Salikts pa plauktiem. Saeimas deputāts Māris Vītols kopš 20.oktobra dzied šūpuļdziesmas

Vecāki - Saeimas deputāts Māris Vītols un juriste Irina Vītola - uzskata, ka lielākā bagātība dzīvē ir izglītība, un paši to centušies iegūt uzcītīgā un neatlaidīgā darbā. Māris studēja politoloģiju Latvijas Universitātē, Irina turpat jurisprudenci. Varbūt bez šīs centības abi dzīvotu savā bērnības zemē: Irina Dundagā un Māris Aizputē. Tagad abi jūtas kā dzimuši rīdzinieki, un arī Rīga viņus ir pieņēmusi. It īpaši Māris, kura kvēlās un pārliecinošās runas no Saeimas tribīnes izskanējušas ne vienu reizi vien, ir atpazīstams. Divdesmit sešu gadu vecumā viņš jau ir nopietns un svarīgs vīrs - uzkrāta pieredze politikā, viņš pārzina likumdošanas struktūru, Finasu ministrijā ir parlamentārais sekretārs, Saeimā strādā Budžeta un finansu komisijā, ir atbildīgs par attiecībām starp Finansu ministriju un Saeimu. Māris jūtas stabils ekonomikas un finansu jomā un tajā arī specializējas. Viņš neatzīst seklus politiķus, kas tikai ļoti virspusēji pārzina ļoti vispārīgus jautājumus. Kopā ar brāli Mārim pieder kokzāģētava Liepājas rajonā. Vītolu saskanīgais pāris vēl visai nesen saistīja smalko aprindu pārstāvju skatienus pieņemšanās un prezentācijās, bet tagad abi apgūst jaunu profesiju - mācās būt vecāki. Bērns strauji aug un... Divistabu dzīvoklis deputātu viesnīcā Lugažu ielā iekārtots ar gaumi, moderni un ērti. Skaistas mēbeles, labas kvalitātes sadzīves tehnika, dators. Kārlim ierādīta pašam sava istaba, pagaidām gan iekārtota pēc māmiņas gaumes. Taču liekas, ka Kacim ilgi nebūs jāgaida - Māris un Irina plāno, ka pēc kāda laika šie apartamenti būs jāmaina pret kaut ko plašāku un nopietnāku, un katrā ziņā - savu īpašumu, jo bērns aug, un, spriežot pēc partijas piederības (Māris iesaistījies Tautas partijas komandā, un, kā zināms, tās programmā rakstīts, ka vecākiem jāspēj izaudzināt un izskolot vismaz trīs bērnus), ģimene drīz vien sakuplos. Māris ir ar mieru šo programmu pildīt vistuvākajā laikā, taču Irina iebilst, viņa grib sevi apliecināt darbā un tad kaut kad... Kā notika izvēle Sasteigts Vītolu ģimenē netiks nekas. Viss ritēs plānveidīgi un mērķtiecīgi, jo dzīvei un kopābūšanai radīts stabils pamats. Māris uzskaita: «Stabilitātes sajūtu rada četras lietas - ticība un paļaušanās uz Dievu, iegūtā izglītība, darbs un materiālā situācija. Uzskatām, ka skolas nauda Kārlim jau ir sakrāta. Jūtamies pietiekami stabili un varam atbalstīt tuviniekus - abu vecākus, manu brāli un Irinas māsu.» Kā pirmo gan Māris, gan Irina tomēr min paļaušanos uz Dievu. Irina atzīst: «Esam tuvās attiecībās ar Dievu. Arī Māri es sastapu Universitātes kristīgo studentu brālībā. Māris lasīja lekciju. Viņš ir dzimis līderis, daudzi brālību apmeklēja viņa dēļ. Man Māris patika, viņš ir gudrs, mērķtiecīgs un mīļš.» Māris to laiku atceras ar sev raksturīgo prātīgumu: «Sievas izvēle notika mērķtiecīgi un apzināti. Irina bija skaistākā meitene brālībā, šarmanta un gudra, bet man patīk cilvēki, kam ir sava pozīcija, viedoklis. Es centos viņai pietuvināties, bet tā īsti viens otru ieraudzījām brālības vasaras nometnē Ogrē. Pagāja vēl divi gadi, kamēr apprecējāmies.» Tālums nešķir, ja sirdis ir tuvas, - tā skan kāds sentimentāls aforisms. Irina stāsta: «Visvairāk mūs satuvināja atšķirtība. Māris veselu gadu studēja Vācijā, es - Norvēģijā. Apmainījāmies mīlestības vēstulēm, tās visas esmu saglabājusi. Toreiz nevarējām sazināties pa elektronisko pastu. Tagad, kad Māris aizbrauc komandējumā vai uz semināriem, katru dienu risinām dialogus ar datora palīdzību. Tas ir aizraujoši, šķiet, ka mūsu starpā nav to simtu un tūkstošu kilometru...» Pēc deviņiem - soda nauda 1995.gada 16.jūlijā viņus salaulāja Saeimas deputāte Aida Prēdele. Todien viņi noīrēja retro tramvaju, Irinai bija rokās milzīgs margrietiņu pušķis, Mārim - konfekšu grozs, viņi brauca cauri pilsētai un dalījās savā laimē ar cilvēkiem ielās. Kopš tās dienas Māris no rīta neiziet no mājas bez bučas, bet vakarā, ja pārnāk mājās pēc noteiktās stundas - pulksten divdesmit vieniem, maksā soda naudu - atnes puķes vai šokolādi, vai citu patīkamu nieciņu. Irina dārgajam Mārim nevar piedot tikai divas lietas: ka viņš, darbā aizkavējoties, nepiezvana un ka viņš, mājās pārnācis, iegrimst datorspēlītēs: «Es saprotu, saspringta diena Saeimā, vajadzīga relaksēšanās, bet, ja tas ilgst piecas sešas stundas, tad es vienkārši pieeju un datoru izslēdzu.» Māris savas kļūdas gatavs atzīt tūlīt pat, tāpēc nesaskaņas viņu starpā nerodas. Māris saka, ka «izglītoti cilvēki var vienoties par visu, galvenais ir panākt, lai Irina būtu gatava runāt. Es ātri atzīstu savas kļūdas un esmu gatavs tūlīt pat vainu nolīdzināt. Strīdamies vienīgi par politisko iekārtu (te nu Māris patiešām joko), Irina ir pārliecināta monarhijas piekritēja, bet vispār mēs darba lietas pār slieksni nelaižam.» Vējš Vītolos ir norimis Tā ir divdesmitā gadsimta nogale labi situētā jaunu latviešu ģimenē - pārvaldīt savas finanses un aktīvus, uzzināt jaunāko politikā, apmainīties ar kvēliem mīlestības apliecinājumiem, rakstīt kontroldarbus var ar mājas datora palīdzību. Tikai balsot Saeimā šādi vēl nav iespējams, taču pašreizējā situācijā Māris ir rāms un apcerīgs: «Pagaidām izjūtu vēlēšanos atturēties no lieliem projektiem darbā, politikā un sabiedriskajā dzīvē, esmu gatavs upurēt savu profesiju, lai apgūtu tēva profesiju, kas ir skaistākā pasaulē. Atbalstīšu Irinu, lai viņa varētu ātrāk iekļauties profesionālajā apritē, bet pats es neko nebaidos politikā palaist garām, jo apzinos, ka šie pirmie mēneši ir ļoti svarīgi gan Kārļa, gan manā dzīvē. Ar dēla piedzimšanu izjūtu, ka vējš Vītolos norimis.» Māris dēlam dziedāja šūpuļdziesmu jau tad, kad Irina Kārli vēl pat nebija redzējusi. Viņš dēlu saņēma šajā pasaulē atnākot, un atzīst, ka tās ir spēcīgas emocijas un jūtas - rūpēties par savu bērnu kopš viņa pirmās piedzimšanas minūtes. Tajā naktī Māris nolika Kacīti sev uz krūtīm gulēt, lai abi izjustu viens otra sirdspukstus, un Kārlis saldi aizmiga uz veselām četrām stundām: «Tā ir jauna realitāte, kuru apgūstam. Tas ir kaut kas nebijis un nepieredzēts, bet mēs no tā gūstam lielu prieku un entuziasmu, mācāmies būt par labiem, mīlošiem un stingriem vecākiem savam Kārlim. Viņš mūsu dzīvē ienesis jaunu perspektīvas izjūtu. Manī ir pietiekami spēcīgas flegmatiķa iezīmes, vairāk esmu vērsts uz iekšu un vismaz šajā periodā esmu nosliecies būt kopā ar ģimeni. Kārlim jājūt, ka visi trīs esm kopā, ka viņam ir mīloši vecāki.» Negrib atpalikt no dzīves Irina ir aktīvāka, emocionālāka, un Māris lepojas, ka viņai jau ir nopietni saplānota tuvākā un tālākā nākotne. Irina neslēpj, ka šis laiks prasījis atteikšanos un viņa ar to īpaši nevar samierināties, jo negrib atpalikt no dzīves: «Strādāju Norvēģijas un Latvijas uzņēmējdarbības attīstības fondā par juristi un mācos universitātes pēdējā kursā. Akadēmisko gadu negribēju ņemt, tagad, kad Kārlēns guļ, rakstu kontroldarbus datorā. Esmu nolēmusi vismaz sešus mēnešus mūsu mazo brīnumiņu barot pati, taču tas mani netraucēs pabeigt studijas un nodarboties ar vaļasprieku - es apgūstu svešvalodas. Pārvaldu krievu, angļu, norvēģu valodu, mazliet jau zinu itāļu valodu - Māris man pagājušajā vasarā sponsorēja braucienu uz Itāliju, lai es izjustu valodu. Saprotu zviedru, dāņu un islandiešu valodu, vēl jāapgūst vācu valoda. Pavasarī visi dosimies uz Norvēģiju, es tur divas nedēļas praktizēšos jurisprudencē, bet Kārlis un Māris ies uz pasaules hokeja mačiem just līdzi Latvijas komandai.» Kārlis liek manīt, ka būtu laiks ieturēt launagu. Irina dēliņu apgulda uz ceļiem, un mazais piekļaujas krūtij. Irina ar pirkstu galiem maigi glāsta Kārlīša vaidziņus, un Saeimas deputāts Māris Vītols šajā brīdī izskatās ļoti laimīgs.