Sniega karaliene

Anita steidzas no Mūzikas akadēmijas, kur strādā par aktieru meistarības un runas mākslas pedagoģi. Sarunai viņa izbrīvējusi divas stundas, pēc tam savu pasniedzēju gaidīs studenti Kultūras koledžā. Ar sievietes aci novērtēju, ka patumšās ziemas dienas pelēcībā un ļaužu biezajā plūsmā Anita uz ielas izskatās kā krāšņs, eksotisks putns. Cenšos neatpalikt, kad aktrise ierastā vieglā gaitā kāpj piektajā stāvā, un slepus atvelku elpu, kamēr Anita ar daudzām slēdzenēm ver vaļā dzīvokļa durvis. Aiz tām, izdzirdēdams savas saimnieces darbošanos, ņaud divus gadus vecais runcis Kiris, kuru mājās atnesusi meita Kristīne. Anita, dzimusi un augusi laukos, pilsētas dzīvoklī dzīvniekus nekad neesot gribējusi turēt, bet nebijis kur sprukt... Apmetamies virtuvē. Anita salej krūzītēs tēju un jautā, vai es esot redzējusi Naktssargu un veļas mazgātāju. Pacelto krūzīti lieku atpakaļ uz galda un stāstu, ka darbs man ļoti patika, ka tā ir tipiska Streiča filma, kuras galvenā vērtība - režisora cilvēciskais siltums pret saviem varoņiem un dzīvi. Filma ar patīkamu pēcgaršu. Priecājos, ka režisors atkal pārsteidz ar precīzo aktieru izvēli, ka Anita tik spoži atgriezusies kino.... Ievēroju, ka Anita tā arī nav apsēdusies pie galda, viņa stāv ar tējas tasi rokās un klausās. Tas mūsu sarunā arī bija pēdējais brīdis, kad Anita mani laida pie vārda. Viņa brīdi klusē, tad it kā starp citu bilst - visas lomas vienmēr nāk caur sāpēm un pārdzīvojumiem... Laikam gan šī loma, kuru viņa uzskata par negaidītu pārsteigumu, gan labās atsauksmes presē un no skatītāju puses, gan tas, kas ilgi krājies sirdī, uzvanda atmiņas. Anita tā arī neapsēžas pie galda. Viņa paliek stāvot - krāšņa savā melnajā smokinga tipa bikšu kostīmā. Ap kaklu aktrisei vijas divas smalkas zelta ķēdītes, vienā no tām karājas krustiņš. Pār kostīma atlokiem klājas sniegbaltas zīda blūzes mežģīņotā apkakle. Anitai ļoti piestāv mezglā saņemtie garie, kuplie, gaišie mati. Vēlāk, kad ieradīsies fotogrāfs, viņa izlaidīs matus pār pleciem un izskatīsies vecāka, bet fascinējoši sievišķīga. Aktrise negrib cilāt pagātni, bet sarunā atkal un atkal atgriežas pie tās. Par aktrisi Anita iecerējusi kļūt jau piecu gadu vecumā: «Lasīju dzejolīti pie eglītes, un tad man pazibēja doma - ak, kaut es vismaz vienu reizi varētu uzkāpt uz lielās skatuves!» MĪĻAS JAUNĪBAS ATTIECĪBAS Par laimīgu sagadīšanos Anita uzskata dienu, kad 1971.gadā viņas rokās nonāca laikraksts Literatūra un Māksla ar sludinājumu - Tautas kinoaktieru studija uzņem jaunus audzēkņus. 70. un 80.gadu jauniešiem šī studija bija īsta Meka. Tajā gribēja iestāties gan talantīgi, gan jaunieši, kam aktierisko dotumu bija pavisam maz. Uzņemšanas komisijai bija jāuzņemas pravieša loma, mēģinot atšķirt potenciālos talantus. Studijas pastāvēšanas gados (1965-1993) to beidza ap trim simtiem puišu un meiteņu. Aina Matīsa, studijas vadītāja kopš 1968.gada, stāsta, ka jauniešiem vispirms bija jāatnes dokumenti un jāatdod tos sardzei vestibilā. Reiz, kad Aina gājusi tos paņemt, citkārt mazrunīgā sardze viņai cēlusi priekšā Anitas Grūbes dokumentus un teikusi - šī ir jauka meitene, pievērsiet viņai uzmanību... Aina Matīsa saka: «Anita tiešām bija interesanta - fotogēniska, skaista, ar labu balss materiālu, muzikāla.» Anita no tā laika gan atceras tikai bailes, kad pirmā eksāmena dienā studijas vestibilā ieraudzījusi biezu jauniešu pūli: «Man bija sešpadsmit gadu un diploms par 9.klases beigšanu, augums metrs septiņdesmit seši centimetri. Stāvēju tur tieva, uztraukusies...» Kad viņa ieraudzīja savu vārdu uzņemto audzēkņu sarakstā, laimes sajūta bija neaptverama. Rīgas kinostudijā, kuras paspārnē auga jaunie kinoaktieri, uzņēma septiņas astoņas mākslas filmas gadā un no paša sākuma studisti jutās piederīgi kinomākslas templim. Viņi piedalījās gandrīz visās filmās, visbiežāk gan masu skatos un pavisam sīkās epizodiskās lomās, bet arī tas jau šķita nozīmīgi. Anita stāsta: «Ar kino man veidojās interesantas attiecības. Mūs pazina un mīlēja visi operatori. Arī es bieži piedalījos dažādās kino provēs, diemžēl...» Anita joprojām meklē atbildi uz jautājumu, kāpēc jaunībā attiecības ar kino izbeidzās, tā arī neiesākušās. Tagad šķiet, ka tieši studijā ceļš sākās, tikai tas bija ļoti ilgs. Dzeru jau trešo tasīti tējas, automātiski lieku mutē Kristīnes no Lapzemes atvestās krāsainās spiedpodziņām līdzīgās konfektes un laiku pa laikam pārbaudu, vai diktofons strādā - Anitai jautājumi nav jāuzdod, viņa runā garu, sāpīgu monologu. Tas ir bez vainas. Anita - runas mākslas pedagoģe un aktrise - šo mākslu izkopusi līdz pilnībai. Viņa stāsta, ka ļoti gribēja Gunāra Cilinska filmā Agrā rūsa (1979) spēlēt Elzu. Filmu jau nez kuro reizi nesen atkal rādīja Latvijas televīzija. Anita bija apstiprināta Elzas lomai, Ķikuļa kungu gatavojās spēlēt Artūrs Dimiters. Tad pēkšņi viss mainījās. Izrādījās, ka Gunāram Cilinskim traucējot Anitas lielās, izteiksmīgās acis. Galu galā Elzu spēlēja lietuviešu aktrise un Ķikuli - Oļģerts Dunkers. Patriotiski noskaņotajai Anitai tas ļoti sāpēja - ja ne es, tad taču mums bija daudz skaistu latviešu aktrišu, kuras varēja spēlēt Elzu! Tajā pašā gadā notika pirmā tikšanās ar Jāni Streiču. Viņš uzaicināja Anitu piedalīties filmā Nepabeigtās vakariņas, kas (jau tolaik!) stāstīja par korupciju ļoti augstos valsts līmeņos, par amatpersonu naudas un varas kāri. Anitai filmā bija gandrīz bezvārdu loma - izbraukuma sekretāre... Aktrise to nospēlēja emocionāli spoži, viņas skaistums bija vienkārši žilbinošs. Jānis Streičs Anitu paturēja prātā un pēc diviem gadu desmitiem atrada viņai lomu savā filmā Naktssargs un veļas mazgātāja. Anita saka: «Pēc Nepabeigtajām vakariņām mani 1979.gadā momentā paķēra krievu režisori, šķita, ka sākas mana zvaigžņu stunda.» Iespējams, ka Anita, tāpat kā Ivars Kalniņš, tagad pa Krievijas kinostudijām vien dzīvotu, taču Padomju Savienība sabruka, filmas, kurās viņa spēlēja, Anita nekad neredzēja. Panīka arī Rīgas kinostudija un līdz ar to sapnis par kinoaktrises karjeru. Atļaujos Anitu pārtraukt. No tiem laikiem vismaz viens vērtīgs ieguvums viņai palicis - Anita kļuva par drosmīgā un vīrišķīgā, daudzu aktrišu pielūgtā Rīgas kinostudijas kaskadieru grupas dibinātāja un vadītāja, slavenā pieccīņnieka Ulda Veispala dzīvesbiedri. Anita stāsta: «Man bija divdesmit gadu, kad 1976.gadā piedalījos nelielā epizodē Imanta Krenberga filmā Zobena ēnā. Uldis arī tur strādāja. Nu jau esam kopā divdesmit piecus gadus.» Anita un Uldis ilgus gadus vairāk bijuši atsevišķi, nekā kopā. Uldim aiz muguras ir ap divi simti filmu, kurās piedalījās viņa vadītā kaskadieru grupa. Tās filmētas Rīgā, dažādās Krievijas kinostudijās, Indijā, Vjetnamā. Vaicāju, vai Anita baidījās par vīru? Protams. Tolaik taču visi drošinājumi bija pašu rokām gatavoti. Kaskadieri lēca no klintīm, no helikopteriem, krita ugunī un ūdenī... Anita saka: «Esmu skatījusies Ulda smagos trikus, sajūta nebija patīkama. Taču, ja cilvēks iet uz risku, nekad nevajag baiļoties, es vienmēr sevi piespiežu domāt, ka viss būs labi...» Anita gan droši apgalvo, ka viņas ideālistes un romantiķes dabai cits cilvēks nemaz nevarētu būt līdzās. Abu meitai Kristīnei nupat 4.janvārī bija divdesmitā dzimšanas dienā. Anita bilst - ja nu ko šajā dzīvē nožēlojot, tad laiku, kas teātra dēļ tika atrauts meitai. Vairāk gan Anita neko par Kristīni nestāsta, jo viņai tas nepatikšot. Uzzinu vien to, ka meitene pašlaik studē divās augstskolās. Nē, Anita tiešām ir ciets rieksts žurnālistam, viņa nestāsta savas dzīves peripetijas, neapjūsmo interesantus gadījumus, nemin vārdā cilvēkus, ar kuriem saistās viņas dzīves dažādas kolīzijas. Ir tā, kā teica Olga Dreģe, kuru satiku, ejot pie Anitas: «Viņa savu sāpi izkliedz lomās, dzīvē Anita visu patur sevī. Tu viņai klāt netiksi.» Taisnību sakot, netieku arī. TEĀTRIS MAN BIJA MĀJAS Kad kolēģiem redakcijā teicu, ka eju intervēt Anitu Grūbi, viņi vaicāja: «Ko Anita dara? Kāpēc viņa aizgāja no teātra?» Atzīstos, ka atbildi uz šo jautājumu nesaņēmu ne no Anitas, ne arī no viņas kursa biedriem. Ir tikai versijas, nojausmas, minējumi. Taču neviens no aptaujātajiem nenoliedza - Anita bija laba aktrise. Tautas kinoaktieru studijā viņu, Juri Kalniņu, Esmeraldu Ermali un Andri Bērziņu noskatīja Arnolds Liniņš (Dailes teātra galvenais režisors no 1971. līdz 1987.gadam) un 1974.gadā uzaicināja kārtot eksāmenus, lai iestātos Dailes teātra VI studijā. Eksāmenus izturēja un tika uzņemtas četras meitenes - Anita Grūbe, Esmeralda Ermale, Andra Reigase un Inese Saulīte. Puišu bija trīsreiz vairāk, viņu vidū - Andris Bērziņš, Varis Vētra, Juris Kalniņš, Ivars Elerts, Pēteris Gaudiņš, Juris Gornavs, Arnis Ozols, Juris Straume, Ivars Švika... No šī brīža Dailes teātris kļuva par Anitas mājām. 1976.gadā viņu un Andri Bērziņu, 4.kursa studentus, apstiprināja par štata aktieriem. Anita Grūbe - aktrise Smiļģa Dailes teātrī! Tas bija Dailes teātra ziedu laiks. Skatītāji bija izslāpuši pēc labām izrādēm. Par divām biļetēm uz teātri varēja tikt pie jebkura deficīta. Naktīs biļešu kārotāji stāvēja rindās, lai sagaidītu brīdi, kad vērsies kases. Teātra fani (toreiz gan vārdu «fans» neviens vēl nelietoja) ar ziediem sagaidīja aktierus pēc izrādēm un meitenes teātra mīlestības vārdā attaisnoja aktieru foto «aizņemšanos» mūžīgā lietošanā no teātra vestibila. KUR ESAT, SAPŅOTĀJI? Dailes teātra VI studijas audzēkņi 1977.gadā vēl vecajā Dailītē Lāčplēša ielā 25 parādīja savu diplomdarba izrādi V.Šekspīra lugu Sapnis vasaras naktī. Teatrālā Rīga uzbangoja. Izrāde pierādīja - teātrī ieradusies spēcīga jaunā maiņa, enerģiski jaunieši, kurus visi gaidīja ar mīlestību un ilgošanos. Izrādi iestudēja jaunais Kārlis Auškāps, kuram Arnolds Liniņš paredzēja daudzsološa režisora nākotni. Izrādes kustību režisors bija Uldis Veispals. Auškāps aizrāva ansambli ar savu iztēli un improvizācijas prieku, Veispals rūpējās par jauniešu fizisko sagatavotību. Uz skatuves, kuras vienīgais scenogrāfijas elements bija virves, aktieri kūleņoja, virpuļoja, akrobātisko numuru kaskādes sekoja cita citai, prožektoru staros zibsnīja triko ieskauti un atkailināti torsi. Atceros Andra Bērziņa - Oberona slavenos divpadsmit kūleņus un bezgala daiļo un plastisko Anitu Grūbi - Titāniju. Arī tad, kad teātris jau bija pārcēlies uz jauno ēku Brīvības ielā, jaunie aktieri Sapni vēl kādu laiku spēlēja vecajā Dailītē. 1977.gads Anitai bija nozīmīgs arī personiskajā dzīvē - rudenī viņa apprecējās ar Uldi Veispalu. Togad un visus nākamos gadus teātrī un dzīvē Anita bija ļoti laimīga. Viņai bija skaistas lomas lielajās klasikas izrādēs - Indulis un Ārija (Ārija), Jāzeps un viņa brāļi(Asnāte), Minhauzena precības (Jakobīne). Par savu skolotāju teātrī aktrise uzskata Arnoldu Liniņu. Anita bieži dublējās ar kolēģēm Viju Artmani, Ausmu Kantāni, Mirdzu Martinsoni, Olgu Dreģi, Akvelīnu Līvmani, Lilitu Ozoliņu un apgalvo, ka par to priecājusies: «Es, zaļknābītis, biju uz skatuves kopā ar tādām personībām! Tur bija ko pacīnīties!» AIZKULISĒS NOTIEK VISS Pēc sešpadsmit teātrī nostrādātiem gadiem 1992.gadā viņai pateiks - turpmāk jūs būsiet ārštata aktrise. Faktiski tas nozīmēja - jūs mums vairs neesat vajadzīga. Tas bija laiks, kad jaunā kultūrpolitika lika teātrim saimniekot jaunas rocības apstākļos un pirmais uzdevums bija - sabalansēt ansambli. Dailē viena plāna aktrišu un vispār aktrišu sieviešu bija daudz par daudz. Teātra vadība vērtēja katru aktieri, viņa talantu, cilvēciskās īpašības, nodarbinātību repertuārā, režisoru atsauksmes... Kurš vairs izvētīs, kāpēc teātris šķīrās no viena, bet atstāja citu aktieri? Taču visos laikos aktieri atskaitīšanu no teātra uzņem kā milzīgu sāpi, nepelnītu atraidījumu. Vēlāk katrs notikušo stāstīs savā variantā un būs pārliecināts, ka taisnība ir tikai viņam. Diktofonā gan ierakstīti arī vārdi: «Lielākajam ienaidniekam nenovēlu to, kas man nodarīts!...» Faktiski - ne jau Anitai vien. No teātra aizgāja daudzi, arī Regīna Razuma, Anda Reigase, Gunta Grīva, Māra Zvaigzne, citas un citi... Tagad Anita vērtē: «Kas bijis, bijis, es negaužos un neko nenožēloju!» Anita tiešām par likteni nežēlojas. Jānis Streičs pēc filmas Naktssargs un veļas mazgātāja teica: «Es apbrīnoju Anitu. Viņa ir izcila formas un satura aktrise. Cits viņas vietā būtu apaudzis ar kompleksiem par notikušo netaisnību un nenospēlētajām lomām. Anita savu dzīvi veidojusi pati. Prāts, emocijas un skaistums viņā mājo lielā harmonijā.» Tuvāk stāvoši cilvēki, kas aktrisi iepazinuši darbā, izsaka dažādus, bet kopumā atturīgus viedokļus. Venta Vecumniece slavē Anitas darbaspējas, augsto atbildības sajūtu, gatavību strādāt pat bez atlīdzības dažādos koncertos, ko režisore iestudējusi. Kāds kursa biedrs, kurš lūdz nenosaukt viņa vārdu, raksturo Anitu: «Man viņa ir Sniega karaliene, auksta...» Lielais balamute, vārdos un darbos izaicinošais Andris Bērziņš noskalda: «Īpašīga meitene! Liela, skaista, kārtīga, centīga un dikti, dikti šiverīga...» Olga Dreģe emocionāli jūsmo: «Anita cienīgi pārdzīvoja nodarīto pārestību, aizgāja cēli un joprojām sevi tur lieliskā formā. Paldies dievam, ka viņa spējusi sevi realizēt pedagoģijā.» Teātrī nekad nav pietrūcis ne dunku, ne pļauku devēju, ne īstu un neīstu komplimentu teicēju. Domāju, ka arī Anitai no visa tā ticis daudz. Taču viņa neizskatās pēc aktrisītes, kas, zobus sakodusi, visu piecieš. Aizkulises ir skatuves būtiska daļa, tajā daudz kas glabājas un daudz kas notiek, un par visu to katram teātra cilvēkam ir savs viedoklis. Anita atzīstas, ka pagājušajā gadā ļoti gribēja ar kādu izrādi atzīmēt VI studijas 25 gadu darba jubileju. Diemžēl, teātra finanšu plānos tas nebija paredzēts. Taču būtu interesanti paskatīties, kādi kļuvuši 1977.gada sapņotāji? Starp citu, šī ir pirmā sezona, kad Anita vairs nespēlē teātrī. Pagājušajā gadā no repertuāra noņēma viņas pēdējo izrādi Pilna gulta ārzemnieku.