Putins Minhenē

Taču Putina verbālais uzbrukums ASV kā teju visu mūslaiku nelaimju cēlonim un acīmredzamā NATO paplašināšanas nepieņemšana, pirmkārt, liecina par gatavību atteikties no "stratēģiskās partnerības" ar Rietumiem un atklāti piedāvāt Krieviju ar tās "vertikāli integrēto" KGB režīmu un valsts kapitālismu kā antidemokrātiskās pasaules līderi. Otrkārt, raugoties no Latvijas viedokļa, liek piesardzīgāk attiekties pret pēdējā laikā daudzināto "attiecību uzlabošanos" ar naftas un gāzes naudas apreibināto kaimiņvalsti. Putins savā runā Minhenes ikgadējā drošības konferencē asi uzbruka Savienotajām Valstīm, kuru "gandrīz visa tiesību sistēma" esot "pārkāpusi savas nacionālās robežas visās jomās" un tiekot uzspiesta citām valstīm ekonomikā, politikā un humānajā jomā, tā ka neviens vairs nevarot justies drošībā. Tāpēc esot jārunā par "daudzpolāras pasaules" jaunu "globālo arhitektūru", kurā nebūtu tikai "viens saimnieks". Bet NATO paplašināšanu viņš nodēvēja par "provocējošu faktoru" - "NATO izvirza savus priekšposteņa spēkus pie mūsu valsts robežām" un "mums mēģina uztiept jaunas dalījuma līnijas un sienas". Taču, atbildot uz konferences dalībnieku jautājumiem, Putins gana skaidri izpauda savu priekšstatu par tieši Krieviju kā otrpus pašas novilktās dalījuma līnijas esošu spēku - ja amerikāņiem izdotos radīt efektīvu pretraķešu sistēmu, "iespējamie draudi no mūsu kodolspēku puses būs pilnīgi neitralizēti", biedēja Putins, un "līdzsvars būs absolūti izjaukts", tāpēc Krievija izvēlējusies "asimetrisku" atbildi - jaunu kodolieroču sistēmu radīšanu; tiesa, tās neesot vērstas pret ASV, Krievijas prezidents pretrunīgi skaidroja. ASV aizsardzības ministrs Roberts Geitss izvēlējās uz šo Putina agresivitāti atbildēt rāmi, kā jau stiprākajam piedien. "Ar vienu auksto karu pilnīgi pietika," Geitss paziņoja un atgādināja, ka tajā Rietumu sabiedroto visefektīvākais ierocis bija uzticība politiskai un ekonomiskai brīvībai, reliģiskai iecietībai, cilvēktiesībām, demokrātiskai valsts pārvaldei, likuma varai. Tās pašas vērtības arvien ir gan Eiropas Savienības, gan NATO dalībvalstu pamatprincipi. Krievija diemžēl izvēlējusies iet savu "suverēnās demokrātijas" ceļu. Taču tā nav monolīta ideoloģija, kāda bija Padomju Savienībai, ko likt pretī šīm demokrātiskajām vērtībām. Pašlaik Krievijā valdība ir bizness, Kremļa politika ir nauda un vēlreiz nauda, ko pelnīt ar energoresursu eksportu, kas ir galvenais ārpolitikas līdzeklis, lai iegūtu lielāku ietekmi, lai var nopelnīt vairāk naudas. Diezin vai tas var būt ideoloģisks pamats jaunam aukstajam karam. Un pat Putina neslēptā nepatika pret NATO, iespējams, nāk nevis no bažām par iedomātiem draudiem Krievijai, bet gan no bažām par apdraudējumu šim viņa biznesam - jāatgādina, ka NATO galotņu sanāksmē Rīgā ASV senators Ričards Lugars mudināja veidot "enerģētikas NATO" un uzskatīt vēršanos pret vienu alianses valsti ar enerģētisko šantāžu vai blokādi par uzbrukumu visām dalībvalstīm. Putina agresivitāte pret NATO, tāpat Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Ivanova dienu pirms tam paziņotais, ka Latvija un Igaunija pēc iestāšanās NATO ne tikai nav uzlabojušas, bet ir vēl vairāk pasliktinājušas attiecības ar Krieviju, vieš vismaz divus jautājumus. Pirmkārt, vai Kremlis neuzskata Baltijas valstu iestāšanos NATO par neatgriezenisku procesu un vai nelolo cerības atgūt tās atpakaļ savā "ietekmes sfērā"? Otrkārt, vai Putins un viņam tuvākie cilvēki maz zina, ka Latvijai attiecības ar Krieviju esot uzlabojušās? Minhenes konferencē Putins par Baltijas valstīm pat neieminējās. Taču uzreiz pēc tās intervijā telekanālam Al Jazeera paziņoja, ka "politiskajā plānā mums nav pašas labākās attiecības ar Baltijas valstīm" un ka Krievija, piekrizdama paaugstināt gāzes cenas pakāpeniski, "dotē"šo valstu ekonomiku; uz politiskajām attiecībām tas neesot atstājis "nekādu iespaidu", tomēr "dažviet" Krievijas kritizēšana "pāriet jau histērijā". Tad nu jautājumi Latvijas valdībai: ja Kremļa saimniekiem šāds Krievijas un Latvijas attiecību redzējums, kurš tad īsti Krievijā nodarbojas ar pašlaik it kā notiekošo "attiecību uzlabošanu"; ko pārstāv Krievijas vēstnieks Viktors Kaļužnijs, ja, kā šķiet, pārstāv ne gluži savu prezidentu; un vai viņa pārstāvētie un beigu galā tomēr arī Putins nemēģinās Latvijai paprasīt par robežlīgumu un solīto divpusējo attiecību uzlabošanos cenu, ko nevarēsim atļauties maksāt? No otras puses - Krievijas augošā agresivitāte, ko Minhenē jaunā pakāpē apliecināja tās prezidents, liek nevilcināties ar Latvijas - un arī NATO un ES - austrumu robežas sakārtošanu. Ja to var izdarīt, tas ir jāizdara.