Satiekas pieredze un jaunība

Radošiem pretpoliem bagāts bija jau atklāšanas koncerts svētdien Liepājas teātrī, līdzās vēl pavisam jauno pianistu Toma Ostrovska (23) un Kristjana Randalu (25) spēlei ļaujot izbaudīt pasaules vēriena klavieru lauvas, maestro Marka Zelcera meistarības un P.Čaikovska 1.klavierkoncerta valdzinājumu. Savukārt redzesloku paplašināja retumi - Volfganga Dārziņa 2.klavierkoncerts, ko spēlēja T.Ostrovskis, un Riharda Štrausa Burleska, ko sagatavojis Gints Bērziņš, mūsu pianists Amerikā. Krievu pianisma sula Droši vien visbezcerīgākais ir mans utopiskais nolūks atrast kaut attāli adekvātus vārdus, lai skaidrā latviešu valodā iztēlotu satricinošo un versmīgo pašatdevi, ko, sevi netaupot, klausītājiem dāvāja Marks Zelcers. Drošības dēļ vismaz nodrošināšos ar atrunu, ko Lielās mūzikas balvas pasniegšanas koncertceremonijā noklausījos no dzejnieces Māras Zālītes: ka izcila mūzikas priekšnesuma raksturošanai mums latviešu valodā vienkārši trūkst komplimentāru vārdu. Jau pirmajās klavierkoncerta taktīs aizrāvās elpa: tik vētraini un vērienīgi Marks Zelcers atklāja Pētera Čaikovska sabangoto emocionālo pasauli. Sen nebija dzirdēta tik pilna, sulīga, piesātināta un spēcīga skaņa, pārsteidza neparasti spožā lielā klaviertehnika (Zelcera pirksti un plaukstu locītavas laikam nepazīst noguruma? Yamaha klavieru skanīgums pēkšņi divkāršojies?) Pirmās daļas pasāžās un akordos neizšķirtā un dinamiskā cīņas saķerē plosījās gan personības gribas, gan likteņa spēks, labā partnerībā ar diriģentu Imantu Resni acumirklī aizraujot līdzi arī Liepājas simfonisko orķestri. Cauri fināla faktūru žuburiem pianists metās kā azartiskā krievu dejā, kuras ugunīgais straujums un veiklības triki liek vienkārši apreibt no dzīves. Bet turpat blakus - pilnīga aizmiršanās 2.daļas mierpilnajā lirismā. Izcilais krievu pianisma skolas lielmeistars, kurš nu jau vairāk nekā 30 gadu pārstāv Ameriku un ar kuru kopā muzicējis pat visizvēlīgākais un kaprīzākais diriģents Herberts fon Karajans, arī Liepājā spēlēja tā, it kā uzstātos Ņujorkas Karnegīholā, Vīnes Koncertnamā vai kādā citā pasaules mūziķu Mekā. Gribētos sagaidīt viņu Latvijā atgriežamies. Varbūt - arī Rīgā? XXI gadsimta Mocarts Pilnīgi cita, izsmalcināta skaņu un intonāciju pasaule no Mocarta āmuriņklavieru (Hammerklavier) antikvārajiem laikiem apbūra 25 gadus vecā igauņu talanta Kristjana Randalu priekšnesumā. Kristjans tāpat kā viņa tēvs, iepriekšējo festivālu publikas mīlulis Kalle Randalu, dzīvo Vācijā un arī savā izglītībā un spēlē pārstāv līdzsvaroti eleganto Eiropas pianisma manieri. Taču akurātību, intonāciju artikulācijas dzīvīgumu un konsekvento stila tīrību, kas likta pamatā V.A.Mocarta 24.klavierkoncerta autorteksta lasījumam, pianists savienojis ar drosmīgu un svētīgu radošo pašiniciatīvu abās izvērstajās solo kadencēs, kuras komponējis pats. Lieliski, ka viņš to uzdrošinājies, nevis līdzīgi vairākumam pianistu izvēlējies J.Brāmsa vai kādas citas iepriekšējo laiku autoritātes rakstītu kadenci. Tas jaunajam talantam ļāva tuvināt Mocartu viņa laikam, mūsdienu cilvēkam. Negaidītie disonanšu sablīvējumi tikai pirmajā acumirklī šķita izaicinoši. Uzmanīgāk ieklausoties kontekstā un vērīgāk salīdzinot ar oriģinālu, drīz vien tapa skaidrs, ka dīvi asās saskaņu vertikāles nebūt nav svešķermeņi: tās iekodētas jau Mocarta melodismā. Tiesa, Mocarta mūzikas dzirkstošais, polifoniskais šarms Liepājas simfoniķiem vēl joprojām šķiet par smalku: viņu mūzikas kadrs bieži bija bez vajadzīgā asuma un dzīvības. Vienkārši piesardzīgs. Latvieši nepadodas Lieki teikt, ka abiem latviešu pianistiem šajā vakarā bija ko turēt. Viņi to arī darīja godam, lai arī nespēja pa īstam aizraut ne orķestri, ne klausītājus. Toms Ostrovskis, atskaņojot sen nedzirdētu latviešu mūzikas dārgumu - V.Dārziņa 2.klavierkoncertu, muzicēšanai atraisījās galvenokārt tikai pastorālajos «dabasskatos», smalki iezīmējot trilleriem un mordentiem bagātās melodiskās vidusbalsis. Virtuozajos posmos pianists apzinīgi strādāja - bet tas ir tikai sagatavošanās posms kāpumā, kas galarezultātā ved pie mākslas. Iepazīstinot ar R.Štrausa Burleskas sulīgo, taču arī sarežģīti un kaprīzi savīto tēlu pasauli, Gintam Bērziņam, Imantam Resnim un orķestrim tomēr neizdevās atrast kopīgu viedokli, par ko īsti risināt stāstu un par ko iemīlēt komponista un konkrētā skaņdarba pasauli. Krāšņās vides, kontrastējošos raksturus un sarunas varētu risināt kā spilgtu kinomontāžu, taču gana intriģējoši izdevās tikai pianista un timpānista dialogs....