Riskanti, bet labi

Divi cilvēki izlec no tramvaja un steidz pie saplacinātās mašīnas - tur kāds zem dzelžiem sten... Tā nav aina no kādas izrādes, filmas, šī raksta varoņa - trīsdesmit sešus gadus vecā Dailes teātra režisora Dž.Dž.Džilindžera jeb saīsināti Džiļa kārtējās izlasītas grāmatas vai slikti gulētas nakts murga. Tas ir gadījums iz dzīves. «baigi pārsteidza tas, ka manī tobrīd bija tāds absolūts miers. Pēkšņi nav tā strjoma, kas bija agrāk katastrofālās situācijās. Esmu iemācījies pieņemt lietas, ko nav manos spēkos mainīt. Katram taču agrāk vai vēlāk pienāks nāve. Jo tu vairāk par to runā, jo vairāk saproti un mazāk no viņas ir bail, tikai respekts kā pret sarunu biedru.» No banaļņika līdz Ģeniaļņikam Intervijā Rīgas Laikam Džilis saka, ka teātri neuzskata par mākslu, bet iespēju apčakarēt dzīvi un nāvi reizē. Un droši vien arī visus pārējos, jo ikviens stāsts dzimstot tikai stāstīšanas brīdī. Kam tad lai tic? Kolēģis aktieris Ģirts Ķesteris saka, ka Džilis esot atradis sev ideālu profesiju, vienlaikus arī dzīvesveidu. Turklāt sievietes viņu mīlot, un šajā ziņā Džilis esot nopietns konkurents. «sauksim to tā: no rīta viņš neiet uz darbu, bet sāk savu dzīvi. Viņam nav jāpārslēdzas - robežšķirtnes nav.» Dž.Dž.Džilindžers, protams, nav īstais vārds - to Raimonds Rupeiks pirms vairāk nekā desmit gadiem aizņēmies no pagājušā gadsimta sākuma slavenā laupītāja Džona Džilindžera. Par slikto nekļuvis, toties kādu laiku bijis šaha treneris un internetā aizraujas ar šo spēli arī tagad, izrādes iestudē kopš 1994.gada, pāris gadu vēlāk kopā ar vēl diviem jaunajiem režisoriem Viesturu Kairišu un Gati Šmitu nodibinājis apvienību Nepanesamā teātra artelis. Studējis Teātra režisoru un aktieru apvienotajā kursā Kultūras akadēmijā pie Pētera Krilova. No 1997.gada Džilis ir Dailes teātra režisors un strādā daudz - šajā nedēļas nogalē pirmizrādītā Īkstīte ir viņa divdesmit pirmā izrāde. «džilindžers ir cilvēks, kuram viss ir augstākajā pakāpē, tāpēc ļoti raksturojoši viņa leksikā ir tādi vārdi kā maksimaļņiks, grandiozņiks un vēl daudzi tādi. Viņš ir ļoti produktīvi aktīvs, un reizēm tas vainagojas ar tādu ļoti konkrētu un reālu banaļņiku, bet no banaļņika ir tikai pussolis līdz ģeniaļņikam,» - šādi Džilindžeru šodien raksturo teātra režisors Regnārs Vaivars, no kura vēl pirms dažiem gadiem izspiest labus vārdus par Džilindžeru likās neiespējami. Kaut vai tāpēc, ka Regnāram kā izrādīšanās likās Džila, viņaprāt, pārspīlētā aizraušanās ar grāmatām. Gatis Šmits, viens no Džila arteļa biedriem, kurš tagad studē Ņujorkas universitātes kinoskolā, arī dēvē Džila attiecības ar literatūru par maniakālām - nedēļā viņš vidēji nopērkot un izlasot ap divdesmit grāmatu un viesiem vienmēr rādot jaunas lasāmvielas grēdas. Pats Džilis atzīst, ka viņam tā esot kā slimība, no kā viņš atkarīgs - ja kādreiz gadoties kādas trīs dienas piļīt un neizlasīt neko, sākoties morālie. «agrāk domāju, ka viņš ir baigais nihilists, kurš sēž savā ziloņkaula tornī, ar grāmatiņām apkrāvies, un uzspļauj visai pasaulei, bet, izrādās, nepavisam tā nav - viņš ir ļoti jauks sarunu biedrs,» - tā atklājis teātra kritiķis Normunds Naumanis. Psiholoģiskās konsultācijas Džilindžeru iepriekš nepazīstot, varētu pat nerasties priekšstats par to, ar ko viņš nodarbojas, bet skaidrs ir viens - daudzos it kā savstarpēji nesaistītos jautājumos viņš ir pietiekami kompetents, lai vismaz stundas divas neaptrūktos runājamā un pļāpu biedram savukārt pacietības tajā visā klausīties. Sarunā ar Ilmāru Šlāpinu (Rīgas Laiks, 2002, jūlijs) vai ik rindkopā Džilis piesauc un citē dažādu filozofu vārdus, bet, piemēram, bazarējot ar lauku traktoristu un ieņemot pa mēriņam, viņš ne mirkli neliks tam justies neizglītotam, jo pratīs atrast tēmas, kas būs interesantas abiem. Teātrī Džilis parunās ar ikvienu - tehnisko darbinieku, galdnieku vai pat kādu nejauši teātrī ieklīdušo, jo arī šis ieklīdušais kaut kādā ziņā ir savējais, citādi taču viņš nebūtu ieklīdis teātrī, bet tuvējā Matīsa tirgū. Reizēm Sarkanā (kroga nosaukums) Džilindžeram biezie veči kratot dvēseles par savām neveiksmīgajām attiecībām ar sievietēm - notiek tādas kā psiholoģiskās konsultācijas. «viņi ar to biznesu ir tā sap***šies, ka absolūti neorientējas elementārās attiecību lietās. Es pāris stundu piļīju smadzenes, un viņi aiziet laimīgi.» Arī šādas tikšanās krogos gan ar sievietēm, gan večiem Džilis ieskaita savā izaugsmes procesā. Dažādu cilvēku psiholoģiska iepazīšana palīdz labāk izprast arī aktierus un, protams, publiku. G.Šmits uzskata, ka Džilindžeram piemīt dabas dots unikāls komunicēšanās talants, spēja aizraut un iedvesmot apkārtējos viņam garantē labu saprašanos ar aktieriem un auglīgu radošo darbu. Džilindžers pats savas izrādes, kad tās jau iestudētas, vairs neaiztiek un ķeras pie jaunām. Arī G.Šmits viņu raksturo kā režisoru, turklāt vienu no retajiem, kuram būtiskāks ir tieši process, nevis rezultāts vai savas mākslinieka ambīcijas. «džilis šķiet tāds nepieradināts vecis - ar cigareti zobos, iereibis un vienmēr kaut ko baigi runā, bet patiesībā viņš ir ļoti sirsnīgs un trausls cilvēks,» stāsta Juris Kaukulis, kurš kā mūziķis piedalījies Džilindžera izrādē Fausts. Deus ex machina. Pēc kaut kāda noteikta skrūvju daudzuma Džilindžers labprāt uzdziedot kopā ar Kaukuļa grupu Dzelzs vilks - tās esot uz vietas izdomātas dziesmas. Visvairāk par to, kas notiek gultā. Reiz viņš vienā tādā reizē tā iekarsis, ka lēnām atbrīvojies no apģērba... Džilindžeram ļoti patīkot arī Dzelzs vilka dziesma Es tevi paņemšu zem galda, mana mīlestība. Sekss kā dzinējspēks «viņš ir baigais Viktjuka fans, no Viktjuka viņš ir aizguvis divas lietas - dzīvo interesi par seksu, jo Džilindžeram sekss ir visās izrādēs, acīmredzot kā dzīvības un civilizācijas dzinējspēks. Un otra lieta - viņš no Viktjuka ir aizguvis to šokējošo un reizē arī pašmērķīgo formu. Viņš ir viens no tiem jaunās paaudzes režisoriem, kuri sagādā pārsteigumus, un, ja man agrāk likās, ka tā viņam tāda bērnības slimība, ko izslimo visi režisori, sasmeļoties iespaidus un gandrīz nesagremotus tos atrijot atpakaļ, tad tagad es skatos, ka viņš tomēr ir viens no retajiem režisoriem, kurš prot strādāt ar aktieriem, kas nebūt nav zvaigznes,» - tā N.Naumanis. Džilindžera labo kontaktu ar aktieriem atzīst arī Dailes teātra galvenais režisors Mihails Gruzdovs: «viņš sāk saprast, ka ar aktieriem vajag strādāt ļoti smalki, un pēdējā darbā Aborts viņš burtiski iedegās. Es ceru, ka kādreiz Džilis būs ļoti labs režisors.» Jaunā aktrise Maija Doveika, kura ar Džili kopā strādājusi izrādēs Dons Žuans X, Ēdenes dārzs, Galējības un Aborts, atzīst, ka vienmēr droši iet viņa idejās līdz galam, jo viņš esot viens no retajiem, kurš prot palīdzēt radoši atvērties. «viņš ir tāds īpašais šarlatāns, kurš arī pats pilnīgi metas iekšā darbā, un tā ir tāda kopīga sajūta, kas rodas, vienam otru papildinot. Brīžiem zini, ka tās idejas ir pārāk dullas, bet tu viņam uzticies, un jūs kopā fantazējat un trakojat. Džilis ir tas, kurš manis dēļ ir sities ar asiņainu degunu, un es droši vien viņa dēļ arī to darīšu, vismaz centīšos.» Sēžam Dailes teātra darbinieku kafejnīcā pāris nedēļu pirms Īkstītes pirmizrādes. Džilis pīpē jau kuro cigareti un stāsta, ka esot tāds kā stresiņš: Lielajā zālē nekad nevarot skaidri zināt, vai viss izdosies tā, kā iecerēts, - scenogrāfija un kostīmi parasti ir gatavi pēdējā brīdī un tad var gadīties, ka nesaslēdzas kopā ar to, kas jau izdarīts. «kamerzālē, kur pats taisu scenogrāfiju, jau laikus redzu bildi un tad nedēļu pirms pirmizrādes skaidrs - būs vai nebūs.» Džilindžers ļoti sāpīgi pārdzīvojot savas neveiksmes, bet no savām kļūdām mācoties, ko arī daudzi neprot, - novērojis N.Naumanis. Nosacījumiem akmens kaklā «man jāpaņem dzēriens,» Džilis dodas pie bāra un atgriežas ar banaļņiku - tā viņš sauc skrūvi. Izgājis visu lielo dzērienu apli, Džilis esot atgriezies pie šņabja ar apelsīnu sulu. Alkohols ierobežotos daudzumos palīdzot darbā. Mēģinājumu laikā tās ir biz biz kafijas - kafija, citrons un divdesmit pieci grami brendija. «iekšējam mieram, sevišķi, kad izrādes sagatavošana iet uz beigām. Zini, kas ir baigie poļoti? Tu neesi, teiksim, trīs dienas dzēris, visu nakti nopiļī, paguli labākajā gadījumā trīs stundas un esi brīvs no tā zažima. Vienreiz es tiešām izrādi uzliku tādā dienā. Alkohols paver kreatīvo pusi smadzenēs - visādas neordināras idejas nāk ārā, jo tu esi atbrīvojies no kaut kādiem nosacījumiem, esi brīvs - more po koļeno un ņe ģorgaješsa: oi, vai tā var, vai tas nav kaut kāds perebors? Tajā brīdī domā: jā - tieši tā, bet pēc tam skaidrā prātā izvērtē: riskanti, bet... labi!» Grāmatas Džilindžers lasa krieviski - no turienes arī viņa leksikā tik daudz krievu vārdu. «vienkārši nepatīk latviešu valoda literatūrā - man tā liekas nabadzīga un nenopietna, un es nevaru grāmatās uztvert tekstus. Tikai avīzēs. Septiņpadsmit gadu grāmatas lasu tikai krievu valodā - tur viens vārds ir tik padziļināts kā trīs dimensijās! Pasaki sozercaņije, sozercaķ - pamēģini pārtulkot! Viss, kas pasaulē ir nopietns un līmenī, iznāk krieviski, bet latviski nav nekā. Ja cilvēks lasa tikai latviešu valodā, viņam nav ne mazākā priekšstata par situāciju pasaules literatūrā.» Komponists Valts Pūce, kuram bijusi sadarbība ar Džili abās Šveika izrādēs, novēl viņam pamainīties: «visādi citādi talantīgs puisis, bet viņš ieklemmējies tādā kā autsaidera statusā, kas, protams, ir baigi šarmanti, bet līdz zināmai robežai. Varbūt ir vērts? Nomainīt vidi un palasīt kaut ko vēl citu bez taščījieniem un ideaļņikiem - varbūt rodas jauni termini, lai var kaut ko svaigu piedāvāt.» Vēl nepačakarētās nišas Arī Dačkas (Dace Rukšāne - sieva) grāmatiņas Džilis izlasot ar grūtībām. Pēdējā, kas vēl nav izdota, esot par maz seksa: «es jau kruķīju, ka viņa pačakarēs nišu, kas pagaidām Latvijā ir pavisam brīva, jo nekādus Bukovskus vai Millerus latviski netulko. Kāpēc šī niša ir tik tukša? Vienīgi sadzēries Bergmanis kaut kādas muļķības rakstīja. Te uzmočī romančiku, un uzreiz aiziet astoņi tūkstoši situācijā, kad izdevējiem tūkstotis pārdotu grāmatu šķiet kruti.» Džilis prognozēja, ka pēc pirmās Daces grāmatas bija jāparādās divām trim dāmītēm, kas šajā nišā konkurenci uztaisītu, bet nav. «joprojām tikai šīs feministes Repšes un Ikstenas - bļin, no garlaicības nomirt var! Ne lasītājiem, ne pašām interesanti. Tieši tas pats ir ar izrādēm: es varu samuģīt tā, ka tikai pats saprotu, bet kāds man no tā labums, ja zālē tikai divi cilvēki sēdēs, kas arī izies laukā? Tas pats ķinī. Visu cieņu Viesturam Kairišam, bet bļin: ar ko tu komunicē!? Cilvēki, to skatoties, pārslēdz televīzijas programmas, nemaz jau nerunājot par to, ka viņi neiet uz kino! Ar Eiropas kinofestivāliem? Tad kāpēc piecdesmit štukas jātērē, lai komunicētu ar Eiropas festivāliem? Tas čto to baigi dārgi sanāk!» Perfekta reaktīvā depresija Džilindžeram, kurš tagad ir visražīgākais režisors Latvijas teātros, lielāko daļu jau nodzīvoto gadu nav bijis ne mazākās nojausmas, ka viņš reiz ar kaut ko tādu nodarbosies. Astoņdesmito gadu vidū veiksmīgi ticis vaļā no Padomju armijas, perfekti nosimulējot tādu psihiatrijas grāmatā sīki aprakstītu slimību kā reaktīvo depresiju - tā esot bijusi vienīgā viltīgā diagnoze. «perfekti biju izpētījis tieši šo slimību, jo tā ņe ļišajet prav na drugije vešķi - neliedz dabūt autovadītāja tiesības un braukt uz ārzemēm. Tā var skart jebkuru saistībā ar kaut kādiem nežēlīgiem notikumiem - pārejoša lieta, bet ieroci tādam labāk nedot rokā. Tā arī pēc grāmatas spēlēju, un likās, ka psihiatri un psihologi bija ļoti laimīgi - beidzot kaut kas atbilst precīzi diagnozei, kā viņi skolā ir mācījušies.» Dažus gadus vēlāk Džilindžers dzīvoja kopā ar savu pirmo sievu un mācījās Rīgas Politehniskā institūta Inženierceltniecības fakultātē. Kādu laiku likās, ka viss ir tā, kā tam jābūt... «vienā rītā uzliku filmas Assa plati. Sēžu, dzeru karstu kokčiku, pīpēju, un atskan Viktora Coja dziesma Peremen trebujut naši serdca. Viss! Klikšķis! Desmit minūšu laikā aizgāju no sievas, pa taisno devos uz fakultāti un izņēmu doķus, dzīvoju lidostā...» Vēlāk citas sievietes, kas minēto storiju zinājušas, izmisīgi rāvušas šo plati nost no atskaņotāja... Privātais ietekmē publisko Dačka uzpeldējusi laikā, kad Džilindžers dzīvojis kopā ar savu otro sievu. Viss ar viņu bijis kārtībā, bet... «tu pēkšņi saproti, ka esi saticis liktenīgo sievieti po boļšomu ščotu. Ir šīs liktenīgās sievietes, kad tu intuitīvi jūti, ka ir. Un, ja palaidīsi garām, visu mūžu nožēlosi! Kāds rezons dzīvot, ja tu netašķījies? Tu jau piesmej Dievu, ja netašķījies, jo tad sanāk, ka viņš ir sūdīgs radītājs, ja radījis tādu pasauli, kurā tev ir grūti un tu neesi sajūsmā.» Normunds Naumanis šajās attiecībās atrod skaidrojumu izmaiņām arī Džilindžera daiļradē. «ja agrāk izrādēs Dons Žuans X un Concerto Grosso Nr 1 bija šokēšana, sekss un vaļības, tad tagad seksa vietā ir iestājušās jūtas. Es domāju, ka tas katrā ziņā saistīts ar to, ka viņam privātajā dzīvē ir lielā mīlestība. Mani tas pāris vienkārši sajūsmina! Dace ir Džilindžera lidojumam atbilstoša partnere - abi viņi viens otru papildina kā ideālie trauciņi, un, ja tas viss kopā strādā, Dace arvien labāk raksta un arī Džilim izrādes kļūst arvien labākas. Tā pēdējā izrāde Aborts - tur jau cilvēks runā par ļoti nopietnām lietām, ne tikai izstāsta vienu kuriozu gabalu, kur meitene piecās minūtēs paliek stāvoklī un dzemdē bērnu.» Atšķirībā no daudziem vīriešiem, kas nespēj līdz galam pieņemt pat vienu savas sievietes bērnu no kāda cita, Džilindžers kā savējās audzina trīs Daces meitas. «es viņām esmu tētis, un viņas mani tā arī sauc. Es nespēju saprast, ka tā citiem var būt problēma. Kāda starpība, no kā viņas ir piedzimušas? Ja es dzīvoju ar sievieti, tad viņas bērni ir mani bērni - man nav ne mazākās zaģeržakas. Tieši otrādi - es taščījos no viņām.» Džiļa paša meitai no pirmās «coja izjauktās» laulības drīz būs septiņpadsmit gadu. Viņa tagad dzīvo pie Džiļa vecākiem, jo miesīgā māte pirms trim gadiem vistavila za ģverj un vairs nav devusi par sevi nekādu ziņu... Džilim ir svešas dažādas vispārpieņemtās sabiedrības normas, kas regulē, kādas attiecības starp cilvēkiem pieļaujamas un kādas ne. «es nesaprotu, kāpēc tev nebūs iekārot otra sievu? Ko darīt, ja es iekāroju? Kāpēc nedrīkst? Kas tas viņiem par pirmdzimto grēku? Es domāju par brīvību. Nevis brīvību no, bet brīvību dēļ kā. Čtob tvoriķ! Realizēt kaut kādu iekšējo nepieciešamību. Kāpēc visa dzīve jāpavada, lai izpirktu grēkus? Dari visu pareizi, bet paliec nelaimīgs? Sčastja to ņetu! Sčastje - ģiķa plohovo?» Džilis arī neuzskata, kas sekss ir krāpšana, no kā būtu jājūtas grēcīgam. «nu un, ka sieviete, kuru tu mīli, papriecājas? Ja tu viņu mīli, tad taču jāpriecājas, ka viņai ir labi. Pilnīgs murgs! Tāpat katra sieviete ir unikāla un tu ar katru esi savādāks - pēkšņi sev atklājies: bļiin, es arī tāds esmu! O-banā! Jo vairāk tu sevi izzini, jo vairāk saproti pasauli. Man izrādēs piedalās visdažādākās sievietes, un kā es varu rubīt fišku, kas ar viņām notiek, ja dzīvoju tikai ar vienu sievieti? Ļubovj pret vienu sievieti ir ļoti egoistiska ļubovj. Tevī ir vairāk mīlestības, nekā viena sieviete spēj ņemt, tā līst pāri malām. Un visas tās lietas, kas saistās ar moi čelovek, privātīpašums - to es negribu! Tikko sākas šīs piederības lietas, tā viss arī ruhajetsa. Ļubovj - ģiķa svobodnoje, un nebrīvē tas mirst.» Kafejnīcā ir iestājies klusums, jo ir sākusies izrāde, bet Džilindžers ir izdzēris banaļņiku, vēl par vienu dienu saīsinājis laiku līdz savai divdesmit pirmajai pirmizrādei, nopīpējis un atkal aizmēķējis jaunu cigareti.