Skeptiska pret attiecību «uzprišināšanu» ar «vajag kaut ko pamainīt» paņēmienu

neliec savai milestibai staigat virs bezdibena, tikai tapec ka tas ir dzils.

man jau skiet ka tev ir parak specigs prats, tie parasti mekle izeju vien nogalinot sevi, tie nenosligst.

Man palīdz dziļākas jēgas atrašana jebkurā sīkumā, jebkurā darbībā, arī attiecībās, kad saproti, kur slēpjas būtība un piešķir sīkumam dziļāku, pasaulīgām lietām pāri stāvošu jēgu - viss izmainās. Patiesībā viss slēpjas nodomos, jebkuru lietu, kas man jāpaveic es uztveru kā dzīves doto kārtējo uzdevumu un man pašai , it kā no malas raugoties uz notiekošo, ir ļoti interesanti - es to varēšu vai nē, vai tas būs man pa spēkam vai nebūs, tostarp arī "dīķa dibens" - vai spēšu no tā izrāpties? Un kas ir tas, kas man lika tik zemu noslīdēt? Un ja es to iemeslu atrodu un spēju formulēt, tad jau esmu gandrīz izpeldējusi, jo atrastā atbilde ir gaismas stars, kas mani izved augšpusē. Mani pārņem azarts - kā spēlē - un tad enerģija rodas kaut kur pati no sevis, jo ir interesanti.

Sanāk lavierēt starp 1. un 2. punktu...Totāla depresija, kuru var uzpazīt tieši tādēl, ka NEKO negribās darīt, un dirnēšana dīvānā ( pie datora!), kad uzcelies ar iepriekšējā vakarā skaidri sastādītu plānu par lielajiem veicamajiem darbiem - sakārtot, nopirkt, piezvanīt... Tā vietā rīta kafijas krūze ir ar neatņemamu sastāvdaļu - datoru. Cīnīties nav vērts. Ja padodies galīgi, tad rezultāts ir tāds, ka viss iespējamais jau izlasīts, bet pēc tam vairs ne mazākās vēlēšanās pārslēgties uz reālo dzīvi. Arī klausoties un skatoties kaut ko aizraujošu: zinātne, vēsture, mūzika, māksla... gadās, ka viens mājinieka vārds tevi atsauc īstenībā, kurā atgriezies ar lielām pūlēm, jo negribās... Un tad vēl šī konstantā sajūta, ka neesi vajadzīgs šajā valstī nevienam, nevienu neinteresē tava spēja izdarīt dažas lietas ļoti labi, jo faktiski tas traucē tiem, kas to nevar. Pelēkas dienas, pelēkas debesis, pelēka dzīve ... Bet kaut kur spīd saule, visi smaida, vienmēr silts, vari kādu iepriecināt...Diemžēl tās nav ne fantāzijas, ne ilūzijas, bet tikai paša dzīves pieredze.