Taču, par spīti visām skaistajām attīstības teorijām, tik un tā pienāk brīži, kad rodas neatgaiņājama sajūta — dzīve ir iebuksējusi, tā neiet uz priekšu. Un ne tā, ka "nekas nenotiek", bet tieši otrādi — notiek daudz, bet nekas no tā nesniedz gandarījumu vai kādu īpašu baudu. Ja vien tā nav kāda saslimšana, pie vainas visbiežāk ir nemitīgais, spēkus izsūcošais sadzīves vāverritenis, kurā vienmuļas darbības kopē pašas sevi neskaitāmos eksemplāros un neatstāj mums spēkus labsajūtai tik ļoti nepieciešamajam "svaigajam gaisam" — izglītībai vai pašizglītībai, kultūras baudīšanai, jaunu iespaidu apguvei.Es ļoti labi pazīstu to dīvaino, it kā bez objektīva iemesla uznākošo nogurumu, kad grāmatas, koncerta vai izbraukuma vietā daudz vairāk velk truli ieslēgt televizoru un dirnēt dīvāna stūrī, labākajā gadījumā klusējot, sliktākajā — pukstot uz visiem, kam nav iespējas iebilst. Gadu gaitā esmu izstrādājusi sev visefektīvāko paņēmienu, kā izkļūt no šī sastinguma. Ar populāro "saņemies taču!" tam nav nekāda sakara, jo par kādu gan enerģiju paģērošu saņemšanos var būt runa, ja slikti ir tieši no tā, ka nav enerģijas? Un arī slavenā skatīšanās no rīta spogulī un komplimentu teikšana pašai sev man nav palīdzējusi: ja es jūtos labi, uzsmaidīšu spogulim šā vai tā, taču, ja man ar to jušanu ir švaki, tāds smaids spogulī un mehāniska sevis uzmundrināšana manī izraisa tikai ironisku apsmiešanos un asociācijas ar dažādām hipnotiskām sektām — brrr!Pamatā man ir divas stratēģijas.Pirmā — turpināt dirnēt un sev riebties līdz brīdim, kad nobrauc līdz galīgai tūtai. Tad parasti nekas cits neatliek kā sparīgi iztaisnot kājas un atsperties no dīķa dibena, lai uzpeldētu un ieelpotu. Šādā variantā gan sevi ir diezgan labi jāpazīst, un, ja dibenā tupēšana ievelkas, varbūt prātīgāk būtu apmeklēt ārstu — kā nekā depresija ir klīniska diagnoze, nevis sliņķu un mīkstpēdiņu nevarības attaisnojums. Tomēr, ja tā nav diagnoze, šādos grimšanas brīžos kaut kur dziļi manā zemapziņā, man pašai nezinot, formējas labas idejas un jauni spēki — ķermeņa un gara ļenganums ļauj darbīgi pastrādāt citām struktūrām, un tās tad arī palīdz ne tikai uzpeldēt, bet arī kārtīgi peldēt labu gabalu pa virspusi pēc tam. Šī apziņa mani tad arī mierina, un es labu prātu tupu un grimstu pēc sirds patikas.Otrā stratēģija man saistās ar sīksolīšiem un mazdarbiņiem. Kad negribas doties ekspedīcijā, var pašķirstīt kādu albumu par ceļošanu. Kad negribas kārtot māju, var šķirot dokumentus un čekus, neizkustoties no dīvāna stūra. Kad nespēj pieķerties biezai gudrai grāmatai, var paņemt žurnālu un paknābāt informācijas druskas vai biezu stulbu grāmatu, kas vismaz viegli lasās. Reizēm es šādos brīžos piekasos savām zināšanām — kolīdz pa radio vai TV izdzirdu kādu nepazīstamu vārdu vai nosaukumu, metos uzzināt, ko tas nozīmē. Pārsvarā internetā un vārdnīcās. It kā sīkums, tomēr tas ievieš kaut ko svaigu un nebijušu, kas kā tāda vitamīnu pote pamazām atveseļo ierūsējušo domāšanu.Pavisam kas cits, ja fāzē "katrudienuviensuntaspatskāmantasir apnicis" ir iekūlušās attiecības. Parasti viena no pirmajām pazīmēm ir smeldzīga vēlme pēc kaut kā "liela un skaista". Kas īsti varētu būt tas lielais un skaistais, nojēgas nav, taču gribas, gribas un, ai, kā gribas.Attiecībā uz dzīvi kopumā man zebras teorija šķiet tīri laba, taču par attiecībām esmu mazliet citādās domās. Manā ideālajā variantā tām tomēr nevajadzētu šaudīties no augšas uz leju un atpakaļ, jo tieši ģimene varētu būt tā buferzona, kas palīdz mums izlīdzināties un atkopties no ikdienas svārstībām. Ģimeniskā rutīna, kad notikumi un attieksmes kārtojas līdzeni un diezgan paredzami viena virs otras, mani drīzāk nomierina, nevis satrauc, dod man drošības sajūtu, nevis apnikumu. Tāpēc brīžos, kad uznāk nesaprotamās ilgas pēc "lielā un skaistā", es sāku nevis meklēt šo nezināmo, bet gan ķeros klāt savu dzīves pamatuzstādījumu revidēšanai. Kas interesanti — tajā brīdī, kad es kārtējo reizi noformulēju savu vērtību sistēmu, pati no sevis izplēn buksēšanas sajūta un atgriežas prieks par ikdienu.Ja kas, es esmu diezgan skeptiski noskaņota pret attiecību "uzprišināšanu" ar "vajag kaut ko pamainīt" paņēmienu. Manā novērojumu pieredzē šāda "pamainīšana" bieži vien tiek izprasta kā eksperimenti ar jaunu, pārsvarā ekstrēmu viena partnera iniciētu pieredzi, kas pāri vēl vairāk attālina — ja ne izraisa katastrofu. Ja gribas ieviest ko jaunu, to daudz labāk ir darīt palēnām, pirms tam kārtīgi izdomājot, ko tad mēs īsti vēlamies no ģimenes un kādu jēgu mēs saredzam tās stabilitātē.
Skeptiska pret attiecību «uzprišināšanu» ar «vajag kaut ko pamainīt» paņēmienu
Mēdz teikt, ka dzīve ir svītraina un kalnaina — melnās joslas mijas ar baltajām, kāpumi ar kritumiem, pa vidu mazliet dodot vietu arī pelēkajai krāsai un gludiem līdzenumiem. Tam nevar nepiekrist, un lielākajā daļā gadījumu šāds dzīves uzskats ir veldzējošs — baltajos prieka un kalna brīžos mierinājumu nevajag, savukārt melnajās ielejās var sevi uzmundrināt ar domu, ka sliktums nav mūžīgs un dialektiskā attīstības spirāle, kaut šajā mirklī nemanāmi, taču kopumā vienalga lien uz augšpusi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.