Sīkstais Antons

Ziemā arī te ielas cītīgi kaisītas ar sāli un ir tikpat putekļainas kā Rīgā, bet ieilgušais vēsais pavasaris un sausums neļauj spraukties laukā zaļajai zālītei. Tikai skaistais Dagdas ezers vēl pelēki rūsganajā apkārtnē iezīmē tēraudzilu toņa triepienu. Zemnieku saimniecība Zeltiņi atrodas gluži blakus ezeram. VIENS KĀ ČUKČA Skaidrīte, uz darbu steidzoties, piekodinājusi Antonam kartupeļus pirms katlā likšanas pārgriezt uz pusēm, bet viņš to aizmirsis un saber tupeņus ūdenī veselus. Vēlāk, no darba uz brīdi atskrējusi, Skaidrīte dusmojas, bet Antons neņem galvā. Saka: "Es uz konfliktiem neeju. Kopā var nodzīvot tikai tad, kad viens ir uguns, otrs - ūdens. Mēs te saskanīgi zāģējam viens otru jau trīsdesmit deviņus gadus." Ciemiņus gaidot, Zeltiņu saimnieks lielajā istabā uz galda sarindojis medaļas un kausus, un nosūkstās, ka ģipša statuetei - balvai par iegūto trešo vietu pasaules čempionātā Krievijā, Ļipeckā, nolūzis deguns. Dārgākā medaļa - par 2.vietu 2002.gada pasaules čempionātā Zaporožjē, Krievijā. Biezās mapēs saguluši ap divi simti dažādu diplomu par sasniegumiem vieglatlētikā, šahā, dambretē. Mājastēvs smej - savā dzīvē neesot tikai tenisu spēlējis un ar izpletni lēcis. Fotogrāfijās - Antons Latvijas izlases formā, Antons ar medaļām, Antons ar galvas apsēju, uz kura skaidri salasāms vārds "Dagda". Tāda pati, bet lielizmēra fotogrāfija rāmī pie sienas. Mājastēvs lepni saka: "Esmu Dagdas patriots!" Kopā ar svaru bumbu celšanas senioru Dienas fotogrāfu Uldi Briedi abi istabā uz grīdas sarindotās sešpadsmit kilogramu smagās svaru bumbas sāk cilāt tik viegli kā daudzkārt vīri šņabja glāzītes - ar vienu, pēc tam ar otru roku. Antona rekords desmit minūtēs raušanā - bumba zemē, hop, taisnā rokā augšā un atkal zemē - ir 250 reizes! Mājastēvam mirdz acis par nejaušo spēcīgo pretinieku: "Es Dagdā reizēm jūtos kā čukča. Jaunos sports maz interesē, un te arī maz domā par to, lai viņi nopietni sportotu." Pasaules čempionātā svaru cēlājs bijis mazliet uztraucies, tāpēc uzrāvis bumbu tikai 239 reizes, bet uzvarētājs - 241 reizi! RĪGĀ NEIEKRAMPĒJĀS Antons sporto jau pusgadsimtu. Trīspadsmit gadu vecumā viņš nokļuva Rīgā un sāka mācīties 17.arodskolā par galdnieku: "Grupā biju visjaunākais, pārējie trīs četrus gadus vecāki, bāreņi no Baltkrievijas. Šie mani vienmēr kacināja - Fašist, tvoi naših otcov ubiļi! (Fašists, tavējie mūsu tēvus nogalināja - krievu val.). Kad mēģināju runāt pretī, man krāva pa ausi." Antons cieta, cieta, tad iestājās boksa sekcijā. Pēc diviem mēnešiem viņam neviens vairs nemēģināja darīt pāri. Ringā Antons aizvadīja 33 cīņas un ieguva otro sporta klasi boksā. Pēc horoskopa zīmes Antons ir Strēlnieks. Tāds, ja ko izdomā, arī neatkāpjas un, ja par savu taisnību pārliecināts, ar apkārtējo domām īpaši nerēķinās. Desmit gadus strādādams un kopmītnēs dzīvodams, Antons galvaspilsētā neiekrampējās: "Nu, nevarēju es tur dzīvot. Aizeju kultūras namā Draudzība uz dejām viens, mani grib piekaut, aizejam visi - mēs sitam. Nepatika man tas." Vienīgais prieks bija sportošana, tajā Antons veldzēja sirdi, rūdīja veselību, un priekšniecība viņu augstu vērtēja. Toreizējā Latvijas bērzā un 4.mēbeļu kombinātā Arnicāns bija pat volejbola un futbola komandas kapteinis, par to viņam deva prēmijas un, kad apprecēšoties, solīja dzīvokli iedot. Taču precēties Antonam negribējās, sapņos rādījās tēva māja, lauki un meži. Rīgas gaiss spieda krūtis, un Antons atgriezās dzimtajā pusē, apprecēja Skaidrīti, piedzima dēli - Aivars un Ainārs. 1967.gadā Antons Dagdā savās vienpadsmit sotkās sāka veidot zemnieku saimniecību Zeltiņi. Māja vēl joprojām nav gatava, zemes gabaliņš pašaurs, ieaudzis starp kaimiņu mājām, bet saimniecība jo dienas apaug ar iedzīvi - šķūnītis, kūts, garāža. Antons ceļ nevis pēc projekta, bet iedvesmas vadīts. Arī dienas darbus viņš, pensijā aizgājis, veic kā īsts miera mika: "Ceļos pirms sešiem, pusstundu pavingroju, tad eju uz kūti, lopiņus sakopju, tad funktierēju, kādi darbi vēl jāpadara." Aplokā kašņājas vistas un uzpūtīgi grozās krāšņs Birmas šķirnes gailis, kūtī blēj divas kazas un spriņģo 1.aprīlī atnesušies trīs kazlēni, turpat būrī rušinās truši, aizgaldā šņukurē sivēns. Pa Jurģiem no pakaviem uz dažām dienām atbrīvotā ķēve Linda apskādējusi kāju. Antons vērtē situāciju: "Mazliet trakulīga viņa man ir, puisi meklē, bet kur to ņemt, tagad jau neviens ērzeļus vairs netur." Viņš pasūkstās, ka pirms pāris dienām ne no šā, ne no tā nobeidzies krietnais sargs suns, tagad tā vietā ap kājām mums grozās mazs taksim līdzīgs radījums. PREZIDENTE PALIKA NEIZVIZINĀTA Antons vedina uz šķūni, tur atrodas paša taisīti vieglie divriči, rati un ziemu un vasaru braucamas kamanas. Viņš prātuļo: "Bija man i motocikls, i mašīna, bet nepatīk. Mobilais arī nepatīk, tas veselībai kaitīgs." Antons nospiež kādu kloķi, zem sliecēm parādās riteņi, kurus grūti pamanīt. Spēkavīrs dimdoši līksmo: "Pirmo reizi ar kamanām izbraucu vasaras svētdienā. Visi nāk no baznīcas, es sveicinu, bet viņi paliek vaļā mutēm - vot, strannij (jocīgais - krievu val.), ar kamanām jūnijā pa asfaltu brauc!" Antona lepnums ir spoža līnijdroška. Kā nez kāds ārzemju markas autiņš tā mirdzina sānus garāžā. Ilksis rotātas ar metāla ornamentiem, atstarotājs atstarotāja galā, dubļu sargi taisīti no veļas mašīnas Rīga 17 korpusa, zvārguļi ir īsts juveliera darbs. Antons uzliek cilindru, uzvelk zelttresoto mundieri - esmu taču no Zeltiņiem. Ak, kādu slaiku loku mēs izlaistu pa Dagdu, ja Linda nebūtu apslimusi! Zemnieks saņem spēcīgajās rokās ilksis un izvelk savu skaistuli dienasgaismā. Viņam mazliet žēl: "Prezidente bija Dagdā, mēs abi esam Strēlnieki. Gribēju viņu izvizināt ar līnijdrošku. Lai kādās ārzemēs bijusi, tādā viņa savu mūžu nav sēdējusi, bet drošībnieki - ne un ne!" Toties Antons pri polnom parade (parādes tērpā visā godībā - krievu val.) dažu labu jauno pāri ievedis laulības ostā, tūristus pa Dagdu un tās apkārtni kā gids izvadā. PRĒMIJU BAZNĪCAI ATDOD Dagdānieši cits citu pazīst. Mazpilsētā ir tikai 2600 iedzīvotāju. Antons Arnicāns 34 gadus nostrādāja Austrumu elektriskajos tīklos par energouzraudzības inspektoru un te ir cienījams cilvēks. Iepriekšējā sasaukumā viņš bija ievēlēts par Dagdas domes deputātu: "Vadīju ekoloģisko komiteju. 2000.gadā Dagda tika atzīta par sakoptāko Latvijas mazpilsētu." Tagad Antons pamazām ieraujas savos Zeltiņos: "Mani gribēja ievēlēt pensionāru biedrībā, bet tur kas? Sanāk un iedzer. Man dzert negribas." Skaidrīte smejas: "Viņš visu pa savam, bet cilvēki dažādības ne labprāt uzņem. Viengad kapu svētkos Antonam uzticēja procesijai pa priekšu lielo krustu nest, a viņš to krustu kā karogu olimpiādē - vienā rokā nesa. Sieviņas baltu aci skatījās, nu, i vairāk viņu neaicina to darīt." Jaunā priekšniecība domē nav vairs tik pretimnākoša. Antons arī neko nelūdz, ja nu vienīgi ceļanaudu uz pasaules čempionātiem. Nupat uz Ameriku netika, jo vajadzēja 2000 dolāru, "a kur man tos ņemt". Antons atceras: "2002.gadā atbraucu no pasaules čempionāta Zaporožjē kā otrais, man Dagdas dome 200 latus iedeva. 2004.gadā atbraucu no Ļipeckas Krievijā arī kā trešais pasaulē, aizeju uz domi, sekretāre man saka - a tu varbūt to medaļu nopirki! Atnes apliecinošu dokumentu! - Atnesu diplomu, viņa kopiju noņēma un dome man iedeva 50 latus. Belgorodas apgabalā manam draugam Germanam par pirmo vietu gubernators mašīnu Oka uzdāvināja, prēmiju samaksāja, a mums, redz, nevajag Dagdas vārdu pasaulē nest! Es tos latus negribēju ņemt, bet pēc tam baznīcai noziedoju!" Latvijas senioru sacensībās bumbas celšanā un raušanā Antons jau sesto gadu savā vecuma grupā (65-69 gadi, svars 80-90 kg) ir labākais. Smejas - Aizkraukles seniors Anatolijs Kuzmins pa jokam tirdījis Antonu - nu vai tu nevarētu kaut reizi palikt mājās, lai uz augstā pjedestāla uzkāptu arī kāds cits? Bet Antons aizbrauc uz Eiropas čempionātu Rokišķos Lietuvā un atkal ir pirmais. Iztaujāts par diētām un treniņiem, Antons pārliecinoši skaidro: "Cits pīpo, cits dzer, a man vajag celt. Kad to nedaru, kaut kā pietrūkst. Dopingu arī lietoju - savu kazu pienu dzeru, sieru ēdu, ļoti veselīgi. Nesmādēju to, ko sieva liek galdā, bet, kad svars iet mazliet pāri vajadzīgajam, vakarā vairs neēdu, un atkal viss ir kārtībā. Trenēties bez jēgas nevar, vsjo v meru, skazal Neru (Neru teica, visam savs mērs - krievu val.). Kad slikts vai labs garastāvoklis, ziema vai vasara, skrienu vismaz divas reizes nedēļā. Kājas saspringst, domas atslābst, viss nostājas savās vietās. Televizoru skatoties, bumbas pacilāju." Antons neslēpj prieku par jebkuru atbalstu savai sportista būšanai. Latvenergo vietējais priekšnieks veterānam pirms Jaunā gada nopirka treniņtērpu un nesen atvēlēja naudu sporta kurpēm. Antons saka - tagad aizbrauksim uz Hamburgu kā baltie cilvēki. Neatlaidīgais dagdānietis šovasar cer piepildīt savu sapni un kļūt par pasaulē stiprāko senioru. PAŠAM SAVS CARA KALNS Antons Arnicāns smejas - pensijā aizgājis, tagad esot brīvs kā kovārnis gaisā. Viņš paņēmis atpakaļ tēvu zemi Asūnes pagastā, kas pieci kilometri no Dagdas, Cara kalnā: "Krievijas cars tur esot garām braucis, pastāvējis, aizpīpējis, tā radies nosaukums." Tur Antonam pieder desmit hektāri zemes - pļavas, lauki, aug kartupeļi, labība, bietes un burkāni, stāv mazs vagoniņš, ir pat pašam savi divi stārķi: "Sākumā šie, mani ieraugot, lidoja prom, bet tagad ziņkārīgi lūr pār ligzdas malu, pa lauku soli solī seko." Antonam "koņečno (protams - krievu val.) gribētos, ka pa kalnu skraidītu mazbērni, bet dēli par to vēl nav parūpējušies". Vecākais dēls - "mans dušmans Aivars" - gadu un trīs mēnešus dienēja Afganistānā. Tur viņam sašāva roku, pa hospitāļiem nonīka. Antonam toreiz no pārdzīvojumiem ļoti sāka sāpēt galva. Izstaigājis pārbaudes, un ārsts teicis - palīdzēt sev vari tikai pats. Tu nedrīksti ne par ko uztraukties. Antons: "Līdz tam biju kā spička, viegli aizsvilos, tagad esmu mierīgs, jeibogu." Aivars dzīvo Dagdā, pavisam netālu no Zeltiņiem, strādā par elektriķi, ir Dagdas afgāņu biedrības priekšsēdētājs. Tikai pateicoties tēva padomam un svaru bumbām, viņš atdzīvināja roku. Jaunākais dēls Ainārs dzīvo Salaspilī. Viņš beidza Fizkultūras institūtu, bet strādā kādā firmā. Antons saka: "Es neko neteiktu, pat ja viņi apprecētu sievietes ar bērniem, lai tikai mazie ir." Taču ar pamācībām dēlu dzīvē Antons nelien, galvenais, ka viņi "nedzer un nepīpo, uzskaitē nav. I tas labi." Antons Arnicāns ir dzīvespriecīgs vietējais revolucionārs. Taču sports viņam ir pāri visam. Viņš pārliecināti noskalda: "Sportošu, kamēr Pēteris pasauks!".