprinot pragmatiskās noskaņas vispirms tieši majoritātes aprindās un vienojoties par to, kāda Latvijas sabiedrība mums ir vajadzīga no pragmatiskā viedokļa. Tā ir sakritība, bet no Kanādas man prātā sabiedrības saskaņas negatīvākais piemērs. Studiju laikā Zviedrijā mani draugi zviedri, runājot par Kanādu un tās Kvebekas provinci, kā vienu no pirmajiem iespaidiem minēja uz ielas dzirdēto frāzi «Parle francais ou meurs!» («Runā franciski vai mirsti!»). Vai nu manas vienpusīgās izglītības vai citu iemeslu dēļ arī līdz tam mana attieksme pret frančiem un franču lingvistiku bija visnotaļ rezervēta. Tādēļ, piemēram, iracionālais Rīgas salīdzinājums ar Parīzi man kā rīdziniekam, kas apskatījis abas šīs pilsētas pietiekami labi, vienmēr licies drīzāk kā aizvainojošs, krievisks pārspīlējums (ir taču daudz citu pilsētu, kurām Rīga, paldies Dievam, līdzinās vairāk). Tomēr tas ir tīrais sīkums pret minēto Kvebekas frāzi, kas pavisam citām acīm liek raudzīties uz to, cik tālu viena tauta savā nacionālajā pašapziņā var iet pa iracionālo nošķirtības ceļu uz nacionālismu kā tādu. Es pieļauju, ka kanādieši mani varētu palabot, ka gluži ik uz soļa tā vis nav, ka Kvebekā saprāta balss ir dzirdama arī jaunatnes aprindās un ka beigu beigās citur iet vēl trakāk. Nepretendējot uz absolūto patiesību, man tomēr jāsaka, ka jebkurš jau šāda nacionālā rezervāta uzvēdījums vien ir svešs ne tikai vairumam zviedru, bet arī latviešu un valstī, kurā būtu jādzird «Runā latviski vai mirsti!», es dzīvot negribētu. Ar nākotnes Latvijas sabiedriskās saskaņas uzstādījumu es saprotu daudzpusēju procesu, jo lielās minoritātes Latvijā, visticamāk, būs nevis viena, bet vairākas. Nav grūti šeit iedomāties arī skandināvu diasporu, un vācu minoritāte Rīgai piestāvētu tā kā neviena cita. Katram dzimušam rīdziniekam ir zināms, ka Rīgas skaistums slēpjas tās daudzveidībā, tajā nacionālajā un stilu sajaukumā, kas negarlaiko un nenomāc. Bet tas nav tikai pilsētas skaistums, kas personīgi man sniedz drošības sajūtu. Tā ir tikai Rīga raksturīgā īpašā, pragmatisma aura, kas klājas pāri šai gadsimtos izkoptajai un saglabātajai daudzo kultūru multilingvālajai konstrukcijai. Kā atgādinājums, ka nevis skaistums, bet veselais saprāts izglābs pasauli.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits