Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Sarunas par cilvēka vājumu un spēku

Paskaties, Dievs ir tepat, Viņš un Viņa, Zīmējumi upē - tas ir grāmatu saraksts, ko kultūras kopainā strauji ienesis autoru tandēms Juris Rubenis un Māris Subačs. Pirmo izdevis apgāds Klints, pārējās apgāds Zvaigzne ABC. Zvaigznes ABC sadarbība ar autoriem sākās pēc kādas darbinieces traģēdijas personiskajā dzīvē, kad mācītājs Juris Rubenis viņai līdzēja atrast pamatu pēc neaizstājama zaudējuma.

Sarunas par cilvēka vājumu un spēku ir tikai viens no virzieniem, kas ieraugāmi šajās grāmatās, no kurām Dievs ir tepat piedzīvo milzu panākumus - atkārtoti metieni, kas pārsniedz jau 10 000 eksemplāru. Apgāda prezidente Vija Kilbloka, kas neslēpj savu piesardzību pret mācītāju viedokļiem, apgalvo, ka viņai vissaistošākais abu autoru populārākajā grāmatā ir uzdrīkstēšanās atbildēt uz jautājumiem, ko jebkurš neticīgs cilvēks uzdod garīdzniekam. Šķiet, šīs grāmatas ir vairāk orientētas uz tiem cilvēkiem, kas parasti met baznīcai līkumu. Autoru pozīcija Kāpēc strādājat radošā tandēmā, jo valda uzskats, ka cilvēks rada vienatnē? J.Rubenis. Radošs cilvēks nekad nerada viens, jo vienmēr ir klāt iedvesmas avots - Dievs. Mēs strādājam pie grāmatām arī atsevišķi, bet tilts ir tas, ka ļoti izteikti jūtam trešās personas klātbūtni, tā arī visvairāk palīdz sastrādāties. M.Subačs. Tas var savienot arī cilvēkus, kas ir ļoti atšķirīgi, amortizēt nesaskaņas. Neredzamais līdzautors visu saliek pa vietām. Vai jums ir skaidrojums, kāpēc šīs grāmatas parādījās tieši tagad? J. Rubenis. Ir daudzas lietas, kas notiek tad, kad tām pienācis laiks. Ja pirms dažiem gadiem mums teiktu, ka mums iznāks četras grāmatas un drīz arī piektā, mēs neticētu. Visilgāk esam domājuši un strādājuši pie pirmās grāmatas Dievs ir tepat. Tā tapa lēnām, daudz diskutējot. Pārējās - viegli, organiski un pašsaprotami, līdzīgi kā stādam aug katra nākamā lapa. Vai jums patīk rakstīt, vai arī tā ir pienākuma, misijas apziņa? J.Rubenis. Man patīk rakstīt. Pasakas es rakstīju jau tad, kad vēl negāju skolā. Man bija mērķis kļūt par rakstnieku. Toreiz pat sapņos nerādījās, ka būšu mācītājs. Padsmitnieka gados piedalījos Pionieru pils jauno autoru pulciņā. Rakstīju stāstus, un daži no tiem laikrakstā Pionieris arī tika publicēti. Rakstīšana man vienmēr ir bijusi svarīga. Kad sāku kalpot kā mācītājs, rakstīšana transformējās citā formā. Faktiski visu laiku esi nemitīgi spiests literāri strādāt. To prasa kaut vai sprediķa sagatavošana. Vai atsauksmēs esat saņēmuši to, ko ielikāt darba procesā? J.Rubenis. Vienotākās atsauksmes ir par grāmatu Dievs ir tepat. Daudzi ir teikuši, ka šeit pieejamā, demokrātiskā formā varējuši iepazīties ar kristietības pamatpatiesībām. Ar pārējām grāmatām, kas ir līdzību un parabolu veidā izteiktas, ir sarežģītāk, jo tās prasa vairāk domāt līdzi. To lasītāju, kam patīk domāt, reakcija ir pozitīva. Tie, kas no grāmatām gaida gatavus spriedumus, dažkārt ir vīlušies. M.Subačs. Mūsu pasaku grāmatās ir fenomens, ko esmu novērojis, pats sajutis - ja radošajā procesā iesaista arī neredzamo līdzautoru, rodas jauna dimensija, ko rakstot nemaz neapzinies. J.Rubenis. Pasaku tapšanā man ir līdzīga pieredze. Izlasot kādu piekto reizi to pasaku, ko esmu uzrakstījis pats, pār kauliem noskrien šermuļi - kas tur ir iekšā! Uzskatāmi parādās, ka tas nav tavas izdomas auglis, ka tu neesi tas gudrinieks, kurš ietulkojis septiņpadsmit līmeņus, smalki izkalkulējis. Faktiski, kā saka Māris, neredzamais līdzautors darbā ieliek vairāk nekā tu. Kāpēc mīlestība grāmatā Viņš un viņa ir tik racionāla? J.Rubenis. Es šeit saskatu tieši milzīgu iracionalitātes momentu. Vīriešu un sieviešu attiecību zonā ir ļoti daudz iracionālo, nedefinējamo jūtu. Katrā stāstā ir modelis, shēma vienai dimensijai, kas šajās attiecībās ir, bet klāt ir arī milzīgais, neizsakāmais lauks, ko esam vēlējušies parādīt. Stāsti ir atsevišķas virsotnes cilvēka jūtu kalnu masīvā. Tās nav racionālas shēmas, kas jūtas iespiež rāmjos. Šī ir mūsu kontraversālākā grāmata, kas raisījusi vispolārākos spriedumus. Esmu dzirdējis, ka lasītāji ir bijuši sajūsmā par to, ka grāmatā ir ļoti patiesas cilvēku attiecības, arī sašutuši - kas tad tā par mīlestību, par mīlestību tur nav ne vārda! Gan arī to, ka tik neslēptu reliģisku propagandu vēl nekad nav sastapuši, ka darbs esot sprediķis no vāka līdz vākam. Sarunas ar Augstāko J.Rubenis. Latviski iznākušās garīgās literatūras klāstā grāmatas bieži grupējas divās kategorijās - vai nu tās ir tik vienkāršotas, ka vidusmēra cilvēkam krīt uz nerviem, vai arī tie ir ļoti sarežģīti teoloģiski darbi. Šajā literatūrā ir pietrūcis vidējā posma, kas ir pieejams katram ar puslīdz nopietnu izglītību un elastīgu domāšanu. Mūsu grāmatās cilvēkam ir iespēja ielūkoties tik dziļi, cik viņš vēlas, un piedalīties ar savu domāšanu. Jums bieži nākas darīt to, kas būtu jādara psihologam. Vērojot esošo psihologu, psihoterapeitu domāšanas, intelekta līmeni, pārņem šausmas - nedod Dievs, ja ar tevi notiek kaut kas tāds, ka vairs netiec pats ar sevi galā un nonāc šādu cilvēku garīgā aprūpē! J.Rubenis. Neraugoties uz to, ka dažādu konsultāciju un psihotehniku piedāvājums ir tāds, kāds Latvijā vēl nekad nav bijis, cilvēks, kad viņam ir reālas grūtības, jūtas vientuļš un izmisis. Piekrītu, ka nemaz nav tik viegli atrast vietu, kur vari aiziet parunāties, uzticēties. Šīs grāmatas grib parādīt, ka visiem cilvēkiem ir iespēja sarunāties ar Dievu. Vari uzdrīkstēties atrast viņa klātbūtni savā dzīvē un, ja cilvēks to atrod, tad tas dod to īsto mērogu, kurā vari redzēt, kā risini dažādus jautājumus. Daudzi baidās to atzīt, lai gan iekšēji meklē. Sevišķi intelektuāļi par to kaunas runāt. Gadās pat, ka darba kolēģi ir vienas draudzes locekļi, bet viņi nekad par to nerunās, tā ir it kā aizliegtais temats. Katram cilvēkam ir nepieciešamība pēc transcendences, sastapties ar savu radītāju. Cilvēki, kas to meklē, jūt, ka šajās grāmatās to var atrast. Jācer, ka tās nav pretenciozas, kas ir daudzu reliģisku grāmatu trūkums. Tas cilvēku atbaida vai sadusmo, ka jau ar pirmo lappusi tevi paņem ciet aiz apkakles un teic, ka ir tikai viena iespēja. Dievs runā ar cilvēku, vienmēr respektēdams viņa brīvību. Mēs savukārt esam ļoti centušies respektēt lasītāja brīvību. M.Subačs. Mūsu pasakās ar Dievu runā visdažādākie priekšmeti, dzīvnieki un cilvēki, kas visbiežāk nav svēti. Dievam ir vajadzīgi visi un tev nav jābūt svētam, lai Dievs tevi mīlētu. Tā varbūt ir arī pasaku galvenā ideoloģija. Kāpēc jūsu veidotās ilustrācijas formas ziņā ir tik vienkāršas, bet pēc satura filozofiskas? M.Subačs. Mans stils izveidojās jau tad, kad mēģināju izprast un zīmēt ikonas. Konstatēju, ka ar Dievu var sarunāties caur zīmējumu. Neapzināti tas varbūt ir katrā māksliniekā, kad viņš uzzīmē, piemēram, trīs pleķus, četras svītras, kas viņam izsaka daudz ko, bet citi to nesaprot. To, ko kopš bērnības darīju neapzināti, kādu brīdi mēģināju darīt apzināti, un tā izveidojās mans stils. Man nav īpaši jādomā par gaismēnu smalkumiem, manis zīmētais cilvēciņš parasti esmu es pats vai kāds, ko pazīstu. Tomēr reliģiskā māksla ir ne vien krāšņi tradicionāla, bet arī puritāniski stingra. Nežēlīgas diskusijas ir izraisījis pat kāds netradicionālāks vaibsts svēto sejās. M.Subačs. Ja mākslinieks zīmē ikonu, tad tai ir jābūt tādai, pie kuras pašam māksliniekam gribētos iet un nolikt sveci. J.Rubenis. Šī mākslas forma nav pašmērķis. Manuprāt, nevar dalīt - moderna vai konvenciāla māksla. Man vienmēr galvenais ir, vai māksla sasniedz savu mērķi. Ja māksla ir tikai butaforija, kas aizstumta priekšā būtiskākajam, tad man tā neko nedod. Māra darbos, sevišķi tajos, kas ir veikti ar tinti uz papīra, fascinē, ka zīmējums sasniedz simbola līmeni. Nekas netraucē neredzamās būtības izteiksmei. Lielie baltie laukumi nemitīgi atgādina neizsakāmo, arī materiālo pasauli - ko mēs, mazi gabaliņi, varam izteikt lielos, baltos laukumos, kas nav tukši, tikai mēs tos nevaram izsacīt. Šie zīmējumi ļauj cilvēkiem sajust, ka ir attēlojamais un neattēlojamais. Nav svarīgi, lai zīmējumā cilvēciņš būtu bezgala skaists, ar grieķu formas degunu, lai varētu priecāties un tīksmināties, cik apburoša ir seja, un aizmirst, ko viņš nozīmē. Tas ir tik lakoniski, ka negribas apstāties pie formām, bet gribas domāt, ko cilvēciņš, koks vai kalns nozīmē dziļākā izpratnē. M.Subačs. Dieva priekšā es vienmēr esmu juties nevis kā milzīga, sarežģīta būtne, bet kā mazs cilvēciņš, kas ķimerējas pa kalnu augšā vai lejā un kam ir labi lielas, labvēlīgas neizsakāmas realitātes priekšā. Kādu redzat sava radošā tandēma tālāko attīstību grāmatniecības jomā, jo pat labvēļi jau joko un dēvē jūs par grafomāniem? J.Rubenis. Arī pirms šo grāmatu tapšanas neesam būvējuši lielus plānus. Gada nogalē apgādā Zvaigzne ABC iznāks mūsu piektā grāmata, ko plānojam izdot ar nosaukumu Ceļš uz Emavu - 365 pasakas par Dievu un pasauli katrai dienai. Redzējumi, vērtējumi, atbalsis Helēna Heinrihsone, māksliniece J.Rubeņa un M.Subača kopdarbā ir patiess dziļums, kas veidojas no kontrasta. Māris Subačs ir nonācis līdz tiešumam, kas sākumā šķiet naivs, bet vēlāk pat nežēlīgs. Tiešums kopā ar mācītāja Jura Rubeņa cilvēcisko skaidrojumu iedarbojas fantastiski. Ja tevi uzrunā, ja sajūti, ka tiek domāts par to, lai cilvēki vai nu nezaudētu dzīves jēgu, vai atrastu to, tad tas ir svarīgākais, kas vispār var būt. Jānis Rokpelnis, dzejnieks Mūsdienās, ja kristīgā māksla ir tematiska un deklarē sevi par kristīgu žanriski, tad nereti tas ir sinonīms kaut kam otršķirīgam estētiskā nozīmē. Māksla nedrīkst būt ilustratīva un moralizējoša. Ebreju gudrībās mani saistīja atziņa, ka visvairāk cilvēce ienīst ziņu pienesējus un morālistus. Māksla ir būvēta uz negaidītību, neilustratīvismu. Mākslas enerģija, pieredze, dramatisms, bez kā nevar rasties neviens īsts mākslas darbs, ir izmisīgs dzīves jēgas meklējums, arī kļūdīšanās. Dievs kristīgam cilvēkam ir absolūta patiesība, augstākā dzīves jēga. Tāpēc arī daudzi kristīgu literātu darbi bieži vien sirgst ar ilustratīvismu, funkcionālu pielietojamību. Mūsu gadsimtā no tiem rakstniekiem, kuri centās savos darbos ielikt specifiskas, kristīgas idejas, sižetus, manuprāt, visspēcīgāk un organiskāk tas ir izdevies Klaivam Steiplzam Luisam Nārniju hronikās. Pasaka ir ideālākais žanrs, kurā visdziļākās garīgās patiesības var izteikt saistošā, neviennozīmīgā mākslinieciskā formā, kas patiktu gan lieliem, gan maziem. Jura Rubeņa un Māra Subača grāmatās sastopamies ar šīs tradīcijas, principa izpausmi latviešu literatūrā. J.Rubenis ir apdāvināts ar spilgtu, esejistisku literāta talantu, ko viņš ir konsekventi izkopis. Kristieši ļoti augstu vērtē vārda spēku, bet kristiešu tekstos pret vārdu nereti ir pavirša attieksme kā pret palīglīdzekli. J.Rubenim ir izdevies sekot arī Evaņģēliju tradīcijai. Evaņģēliju poētikā var atrast visas XX gadsimtā populārās un par avangardiskām atzītās formas - līdzības, kurās runāja Kristus, paradoksus, vārdu spēles, ironiju. Māris Subačs garīgas patiesības nav izteicis plakani, ilustratīvi, bet gan ar spēcīgu tēla zīmi. Teksta un attēla simbioze rada pat sinkrētisku iespaidu. Ronalds Melkers, katoļu priesteris Mani ļoti iepriecina, ka Juris Rubenis atļaujas runāt par Dievu tik oriģinālā veidā. Tas man ir kā stiprinājums gadījumos, kad cilvēki man pārmet līdzīga veida attieksmi pret šiem jautājumiem. Ja mēs patiešām vēlamies «aizsniegt» mūsdienu latvieti, kura mentalitātes veidošanā piedalās BB brokastis un tamlīdzīgi raidījumi, tad noteikti ir nepieciešams kāds, kas runā par būtiskām lietām līdzīgā veidā. Cilvēks pieņem to, kas viņam šajā brīdī ir vajadzīgs. Juris un Māris ir «trāpījuši desmitniekā» vismaz zināmai cilvēku grupai, jo noteikti ir arī tādi, kuri varētu pat ļaunoties uz šāda veida izdevumiem. Šīs grāmatas atbilst daudzu cilvēku iekšējai vēlmei, vajadzībai vienkāršot veidu, kā tiek runāts par Dievu. Cilvēks, pazudis svešvārdu upē, slāpst pēc kaut kā vienkārša. Šīs grāmatas noteikti iepriecinātu Svēto Augustīnu, kurš jau IV gadsimtā aicināja runāt par Dievu ar prieku. Mēs jau esam paguvuši pierast pie tā, ka par Dievu tiek runāts ar tādām sejām, kādas ir tad, ja kāds ir nodarījis pāri. Dieva Gars, kas ir cilvēkā, ir dzīvs un laužas uz āru un meklē kaut ko dzīvespriecīgāku. Tāpēc nav brīnums, ja cilvēks, atradis vienu no šīm grāmatām, vienlaikus atrod arī apstiprinājumu savām priekšnojautām. Šie latviešu prozas oriģināldarbi ir tikai eksperiments, piedāvājums, ko mēs esam brīvi pieņemt vai noraidīt. Tas ir mēģinājums tuvināt mūsdienu latvieti Dievam.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Līgo svinēšu:

Kopā nobalsojuši: 233

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Seriāla fani masveidā brauc uz Černobiļu(5)

Mēneša laikā vieta, kur pirms 33 gadiem notika cilvēces vēsturē postošākā kodolkatastrofa, ir kļuvusi par vienu no "karstākajiem" tūristu galamērķiem pasaulē. Pēc tam kad maija sākumā ame...

Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits