Rīgas vārti
Vārti un parādes durvis, izņemot to praktisko funkciju — kontrolēt viesu plūsmu —, namīpašniekiem kalpo arī kā vizītkarte. Uz mūsdienu mobilāko un tehnoloģiski smalkāko prestiža un varas atribūtu fona tie ir smagnēji priekšmeti. Rīgā ir grūti nepamanīt greznus un savādus vārtus, bet, ja gribētu uzzināt to izcelsmi, būtu jānolīgst detektīvs, jo ar retiem izņēmumiem tie pārsvarā pieder pagātnei. Ēku būvlietas ir saglabājušās, taču vārti arhitektu skicēs tikpat kā nekad neietilpst. Un vecākās būvlietas ir no 1923.gada — par agrākajiem projektiem vēsture bieži klusē.
Diez vai es jelkad būtu pievērsusies Rīgas vārtu tematikai, ja reiz, staigājot pa nekopto un valdzinošo Avotu ielu, kuras virsmās un smakās iekonservēti daudzi pagātnes slāņi, vairāku metru attālumā no ielas nebūtu pamanījusi greznus vārtus. Ar vijīgajiem gaismekļu turētājiem vārti Avotu ielas 33 šaurajā iebrauktuvē šķita kā no zemes izauguši neproporcionāli lieli metāla ziedi. Vīteņaugu ieskauti, redzams, ka tie nav virināti gadiem. Kā noskaidroju, tie ir bijušās Šteinerta rūpnīcas vārti. Šī vieta pirmo reizi dokumentēta 1878.gadā. 1890.gadā galdnieks Vilhelms Neimanis (Mazās ģildes biedrs) Sprenk Strasse jeb Avotu ielā atvēra kļučevaja masķerskaja jeb atslēdznieku darbnīcu. Astoņus gadus vēlāk kā šīs vietas īpašnieks parādās Kristofers Šteinerts. Viņš bija galdnieku ceha eltermanis Mazajā Ģildē, kas nodarbojās arī ar metālizstrādājumu izgatavošanu. 1926.gada 23.decembrī kāds Aleksandrs Šteinerts lūdza atļauju Rīgas pilsētas būvvaldei uzbūvēt mūra žogu ar dzelzs vārtiem, un drīz tapa tagad redzamie greznie fabrikas vārti. Cita starpā Šteinerta uzņēmums bijis viens no metālizstrādājumu veidotājiem Hipotekārās bankas izbūvē Valdemāra ielā 11 — tagadējā Ārlietu ministrijā.
Šteinerta vārti deva impulsu tālākiem "pētījumiem". Jau bērnībā biju apbrīnojusi varenos vārtus ar romiešu tirdzniecības dievu Merkuru un lauksaimniecības dievu Saturnu Aristīda Briāna ielā 9. Kā izrādījas, tie reiz bija Kristiana Karla fon Stricka alus darītavas vārti. Stricka villu — ēku pa kreisi no vārtiem — projektējis slavenais arhitekts Kārlis Felsko. "Aizdomas" par figūrām krīt uz tēlnieku Augustu Folcu, kurš Rīgai veltījis visu savu darba mūžu. Viņš arī, iespējams, veidojis Fitinghofa nama skulptūras. Katrā ziņā viņš ir pazīstams ar Operas Nimfu, Mākslas muzeja frontonu un Rolanda statuju. Jau pirms Kārļa Zāles viņš sāka tradīciju sevi attēlot darbos un ir redzams Mākslas muzeja frontonā kā tēlnieku simbols.
Torvaldsena darinājums?
Rīdzenes ielā esošās bijušās Lattelekom ēkas vārtu stāsts, iespējams, ved klasiskās mākslas pasaulē. Tie ir vieni no retajiem greznajiem vārtiem, kas grebti kokā. Rotājumi — kupīdi ar lauvu, vanagu, delfīnu un aitu gan ir imitācijas dzelzī, jo oriģināli bijuši aplauzti.
Šie vārti atgādina dāņu neoklasicisma ģeniālā skulptora Bertela Torvaldsena (1768—1844) stilu, norāda Pauls Kampe periodiskajā izdevumā Senatne un Māksla (1940., III: 102—117). Torvaldsens pats darbojās Romā, taču atsevišķi viņa darbi nonākuši arī Vidzemē un Kurzemē, tie ietekmējuši arī vietējo mākslinieku darbību. Vārti atradušies kādā Vidzemes vai Kurzemes īpašumā — Pauls Kampe uzskatīja, ka grāfa Kropotkina īpašumā Siguldā, — un XX gadsimta sākumā, pirms Pirmā pasaules kara, atvesti uz Rīgu. Vārti ir vai nu paša Torvaldsena, vai kāda viņa mācekļa darbs.
Vārti, kuru nav
Iepazīstot vārtu stāstus, nenovēršami saskāros arī ar darinājumiem, kuru vairs nav. Āgenskalnā apbrīnojot Smiļģa ielas 10 jūgendstila koka vārtus, iepazinos ar kādu izbijušo padomju armijas virsnieku, kurš atminējās, kā 50.gados tika lauztas visas sētas pie lielākām dzīvojamām ēkām. Lai pildītu nesaimniecisko plānu, tā sauktajās sestdienas talkās metāllūžņos tika nodoti veseli vārti. Citus smagās kravas automašīnas samīcīja gluži kā akordeonus, atcerējās virsnieks. Viņš par Smiļģa ielu vēl atcerējās, ka ēkas vidusdaļā uz jumta sēdējis lācītis ar medus mucu, ko nogāzuši namu pārvaldes pārstāvji. Skicē šāda lācīša eksistence patiešām atklājas. Ja izdevās pareizi izburtot vecajos būvdokumentos, ēku 1904.gadā projektējusi kāda M.Alksne.
Vieni no skaistākajiem Rīgas vārtiem — reiz slavenā restorāna Flora vārti Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī — vismaz pirms dažiem gadiem rūsēja kalēja Jāņa Vaivoda darbnīcā, gaidot to dienu, kad nojauktās ēkas vietā Brīvības ielā 35 tiks celta kāda cita ēka. Tad tos paredzēts likt atpakaļ.
Neorenesanses ēkā Dzirnavu ielā 60, kur pēc lielu skatlogu izbūves iemitinājās Vairāk saules restorāni, ir slavenā Rīgas arhitekta Reinholda Šmēlinga (viņš arī visilgāk bija pilsētas galvenais arhitekts) nams un dzīvesvieta. Vecā fotogrāfijā redzēju, ka šo ēku reiz rotājuši reti skaisti vārti. Kas ir to autors, nav zināms — Šmēlinga skicē parādās tikai vārtu vieta, bet ne paši vārti. Reiz šajā ēkā bijusi kāda Leizera Rafalsona maiznīca un Gerca Atlasa uzņēmums apavu virsmu izgatavošanai.
Daudzi vārti ir anonīmi. Piemēram, Kazarmu ielas 3a ēkas būvlietā iespaidīgie ķieģeļu vārti nav minēti. Tie nav minēti arī blakusesošās vienstāvu koka mājeles būvlietā — tā jau sen nojaukta. Tas liek minēt, ka šie vārti ir piederējuši kādai ēkai, kas tur atradusies vēlākais divdesmitā gadsimta sākumā.
Mūsdienās nav būvēts daudz iespaidīgu vārtu. Bet ir izņēmumi. Piemēram, tāds labs padomju modernisma paraugs kā jaunie P.Stradiņa slimnīcas vārti, kas tika izkalti 80.gados. Tos taisījis bijušais Daiļrades metālmākslinieks Egils Samovičs. Filozofija skaistajam dizainam nav bijis nekas cits kā vien vēlēšanās "uztaisīt kaut ko oriģinālu".
Apbrīnas vērti ir arī kādreizējā Latvijas dzelzceļa ģenerāldirektora Andra Zorgevica savrupmājas Slokas ielā milzīgie dzelzs vārti, ko veidojis kalējs Jānis Vaivods. Tie, šķiet, esam ieeja gotiskā šausmu filmā.
Raksta tapšanā līdzēja Gunārs Armanis no Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.