Stereotipu aplenkumā

Nākamgad viņa sāks iet bērnudārzā. Domāt par skolu vēl būtu pāragri. Taču viņas māte Ulla domā gan. Par to, kā viņa, iespējams, ieradīsies klasē un uzrunās citus vecākus. "Gribētu parunāt par to, kā izturēties pret dažādību." Ar bērnudārza vadītāju Ulla jau ir tikusies. "Viņa zina, ka mums ir jaukta ģimene. Neesmu izjutusi, ka vadītāja justos neērti vai stīvi." Kā uzvedīsies citi bērni, viņa daudzmaz var prognozēt. "Ziņkārīgi. Zinu, ka bērnudārzā vai skolā citi bērni Džonijai jautās - kāpēc esi tumša? Viņai būs jāatbild," papildina Džonijas tētis Džordžs. "Pirms desmit gadiem, kad pirmoreiz biju Jāņos, bērni man prasīja, kāpēc esi melns, un es viņiem paskaidroju." Tas bijis draudzīgi. Kas notika pēc tam, Džordžs var tikai izteikt pieņēmumus. "Ja bērni aizgāja mājās un teica - tēti, es satikos ar vienu melno - un tēvs atbildēja - zini, tas ir slikti, tad tas pats bērns aizies uz skolu un atkārtos tieši tēva teikto. Es par to nešaubos." Ja arī bērnudārzā vai skolā meitai Džonijai Elzai bērni teiks kaut ko aizskarošu, "viņi runās savu vecāku vai skolotāju tekstus. Bērni nepiedzimst rasisti. To iepotē sabiedrība," uzskata Džordžs. Viņš ir pārliecināts, ka mazi bērni ir color blind, tas ir, nešķiro krāsas. Šķirot iemāca pieaugušie. Vai Ullu nebaida, ka tamdēļ meitai var klāties grūti? "Nē!""Man arī nav bail," turpina Džordžs. "Lai gan zinu, ka, visticamāk, būs vecāki, kas noteikti neļaus saviem bērniem būt kopā ar Džoniju. Tādu nebūs daudz. Bet tādi cilvēki ir." Džordža pesimismam ir pamats. Latvijā viņš dzīvo jau 11 gadus, un šajā laikā cilvēku attieksme pret tumšu ādas krāsu, viņaprāt, ir kļuvusi neiecietīgāka. SMIEKLĪGI UN BĒDĪGI Ar Džordžu Stīlu tiekos divas reizes. Vispirms kopā ar viņa sievu Ullu, pēc tam Džordžs piesakās pastāstīt vēl kaut ko. Par divām situācijām. "Pirmā ir smieklīga, otrā - bēdīga." Tieši otro viņš nav vēlējies man atstāstīt Ullas klātbūtnē. "Pasen, pirms gadiem sešiem, sēdēju picērijā Elizabetes un Baznīcas ielas stūrī. Garām gāja trīs jaunieši, un viens no viņiem tik ļoti blenza uz mani, ka ieskrēja ceļazīmes stabā. Smējos gan es, gan viņa draugi." Otra - bēdīgā - situācija bija pagājušā gada vasarā. Karstā dienā ap trijiem četriem pēcpusdienā. Stumjot ratiņus, Džordžs šķērsoja Ģertrūdes ielu. Kad viņš un meita jau bija uz trotuāra, kāds auto pagriezās krustojumā un pa atvērto sāna logu atskanēja kliedzieni. Trīs reizes:"Fuck you, nigger! Fuck you, nigger! Fuck you, nigger!" Kliedza šoferis, vīrietis ap gadiem trīsdesmit. Kliedza pāri savam blakussēdētājam, kurš turpināja runāt pa mobilo tālruni. "Es domāju, ka tajā situācijā viņam bija vienalga par ratiņiem un manu meitu. Paldies dievam, viņa gulēja un arī nevarēja saprast valodu. Bet šoferiem bija vienalga - pat tad, ja Džonija kaut ko saprastu. Tas viņu varēja ļoti aizskart." Šo gadījumu Džordžs negribēja stāstīt Ullas klātbūtnē, jo "tas viņu sāpinās. Ārprātīgi!" Tagad viņš dod atļauju to pieminēt, jo "tas nav jāzina tikai viņai, bet visiem". Vēl Džordžs piebilst: "Kopš tās reizes es sāku vēl negatīvāk domāt par Latvijas sabiedrību." SKATIENI, KAS NOGURDINA, UN NE TIKAI Dažu nedēļu laikā starp abām mūsu sarunu reizēm nekas tik nopietns nav atgadījies. Uz ielas atkārtojas tikai tas pats, kas visus šos gadus, kopš Džordžs dzīvo Latvijā, - uz viņu blenž. "Cilvēkiem nepatīk, ka es lietoju šo veco vārdu "blenzt", viņi iebilst - nē, es skatos! Nē, tu blenz!" Par šīm situācijām Džordžs gan presē, gan televīzijā stāstījis jau vairākkārt, un katru reizi pēc tam izskanējuši vairāki komentāri. Pirms gadiem trim pēc garākas intervijas portālam politika.lv kāds sprieda: "Sakiet man, vai tas nav pilnīgi dabiski skatīties uz kaut ko neparastu? Ja kāds pa ielu vestu zirgu vai kādu citu eksotisku dzīvnieku, vai arī tad es nedrīkstētu skatīties? Te nav runa par apvainošanu. Ieraudzīt uz ielas nēģeri ir NEPARASTS notikums lielākajam vairākumam rīdzinieku." Pēc šis intervijas Džordžs atceras arī citu komentāru: "Kāda sieviete rakstīja - es domāju, ka man ir tiesības skatīties uz Džordžu vai Samiju [Šerifu, TV seju], jo viņi ir forši un labi izskatās. Bet šī sieviete ir tikai viena no daudziem. Ja viņa pati domā, ka ir vienīgā, kura blenž, tad šī sieviete dzīvo citā realitātē. Blenž nevis katru dienu, bet katru mirkli." Tagad to bieži piedzīvo arī Ulla, kad uz ielas iziet ar meitiņu. Viņas draudzene man atstāsta gadījumu Barona ielā, kad bijis patiesi neomulīgi: kāds pavecāks pāris gluži vai sastindzis, ieraugot gaišmataino māti un tumšo meitiņu. Draudzene jautājusi Ullai, vai tā notiek bieži. Atbilde bija - jā. "Uz Džoniju vērstie skatieni visvairāk ir ar apbrīnu, jo cilvēkiem ir sajūta, ka mazi bērni ir publisks īpašums," saka Ulla. "Arī mūsu auklīte stāsta, ka reizēm, pastaigājoties parkā, cilvēki pēta pārāk uzkrītoši. Es viņai saku - ja rodas diskomforta sajūta, tad ej prom!" Šādu gadījumu, ko abiem vecākiem atstāstīt, ir daudz. Džordžs: "Ir daudz tādu, kas blenž uz mani, tad uz Džoniju, tad atkal uz mani un prāto - nevar tā būt, ka šis melnais ir kopā ar mazu bērnu!""Un kur ir tavs tētis? Cauri braucis un aizbraucis?" Ulla pasmejas par skatieniem, kad uz ielas ar meitiņu ir tikai divatā. "Tas ir stulbi! Cilvēki ir aprobežoti un nepieklājīgi. Es lieku to vienā katlā ar to, ka cilvēki žāvājoties neaizliek plaukstu priekšā mutei vai uzgrūžas virsū un neatvainojas." Džordžs: "Ir cilvēki, kuri blenž vienkārši tāpat, bet ir tādi, kuru sejās var redzēt - viņi mani ienīst. Draugi man prasa - Džordž, kā gan tu vari tā domāt, kā tu zini? Man ir 46 gadi, esmu tumšādains, es piedzimu Amerikā, es ļoti labi lasu balto cilvēku sejas. Ļoti labi. Un zinu, kam patīku un kam nepatīku." VAI SLIKTO DIENU IR VAIRĀK NEKĀ LABO? Kad zvanu Džordžam, viņš atbild latviski un atturīgā tonī. Iespējams, uzmanīgu viņu dara nepazīstamais numurs, kas parādās tālruņa displejā. Viņa paziņām ir draudēts. "Šodien saņēmu vairākus rasistiskus zvanus no dažādiem cilvēkiem un dažādiem numuriem. Daži bija ļoti agresīvi, citi izlikās, ka interesējas par Afrolat, jautājot kur ir mūsu birojs, kādas ir mūsu nākamās aktivitātes, vai tajās var piedalīties arī latvieši un ķīnieši, un uzdeva citus provokatīvus jautājumus. Es neesmu baumu izplatītājs un negribu piesaukt nelaimi, taču man ir pamats domāt, ka mums jābūt uzmanīgiem," e-pasta vēstulē 25 draugiem augusta beigās rakstīja sabiedriskās organizācijas Afrolat priekšsēdētājs Kristofers Edžugbo. Organizācija Latvijā apvieno afrikāņu izcelsmes cilvēkus. Pēdējā gada laikā vārdiskus un fiziskus uzbrukumus Rīgā ir piedzīvojuši vairāku tautību cilvēki: Afrolat vadītājs, ASV vēstniecības darbinieks, indiešu pavārs un ebreju kopienas rabīns. Policija ierosināja krimināllietas par huligānismu, jo juridiskā valodā esot grūti pierādīt, ka uzbrukumi pastrādāti ar nodomu. Tikai kad šā gada pavasarī četri jaunieši Vecrīgā vispirms apsaukāja un pēc tam piekāva kādu ēģiptieti, tika ierosināta lieta par rasistisku uzbrukumu. Par vienu no šiem gadījumiem Džordžam emociju bijis pārpārēm, jo viņš pats incidenta vietai gājis garām tikai pusstundu pirms notikušā un teorētiski arī pats varēja kļūt par uzbrukuma mērķi. "Draugi prasa, kā gan tu spēj palikt Latvijā? Es vienmēr atbildu - te ir manas mājas, sieva, bērns. Laikam man jāpacieš...""Esmu prasījusi Džordžam - vai sliktās dienas ņem pārsvaru pār labajām? Tad jādomā par citu vietu, citu risinājumu," turpina Ulla. "Nav jau tā, ka dzīvojam ar nolemtību. Nav arī tā, ka cilvēku aprobežotība valda pār manu dzīvi. Dzīve ir jābauda. Nav jāmokās un visu laiku jācīnās. Ja līdzsvars zūd, jāmeklē cits ceļš.""Es katru dienu domāju, vai palikt," atzīstas Džordžs. "Bet pasaulē nav kur glābties. Ja mēs aizbrauktu uz kādu valsti Āfrikā, arī tur būtu problēmas. Ja Eiropā, arī tad problēmas. Ja Āzijā, arī tad problēmas. Ir jāpaliek un jācīnās! Citi ārzemnieki ir teikuši, ka pilsoņu tiesību ziņā Latvija no Amerikas atpaliek par 20-30 gadiem. Tas nozīmē, ka Latvijā šī kustība sākas tikai tagad." Ulla ir pārliecināta, ka Latvijas sabiedrību ir iespējams mainīt, jo tā ir pietiekami maza. Tajā pašā laikā viņa arī nedzīvo ar misijas apziņu, ka tieši viņas attiecības ar Džordžu ir labs piemērs sabiedrības skološanai. "Mūsu attiecības man pašai bija pārsteigums. Zinu, kam pati izgāju cauri, lai atmestu savus stereotipus un aizspriedumus," Ulla atceras 1993.gadu, kad iepazinās ar Džordžu. "Līdz tam pat nebiju īsti domājusi par to, ka man varētu būt attiecības ar nelatvieti. Tas notika negaidīti, pārsteidzoši. Ja skatās no malas, visi apstākļi bija pret mums: mēs bijām no dažādām valstīm, mums bija vecuma starpība, mums ir dažāda pieredze. To visu man vajadzēja noskrāpēt nost, un cilvēciskais ņēma virsroku." Kad starptautiskas programmas ietvaros Ulla Zumente ieradās strādāt Klīvlendas veco ļaužu pansionātā un satika apsardzē dežurējošo Džordžu Stīlu, viņai bija 24 gadi, Džordžam - 34. "Jauna un naiva Amerikā, bet viņš mani izmanto - šķiet, daudziem toreiz tā likās. Īpaši Amerikas latviešiem. Daudzi bija pret un pauda to atklāti. Visu laiku centās man kaut ko iepotēt un stiprināt aizspriedumus. Bet kāda gan viņiem daļa, kas notiek starp diviem cilvēkiem?!" Kad Ulla atgriezās Latvijā, pirms 11 gadiem uz dzīvi Rīgā pārcēlās arī Džordžs. Strādāja par angļu valodas pasniedzēju. Dzied korī Gaudeamus, ir piedalījies teātra izrādēs un TV raidījumos. Tagad viņa pamatdarbs ir Džonija Elza. Pirmos desmit mēnešus ar meitiņu mājās palika Ulla. Tad vecāki nolēma mainīties: Ulla atsāka strādāt Juridiskajā augstskolā, bet Džordžs atteicās no valodas stundām. Viņš plāno ar meitiņu pavadīt vēl nākamo gadu līdz bērnudārzam. "Man patīk dzīvot mājās ar Džoniju. Būs skumji, kad atkal vajadzēs sākt strādāt. Šis ir dārgs laiks. Esam gan tēvs un meita, gan arī labi draugi." Šajā sakarā Ulla atceras vēl vienu stereotipu. "Nesen runāju ar kolēģi darbā, kura sešus mēnešus bija prom no Latvijas, un par četrus gadus veco meitu rūpējās tētis. Visu šo laiku citi cilvēki līdzjūtīgi jautāja bērnam - nabaga meitiņ, un ko tad tu ēd?... Tēvs bija noguris no sabiedrības stereotipiem. Arī mums cilvēki jautā - vai Džordžam tik slikti gāja, ka nākas sēdēt mājās? Nē, tā bija mūsu apzināta izvēle! Mēs apdomājām, ka abi varētu strādāt pusslodzi, bet secinājām - tad būtu lielāka skraidīšana un lielāks stress.".