Slikti saskan ar realitāti

.. Tomēr teikt, ka viņu pazīstu, būtu meli. Ārēji vienkāršs, sarunai vienmēr atvērts, tai pašā laikā viņš šķiet paturam pie sevis daudz vairāk, nekā izsakās vārdos. «Man jau darbs ar mēli,» viņš smejas, «jautā vien.» Šķiet, esi labā formā. Agrāk gadījies redzēt tevī paspīdam tā kā nīgrumu, neapmierinātību... Vai tas nozīmē, ka tagad jūties savā ādā? Lai kā, esi viens no tiem, kas, sabrūkot vecajai kino sistēmai, sevi nepazaudēja. Esmu sev darījis pāri ar to, ka esmu mētājies. Droši vien tādā haotiskā brīdī nīgrums lien ārā, jo tu pats sev nepatīc. Reti cilvēks iet un skaidri zina, kāds ceļš viņam aiz muguras. Es savu taku varbūt esmu ieraudzījis tikai tagad, un tas mani drusku ir nomierinājis. Šķīros no kino, kā ejot ārā no mājas, kur atstāj vienu sievu un ap stūri kafejnīcā tevi gaida nākošā. Es, protams, uzskatīju, ka savā ziņā esmu dezertieris, tā vienkārši pagriežos un aizeju, man bija sāpīgi redzēt kolēģus, kas nomākti izdzīvoja šo sabrukuma procesu. Sev šo pārdzīvojumu gan aiztaupīju. Nupat skatījos operā tavu režisēto Bohēmu un nodomāju - tāds sānsolis, un cik veiksmīgs darbs, kuru īsti novērtēt gan var tikai tad, ja tas adekvāti realizējas izpildītājā (šinī gadījumā dziedātājā aktierī). Tu esi gatavs pieķerties tik dažādām lietām, par ko īsti tu pats sevi uzskati? Jau labu laiku esmu gatavs atzīt, ka man patīk pedagoģiskais darbs. Interesē metodika, iemaņas veidot aktieri. Ko nozīmē cilvēku atbrīvot, padarīt viņu artistisku, spējīgu domāt dotā tēlā, sistēmā, vajadzībā, gribā. Man patīk arī filmas montēt. Tomēr tas ir nogurdinošs darbs. Toties mēģināt varu 24 stundas pēc kārtas. Daugavpilī es tā arī darīju - ierados, apsēdos zālē, gāju ārā tikai uz tualeti, man pienesa maizītes un tēju, un stundas 16-18 pēc kārtas mēs mēģinājām. Šis atraisīšanas process man patīk par visu visvairāk. Kāpēc tu sāki ar kino? Varbūt arī tieši tāpēc. Kā tai senajā ebreju anekdotē - kad Jāzeps un Marija nonāk debesīs, Dievs viņiem jautā: kā tas notika, ka jums piedzima Dieva dēls? Un Jāzeps saka - vispirms mēs gribējām meitiņu! Mācījos Mākslas akadēmijas sagatavošanās kursos, it kā slikti zīmēju, bet veikli gleznoju, un nevarēju izšķirties - iet uz grafiķiem vai gleznotājiem. Tā bija nopietna aizraušanās, bet es biju slinks un paviršs. Beigās izdomāju, ka man negribas ne to, ne šito, bet gribu kino, jo kino tolaik nozīmēja ļoti daudz. Tās bija 60.gadu beigas ar interesantu krievu, poļu, franču kino. Aizgāju strādāt uz kinostudiju 17 gadu vecumā, tieši no skolas sola. Bija spēcīgs laiks, kad viss gāja vaļā, tieši mana paaudze - Līga Liepiņa, brāļi Silenieki, Renāte Stūrmane, Baiba Puzina, Ieva Kundziņa strādāja, Pauzers mākslinieks, Rolandam Kalniņam toreiz bija izcilākās filmas, Brenčs tajā laikā bija brīnišķīgs... Kad stājos vgikā, man bija mapīte ar skicēm. Tur atsijāja no tūksots kandidātiem, un man bija marķējums hudožņik. Tā arī tiku - pateicoties skicēm, kā mākslinieks. Tava stiprā puse ir būvēt jēgu uz lietu un darbības niansēm. Reizēm domāju, ka varbūt būtu labs diplomāts. Es labi jūtu situāciju. Vienmēr mēģinu no tās izvilkt sev maksimāli interesanto. Izņemot varbūt kad pats saeju sviestā vai uz ragiem stāvu - tad neko nevar darīt. Mani nebaida grūts aktieris, es ticu, ka tiktu galā. Tu kaut ko par sevi, savām iespējam nojaut? Paldies Dievam, es no jaunības atceros to pašsajūtu, ka mani it kā kāds eņģelis mani ņem aiz padusēm un nes pāri grūtām lietām. Un tad tas pazuda. Ap trīsdesmit gadiem biju dziļā mežā. Tagad no tā meža esmu ārā. Drīzāk - sāku iet ārā. Es kaut ko sāku saprast. Kāpēc tagad esi izvēlējies tieši Verteru? Aktiera attīstībai ir vērtīgi paņemt kaut ko no romantisma. Te viss ir iekšēju dziņu radīts un slikti saskan ar realitāti. Pārlasīju arī Verteru. Gēte pats, protams, nekad nav uzskatījis, ka tā būtu romantisma literatūra, jo Hofmani, Tīku un Kleistu viņš nepieņēma. Gētes veselīgajā un vispārināti reliģiozajā pasaules uzbūvē Verters ir fenomenāls personāžs. Kā tas, ko tu liec pārdzīvot aktierim un skatītājam, iekļaujās šodienas vidē? Es nemīlu strādāt ar aprobētām lugām. Fantāzijas trūkumu uzskatu par vienu no lielākajiem cilvēka grēkiem, tas mani vienmēr tracinājis. Ja man vajadzētu sevi reklamēt, es teiktu, ka nesu negaidītus materiālus, kas ir vērtīgi no kultūras apguves viedokļa. Latviešu skatītājam ir vērtīgi paskatīties uz Velniem vai Karamazoviem, vai Folkneru, vai Gēti. Apzinos, ka citas teātra straumes Latvijā dara savu darbu, es meklēju savu vietu. Verters nav kases gabals, bet tas ir etapa gabals jaunu cilvēku pasaules mākslas apguves procesā. Kas tevi baro, kas padara tavu dzīvi skaistu? Vai tad viņa ir skaista? Es tā neteiktu, man nepatīk skaļi un konkrēti apzīmējumi. Māksla ar dzīvi vispār ir sliktās attiecībās. Iespējams, ka ar mākslu nodarbojas cilvēki, kam ir grūtības saskarsmē ar realitāti. Man bērnībā ļoti patika grāmatas par dzīvniekiem - Setons-Tomsons u.c. Tur daudz kas ir sadomāts, bet vienmēr stāsta, ka gudrs dzīvnieks, kas orientējas situācijā, rodas no grūtībām. Tās piespiež viņu vairāk apgūt, nekā dzīvojot parastu dzīvi. Mana bērnība nebija nekāda vieglā. Tēvu nošāva 1951.gadā čekā. Laikam no bērnības šo to iemācījos. Mūžīgās bailes - atkal izsūtīs, atkal sodīs, būs represijas. Iemācījos neuzdot tiešos jautājumus, bet skatīties, lai ieraudzītu lietu īsto būtību. Maz prasīju, bet vēroju. Varbūt tas vēlāk ir palīdzējis. Bet tā nav laime. Tas nav no labas dzīves, kā mēdz teikt. Tas nemaz nav skaisti. Kas bija tavs tēvs? Pastāsti par savu ģimeni! Mans tēvs Osvalds Bileskalns bija saistīts ar nacionālo pretestību jau kara laikā, viņš bija ļoti izdarīgs cilvēks, organizēja laivas uz Zviedriju, apzināja cilvēkus, kam vajadzīga palīdzība, un šo dzīvokli Āgenskalnā sagādāja, kad no Sibīrijas ieradās mātes ģimene. Mani te atnesa divu mēnešu vecumā. Kad dzimu, tēvam jau čeka sēdēja uz astes. Jau 1948.gadā viņam piespēlēja provokatoru, bet 1951.gadā čeka laikam pabeidza kādu lielāku, vienotu akciju pret ārzemju izlūkdienestu, bija daudzi aresti, arī tēvu kā vienu no pēdējiem saņēma. Viņu arestēja šajā dzīvoklī. Mammu pratināja vairākas reizes, ģimene atkal bija sagatavojusies braukt uz Sibīriju. Tas lielais mana onkuļa lācis (viscaur rūpīgi salāpīts, pamatīgs, tieši kā Šeparda zīmējumos Pūks), to māte lika uz loga kā zīmi, ka viss kārtībā, var nākt mājās: vectēvs ar vecomāti, vairs nekādi jaunie, bija tikko no Sibīrijas ar lielām mokām atgriezušies, lai netiktu arestēti, pa nakti staigāja pa ielām. Viņus tomēr neizsūtīja. Mammai tika iedota miršanas apliecība, ka tēvs nošauts 31.maijā. Bet pēc protokoliem spriežot, viņš ir pratināts visu vasaru un rudeni, bijis kara tribunāls un nāves sods izpildīts novembrī. Izaugu izolācijā no tā visa, bet man bija ausis un acis. Vēlāk izlasīju abus pratināšanas sējumus. Tur bija rakstīts - apcietināt Osvaldu Bileskalnu s konfiskacijei imuščestva. Nākošā lapiņa - imuščestvo nevar konfisscēt za ņeimeņijem posļedņego. Viņš tai laikā bija pliks un nabags. Un beigās tur bija piezīmju grāmatiņa, 1951.gada kalendāriņš, kuru viņam izņēmuši aresta brīdī. Pēdējā lapā bija iesprausta adata ar pelēku diegu. Kārtīgiem cilvēkiem vienmēr līdzi ir adatiņa ar diegu, lai kaut ko piešūtu. Tā mani satrieca. Es nodomāju - ko nozīmē detaļa... Tie dokumenti bija briesmīgi, taču es biju rēķinājies, ka kaut kas tāds būs, bet tā adata ar pelēko diegu... Pie tam no tā, ka tik ilgi stāvējusi. iespiesta papīros, adata bija drusku saplacinājusies... Mamma apprecējās otrreiz ar Valentīnu Krilovu, foršu cilvēku, manu patēvu. Tā es biju Bileskalns, Kalniņš, Krilovs. Bet jāpiedzimst man bija Teibem! Jo vecvecāki pa tēva līniju Dāvids un Lība ir lībieši Teibes. Stāsts ir tāds, ka vecaistēvs Dāvids Teibe bija kaut kādas šmuces sataisījis 1905.gadā Popes muižā, mucis ar ģimeni uz Krieviju, tur apguvis elektroinženiera specialitāti, kad sākās karš, iesaukts armijā. Lība ar puikiem bija aizbraukusi uz Simbirsku, uz bēgļu nometni, bet vecākā meita Anna atgriezās Latvijā pie vecāsmātes māsas, kas bija Bileskalne. Lība kara beigās nomira no bada, Dāvids savāca bērnus un ar bēgļu ešeloniem veda atpakaļ uz Latviju, ceļā nomira ar influenci, apglabāts kaut kur pie Sebežas dzelzceļa malā. Teibes iznīka, bet bērnus adoptēja Bileskalni. Tā nu man ir pamatīgs asiņu sajaukums: lībieši, latvieši, poļi, mātes mammai polietei bija vēl kaut kāds vācu un ungāru piejaukums. Māte ir dzimusi Kalniņa. Vectēvs Mārtiņš Kalniņš bija ķīmiķis, nitrātu fabrikas īpašnieks. Jeinā ap 1910.gadu viņš gribēja studēt teoloģiju, bet pārsviedās uz ķīmiju. Pēc kara atgriežoties no Krievijas ar tur sastapto sievu, Krievijas polieti, kopā ar brāli viņi sāka savu veikaliņu. Kad tas sāka uzplaukt, vectēvu Kuzņecova fabrikā uzaicināja par tehnoloģijas direktoru. 30.gadu sākumā viņš Pārdaugavā, Daugavgrīvas ielā, atklāja savu fabriku. 1941.gadā viņus, protams, izsūtīja. Mazākajam bērnam bija divi gadiņi. Cilvēki uz dzīves traģiku mēdz reaģēt dažādi - vieni izdara fatālus secinājumus, citi izstrādā pretestību. Esmu bijis spiests dzīvē uztvert daudzas lietas, kas uz mani tieši it kā neattiecas. Tēvu atceros tikai kā pa miglu, stāvu un neko vairāk. Sibīriju neesmu piedzīvojis, bet tas man ir kā ar mātes pienu iezīsts, tie nebeidzamie stāsti. Pie tam mūsu mājās pēc kara bieži mitinājās cilvēki, kas atgriezās no Sibīrijas. Tādēļ es vienmēr dzīvoju ar atsvešinātu skatienu uz padomju laiku. To sapratu, studējot Maskavā, jo Latvijā tas tik krasi neparādījās, kaut arī tas bija milzīgs piemērošanās process - mājās dzīvo vienu dzīvi, darbā - citu. Atbildot marksisma filozofijas eksāmenā, kuru diezgan labi zināju, jo mācījos viegli, galva man bija laba, redzu, ka pasniedzējs skatās un smīn. Domāju - ko viņš smīn, es taču zinu, ko es stāstu, tur nevar būt lielas kļūdas, es tā drusku satraucos. Viņš saka - dīvaini gan jūs atbildat, tā, it kā tam nepiekristu. Man palika jautri, teicu - bet tur jau arī nav rakstīts, ka man vajadzētu stāstīt kā savu pārliecību. Stāstu, kas ir grāmatā. Tas ir piemērs tai sajūtai, kad zemapziņā valda pārliecība - tas uz mani neattiecas. Izolēties, cik iespējams. Mana mamma šai ziņā bija diezgan šerpa. Viņā opozicionārisms bija stingrs. Jauns skuķis, 16 gadi, viņa bija izsūtīta, dzīves dalījums viņai bija ļoti ciets. Pirms kara viņa bija jauna, daudzsološa, skaista meitene, kurai varēja būt laba, garantēta dzīve, un pēkšņi viss pazuda, viņa kļuva par vergu nometnes cilvēciņu, kas velk ragaviņas ar brālīšiem no viena ciema uz otru, lai sagādātu klēpi malkas. Viņu tas bija ļoti smagi skāris. Arī stāsts par tēvu, kuru es tikai pamazām izvilku, sakārtojot informāciju. Simboliski runājot, visu apzinīgo mūžu savā apziņā esmu nesis tēva līķi. Tas uz mani ir atstājis milzīgu psiholoģisku iespaidu. Iespējams, ka manas attiecības ar aktiera meistarību, ar mākslu uz tā arī bāzētas. Māksla neuzdot jautājumus, kuru iemācījos. Ļoti sekot tam, kā tu izpaudies. No manis daudz ko slēpa, un man bija jāizliekas, ka es to nezinu. Es atceros tādu dzīvu bildi tepat, šajā istabā, kad no grāmatas izkrīt tēva fotogrāfija. Vecāmāte, viņai bija aizliegts man par to stāstīt, skatās uz mani, kā es reaģēšu. Aiz bailēm izjaukt bezvārdu norunu es, mazs bērns, izliekos, ka neko nezinu. Nezinu, kāpēc mamma bija nolēmusi no manis visu noslēpt. Vēlāk mēs to izrunājām, bet tas jau bija par vēlu. Mēs bijām atsvešinājušies. Tevi izaudzināja vecvecāki? Tā negribu teikt, bet galvenais vīrietis manā dzīvē, protams, bijis vectēvs. No viņa daudz ko esmu mācījies - kā uzvesties, kā dzīvot, kā izturētis. Viņš nodzīvoja 95 gadu garu mūžu, līdz 85 gadiem gāja uz darbu ķīmijas laboratorijā Vecrīgā, kur tagad ir kafejnīca Ordenis. Līdz mūža galam bija ziņkārīgs, ārkārtīgi vitāls, komunikabls, piedalījās visur, kur varēja. Vienīgi, kaut arī viņš mīlēja ģimeni un ģimenes simboliskais statuss tika ļoti uzturēts, viņš faktiski pret ģimenes cilvēkiem bija paviršs. Viss viņam bija ārpusē. Atceros pilnīgi paradoksālu ainu, kā pie viņa nāca kaut kādas divarpus reizes jaunākas sievietes, viņš bija ļoti kārs uz sievietēm, viņam vienmēr bija pulka draudzeņu, kas sūdzēja viņam savas bēdas. Viņš deva viņām padomus. Toreiz man tas likās smieklīgi, tagad domāju - tas bija paradokss, ka vecais Kalniņa kungs varēja būt tik nepieciešams dažādu nacionalitāšu sievietēm un vīriešiem. Viņam bija daudz draugu - krievi, poļi, ebreji, vācieši, gruzīni un kas tik vēl, kur tik viņš nebraukāja darba darīšanās. To komunikabilitāti, ekstravertumu, izpaušanos uz ārpusi un prasību pēc demokrātisma, to es esmu mazliet no viņa mantojis. Vai tu uzdod sev jautājumus par dzīves jēgu? Protams, tādus neuzdot ir beigu sākums. Kuru tu sev uzdod kā izšķirošo? Vai es apzinos, kas esmu, un vai to patiešām gribu darīt. Vai nespēlēju ar sevi teātri, vai neesmu kādam kāda pasūtījums. Tas vēl nenozīmē politisko konjunktūru - psiholoģiskā ir briesmīgāka. Mēs bieži darām nevis to, ko gribam, bet to, ko kāds no mums gaida. Jāzina, vai es to gribēju, nevis ko citu! Vai tā nav tikai sublimācijas kompensācija - patiesībā gribēju ko citu, bet tam man nav spēka, drosmes, es iztikšu ar to, ko kāds piedāvā tā vietā, ar surogātu. Jā, varbūt tas arī ir visprecīzākais jautājums - vai tu neesi surogāts un vai tas, ko tu dari, nav surogāts. Un vēl es baidos pazaudēt personīgo brīvību. Es it kā esmu ar daudziem pazīstams, bet es neesmu kompāniju, blices cilvēks. Vienmēr esmu mucis no bliču sūkņa. Esmu gājis pats. Tāds gandrīz vai eksaltēts brīvības prasījums. Varbūt arī tāpēc man patīk ar jauniem cilvēkiem strādāt, jo viņos vēl nav šī cunftēšanās notikusi. Kā uztver savas dzīves posmus? Kurš ir bijis labākais laiks? Varbūt tāds tikai būs? Es mīlu savu jaunību un uzskatu, ka tad es biju labākais cilvēks! Bet neskumstu pēc tās. Bija tāds vieglums! Un mīlestība, saprašanās. Tā mums ar Timiānu bija pietiekami vētraina. Tāda mīlestība, kuru es vēlāk novērtēju pat kā drusku leģendāru - uz mums skatījās, tenkoja, runāja, vērtēja. Viņa arī bija apskaužama! Es staigāju domādams - esmu laimīgākais vīrietis pasaulē! Cilvēkam dzīvē ir svarīgi pēc iespējas ātrāk kaut ko paveikt, lai tas rada stipruma sajūtu. Tie, kas ilgi un lēni kaut ko veic, man kaut kas viņos nepatīk. Savos studentos, cik nu spēju, esmu pat mazliet forsējis pašpārliecinātību. Pēc tam var smagi krist un atsisties, bet, ja tu nemaz neesi pamēģinājis, tad arī ir slikti, tad nav viegluma. Labāk ir kādreiz apdauzīt spārnus, nekā nelidot nemaz.