Tā pati dzīve

Nevajag jau iedomāties, ka tāda operācija ir kaut kas ārkārtēji nozīmīgs, ka pirms tās tu esi pārdomājis visu dzīvi un pēc tam sāc jaunu. Man vienu brīdi gan gribējās, kaut ā būtu. Nekā, tā pati vecā dzīve turpinās. Kad izšķīries par sirds operāciju, tev taču tava kaite vēl netraucēja? Jā, pavisam nedaudz. Rietumos ir tāds jēdziens kā dzīves kvalitātes uzlabošana. Veselības aspektā tas nozīmē, pirmkārt, profilaksi, otrkārt, ja kas jāārstē, tad - jo ātrāk, jo labāk. Ar manu pašsajūtu normāls padomju cilvēks noteikti vēl neietu pie ārsta un neko nedarītu, kamēr viņam nepaliktu zilas lūpas un vairs nepietiktu ar tik vienkāršu operāciju, turklāt pēc operācijas viņš vienalga vairs nebūtu vesels. Es noticēju ārstiem, ka operācija tiešām nepieciešama. Un tad gluži nejauši uzzināju par jauno Viļņas sirds ķirurģijas centru - privātu klīniku, kas, piesaistot milzīgus līdzekļus, tikai šī gada jūlijā atvērta un balstās uz Viļņas senajām sirds ķirurģijas tradīcijām un labākajiem ķirurgiem. Dažas pārdomas par dzīvi un nāvi jau tāda situācija izraisa un dāvā arī virkni jaunu iespaidu. Literatūrā mēdz aprakstīt, un es arī biju tā iztēlojusies, ka brīdī, kad tu mirsti, droši vien ir jauki, ja ir kāds tuvinieks blakus, kas tur tavu rociņu. Es gan nevienu brīdi nemiru, - ja mirtu pa īstam, varbūt tā arī būtu -, bet izrādījās, ka tad, kad ir ļoti slikti, nevienu tuvinieku nevajag. Kad pamodos pēc narkozes, man tiešām bija nelāgi, nemaz negribas atcerēties... Kad biju kaut cik «atnākusi atpakaļ», jau varēju atvērt acis un saprast, kas notiek, pie manis atļāva atnākt Andrim un Katrīnai. Viņi atnāca - un man tikai tas, ka viņi tur ir, sagādāja tādas mokas! Kad ir tik grūti, negribas neko lieku. Acis smagas kā dzirnakmeņi, tu ar kaktiņu samani, ka viņi tur skumīgi stāv, un tas tevi nomoka - tu negribi neko, tikai profesionālos cilvēkus, jo viņi māk tev palīdzēt, viņi ir sveši, tev no viņiem nav kauns. Katrīna paņēma rociņu, asaras birst - es tiešām esot izskatījusies drausmīgi - bet es tikai izgārdzu: «Ejiet...» Filmās aktieri mirdami pagūst visu ko sarunāt; bet, ja tev ir pa īstam draņķīgi, izteikt vienu vārdu ir kā kalnu apgāzt. Jā, viss, ko tev vajag, ir profesionālā aprūpe. Un tā Viļņā bija fantastiska. Jau ar ierašanās brīdi - kad visi nāk ar tevi iepazīties, sākot ar slaveno profesoru Sirvidi, kurš mani operēja, anesteziologu, kardiologu, māsiņām, beidzot ar saimniecisko personālu. Medmāsas, vidējais medicīnas personāls - to sirsnību tomēr par naudu nevar nopirkt. Pieņemu, ka rietumos tu vairumā gadījumu nopirktu tikai profesionālo laipnības masku, taču lietuviešu sievietes ir īpašas. Varbūt tas kaut kādi saistīts ar katolicismu? Naktī, ja tev nejauši no skapīša nokrīt karotīte - māsiņa tūlīt ir klāt. Viņa neguļ savā postenī, viņa klausās, ik pa brīdim viņa nāk apskatīties - vai tev ir labi, vai vari gulēt, vai nesāp - lai gan tu pats taču jebkurā brīdī vari nospiest pogu un viņu pasaukt. Reanimācijā māsiņas ir jaunas, skaistas, ultramarīna zilos tērpos un vēsām rokām - kā eņģeļi! Viņas visu laiku ir tev blakus, un viena maiņa dežūrē tikai sešas stundas, lai nenogurtu. Tas viss rada drošības sajūtu. Plus vēl absolūtā sterilitāte. Zatlers intervijā Klubam tikko teica, ka faktiski visas mūsu slimnīcas lieto nepareizus indikatorus, lai tie neuzrādītu, ka nekas nav sterils. Viņš šo lietu zina, tātad apstiprina manas nelāgās aizdomas. Noteikti ķirurgi arī Latvijā ir «līmenī», bet mani biedēja apstākļi. Neprognozējamība. Un kaut kur rietumos operēties es nebūtu gribējusi - visu laiku klausīties angļu vai vācu valodu - es nejustos īsti labi. Un te pēkšņi uzzināju, ka ir Viļņa... «Dzimtā» lietuviešu valoda. Jā, mūsu kopīgā lielā dzimtene, tomēr kaut kā tā labāk. Operācija taču nebija lēta. Lētāka nekā rietumos. Bet, ja tev jāizvēlas, operēt sirdi vai nopirkt labu lietotu mašīnu, kuru tu rīt varbūt sasitīsi, tad daudzi to var atļauties. Sirds tomēr nav zobs. Vācijā, piemēram, Berlīnes sirds ķirurgijas centrā ir depozītā jāiemaksā ārprātīga summa, 75 000 marku, lai katram gadījumam viss būtu iepriekš apmaksāts... Senāk intervijās esi teikusi, ka tev no visa kā ir bail. Cilvēks baidās no visādiem niekiem. Ar bailēm no zobārsta tu reizēm mocies dienām un naktīm. Bet, kad pienāk tāda nopietna lieta, tu bailes iedzen dziļi zemē. Esmu pazinusi jaunus cilvēkus, kas ir slimojuši ar nāvīgām kaitēm - tādā situācijā kāda fizioloģiska vai ķīmiska sistēma pelēkajās šūniņās kaut ko izmaina, un cilvēks cer, neko daudz nebaidās un sāk reaģēt uz tām lietām pavisam savādāk. Es taču ar to domu dzīvoju veselu gadu. Janvārī man atklāja kaiti, palēnām apradu ar domu par operāciju. Sākumā, protams, bija šoks: ārprāts, sirdi operēt! Nu beigas, nu jāmirst, tik maz izdevās padzīvot, un tā tālāk, -bet ātri vien tu ar to domu samierinies, aprodi, un tad jau sāc domāt «vai, cik labi, ka tā ir tikai sirds operācija, nevis, piemēram, vēzis!..» Manā gadījumā bija tikai kāds procents riska. Tuneli ar gaismu galā neredzēji? Nē, un arī nejutu, ko ārsti ar mani dara. To visi vaicā. Nepatīkamākais bija, narkozē laižoties. Guli uz galda, un kādu brīdi viss ir tā nosacīti omulīgi. Anesteziologs ar tevi runājas, māsiņas ievada vēnās katetrus. Un pēkšņi dīvaina skaņa - blakus kaut kas sīc... Pametu skatu - uz pagalvja nolikta maska, no kuras lēnām plūst gāze. Un tad apstājas plaušas. Viss. Nav elpas, balss nav, un vienīgā doma -kļūda! Aizmirsuši pievienot pie mākslīgās plaušas, mirstu! Bet tūliņ jau arī «širmis aizkrīt ciet», un viss kārtībā. Un tu nemaz nejūti, kā atvāž ribas, uzpūš sirdij kaut kādu aerosolu, lai šī apstājas, un uz kardiogrammas kādu laiku ir taisna līnija... Pirms operācijas savas lietas sakārtoji? Dažas, bet lietišķi. Aizlīmētā aploksnē meitai uzrakstīju sava slepenā kompjūterfaila paroli. Dīvaini, kad tā operācija ir garām, vajadzētu justies ārkārtīgi laimīgam, it kā no jauna piedzimušam, man uznāca šausmīga depresija. Laikam nāk ārā tas, ko esi visu gadu krājis zemapziņā, kam neesi ļāvis izpausties, un tu visus «apšļāc ar indi», - tuvos cilvēkus vispirms! (smaida). Liekas, ka neviens nav pietiekami iejūtīgs, nenovērtē, nav gana labs... Kādas ir tavas attiecības ar Dievu? Ārkārtīgi gribētu būt attiecībās ar Viņu, bet kaut kā nesanāk. Pirms kāda gada teici, ka jūties lielāko daļu dzīves nodzīvojusi. Kā ir tagad? Kaut kas zūd. Diemžēl. Es gan ļoti ceru, ka tas varbūt bija arī tādēļ, ka priekšā gaidīja operācija, tomēr ļoti baidos, ka nē. Ka vairs neuztveru dabu kā senāk. Kaut kas varbūt ir apsūnojis. Pavisam reti es izbaudu to nepamatoto laimes sajūtu, kas kādreiz piemeklēja tik bieži - ne par ko, vienkārši pa ielu ejot un kaut ko īpašu gaisā jūtot. Bet vispār, nopietni runājot, vienīgais, ko man, izņemot bērnus, būtu pa īstam žēl pamest, aizejot no šīs pasaules, ir ainava. Vai sajūta, ka būtu jādzīvo savādāk, tevi vēl piemeklē? It kā jau nekas neliedz jebkurā mirklī to darīt. Faktiski ir vēlēšanās nevis mainīt dzīvi, bet piedzīvot pārsteigumus - un labus. Andrim Lietuvā ir draugs, tēlnieks, viņa ģimene piedalījās Amerikas zaļās kartes izlozē un vinnēja, bet izdomāja, ka nebrauks - tepat labi. Tad viņa tēvs, tenisa treneris, kas ir šķīries, nolēma braukt. Aizbrauca un gada laikā labi iekārtojās - un viņam ir pāri sešdesmit. Nesaku, ka es gribētu dzīvot Amerikā, Dievs, pasarg', bet man gribētos piedzīvot kaut ko tādu, ko nekad neesmu gaidījusi, - un lai tas ir labs. Ļoti trūkst arī tādu īstu pārdzīvojumu. Piemēram, mākslā; par mīlas pārdzīvojumiem vispār nav runas, racionālisms ņem virsroku. Vai racionālisms? Kas tad? Slinkums? Laika trūkums. Ja ir gribēšana, laiku vienmēr var atrast. Attiecībā uz vīriešiem man ir radusies, nezinu īsti piemērotu latviešu vārdu, teiksim, proņicaķeļnosķ - apskati viņu, un viss ir skaidrs, nav vairs interesanti... Bet es par to mākslu. Es jūtos dīvaini - pašlaik ir tik daudz lietu, par ko tiek jūsmots, un es tur neko neatrodu. Man liekas, mākslā ir dramatiski zuduši kritēriji. Labi - bija padomju laiks ar savu cenzūru, bet pašlaik tiek pieņemts pilnīgi viss. Nav kritikas kā tādas. Spožs, bet drusciņ vecs piemērs - Sorosa izstāde Pedvālē. Tur bija tik daudz gadījuma rakstura, nevērtīgu darbu, ka šī izstāde līdz zobiem apbruņoja «vienkāršo skatītāju» ar mūžīgo saukli «es arī tā varu!» Jo tiešām - ja nav kritēriju, nav novērtējuma, skatītājs mierīgi var tā teikt, un mums nav argumentu pret viņu, ar ko aizstāvēt īstus mākslas darbus, kas arī, nešķiroti, nonāk šajā uztveres kategorijā. Prozu vēl raksti? Būtu žēl, ja tik laba stāstniece neizpaustos. Esmu laba stāstniece, bet man nav ko teikt. Esi visu uzrakstījusi? Neko neesmu uzrakstījusi. Man nepatīk šī viegli caurredzamā shēma, pie kuras pašlaik turas pasaulē, lai iekļūtu «topā». Vienkārša formula - vai nu pseidofilozofiskas pasakas, vai ap detektīv- vai krimināl-, vai vēsturisku sižetu, protams, talantīgi un, galvenais, pārsteidzoši, salipinātas detaļas. Galvenais - pārsteigt. Vai pateikt «kaut ko par dzīvi». Kā ir īstenībā. Tā kā es nezinu, kā ir īstenībā, man arī nav ko teikt. Nav par ko rakstīt, jo es patiesībā esmu tāds literatūras vāvuļotājs. Lai gan - nesen viens ASV literatūras cienītājs kritizēja lielu daļu Latvijas prozas tieši par to, ka jūt cauri autora milzīgo vēlēšanos likt saprast - «šitā ir viena nopietna māksla». Varbūt no tevis gaida tieši šo «vāvuļošanu»? Dažu mūsu kopīgu paziņu problēma ir tā, ka viņi nez kāpēc ir mēģinājuši radīt darbus nevis tajā žanrā, kurā viņiem Dievs devis izcilu talantu, bet citā. Varbūt... Vaivaru rehabilitācijas centrā biju paņēmusi līdzi datoru. Gribējās kaut ko rakstīt, un uzrakstījās... dzeja, tādas vaimanas personiskai lietošanai. Sapratu, ka tas bija psihoterapeitisks kurss, saistīts ar zemapziņā uzkrājušos negatīvo emociju atbrīvošanu. Dzeju vispār uzskatu par jauniešu nodarbi, bet tajā brīdī man tas sniedza mierinājumu. Nekad neesmu varējusi atšķirt dzeju no nedzejas, bet prozu rakstīt tobrīd nespēju. Tautā arī esi vīlusies? Nu, neesmu sevišķi augstās domās. Nesen SestDienas intervijā ar Baibu Strautmani un Kasparu Ozolu man tīri labi patika viņu sauklis:»Mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti.» Vēlēšanās es piedalos, pildu savu pilsoņa pienākumu, bet man sāp sirds, redzot, kas notiek. Tad pašai jāiet politikā. Nekad, nekad, nekad! Neieredzu kolektīvo atbildību. Man gribas atbildēt pašai par sevi. Partija nozīmē kolektīvu atbildību. Ja, es, teiksim, būtu Tautas partijā, un pēkšņi televīzijā parādās tā viņu reklāma! Man būtu kauns. Vai, teiksim, ja es būtu maziņš tēvzemietis brīvzemietis kaut kur laukos un tagad būtu spiests noskatīties, kā šī partija darās valdībā... Par politiku labāk nerunāsim. Tavs tēvs gan ir teicis, pirmajā Latvijā esot gājis tāpat. Viņam visu laiku liekas, ka krievi vēl nāks iekšā, ka tas, kas te ir tagad, nav uz ilgu laiku. Tēva paaudze no šīs sajūtas netiks vaļā. Vai tad krievi ir aizgājuši prom? Nesen biju Lietuvā un arī Igaunijā, viņu galvaspilsētas izskatās eiropeiskākas. Kad Rīgā brauc iekšā no Tallinas un ierauga visus tos Aladinus, Burvju lampas un pārējos austrumnieciskos motīvus, rodas asociācijas ar Bombejas priekšpilsētu vai tālu Ņujorkas nomali. Tagad pašā centrā pie Ministru Padomes tāda kā Minskas centrālā egle! Ar ko nodarbojas Rīgas galvenais mākslinieks? Rīgas tēls vietām veidojas tāds, ka man gribas aizvērt acis, ejot pa ielu. Tāpat tas Vernisāžas monstrs... Man vienkārši ir kauns! Kā saproties ar rietumu latviešiem? Man liekas, to tā īsti spēs tikai nākamā paaudze. Izņemot atsevišķus gadījumus, kad tuvināšanos veicina mākslinieciskā pasaules uztverē balstīta domāšana, kopumā uztveres ir pārāk dažādas. Humora izjūta atšķiras tik ļoti, ka viņi nekad nesapratīs, kad mēs runājam nopietni, kad nē, un droši vien mēs tāpat nesaprotam, kad joko viņi. Tad vēl tas ārkārtīgais jūtīgums pret dažām tēmām, piemēram, pret nacionālās piederības pieminēšanu. Mēs Latvijā nebaidāmies no vārdiem. Rietumnieki tos manuprāt dozē, lai tik kādu neaizvainotu, kamēr mums - gluži otrādi, patīk paspilgtināt un sabiezināt krāsas un paskatīties, kas iznāks. Reiz man iznāca diezgan asa saruna ar savu Austrālijas brālēnu, kad sarunā par kādu iespējamu mūsu īpašumu nomnieku teicu, ka man viņš šķiet krievu mafijas pārstāvis. Cilvēka nacionalitāti pieminēt esot nekorekti. Bet es nepieņemu domu, ka cilvēkam ideāli būtu jābūt nacionāli neidentificējamam. Nav kauns saukties nedz par latvieti, nedz krievu, nedz arābu, nedz angli. Katram šim vārdam ir apakšā kultūra. Pie tam, runājot par konkrēto gadījumu - mafijas taču ir nacionālas - ir itāļu mafija, krievu mafija, japāņu mafija... Mēs nevaram tās padarīt anonīmas, jo mums ir jāzina, ar ko mums ir darīšana. Katrai no tām ir savs darbošanās stils, savi paņēmieni. Nesen Rīgas Balsī bija šausminošs raksts par kauliem zem jūsu Brīvības ielas mājas. Rakstā trūka tikai versijas par mafijas upuriem. Tas par mēra kapiem? Man to rakstu parādīja, kad pēc operācijas atbraucu mājās. Tas, ka šeit ir mēra kapi, bija zināms jau tad, kad mans vectēvs Ludvigs cēla šo māju. Un mēris? Par to vispār nav ko runāt, rakstā, paldies Dievam, vismaz bija infektoloģes atzinums, ka nekādu mēra izraisītāju tur nevar būt, - bet par ētisko pusi. Kad atrod kaulus, nav jēgas tos vest uz kapiem pārapbedīt, jo mēs taču nezinām, kuram skeletam pieder kurš kauls. Tie cilvēki te bija apglabāti, lai viņi te guļ tālāk. Kaulus salika kastītē - nevis polietilēna maisā, kā bija rakstīts Rīgas Balsī - un tepat noraka, lai guļ. Visa Rīga guļ uz kauliem, mēs taču nesauksim katram kaulam mācītāju un nevedīsim to citur apglabāt. Tad jau drīzāk par neētiskumu var runāt Britu muzejā, kur ir milzīga zāle ar simtiem ēģiptiešu mūmiju, kas tur guļ apskatei, izvilktas dienas gaismā. Tajā rakstā bija šausmīgi daudz faktoloģisku kļūdu! Pirmkārt, ka Ulmanis piešķīris šo zemes gabalu Neiburgam. Absurds! Te vienam ebrejam piederēja koka mājiņa, ko Neiburgs nopirka, nojauca un uzcēla šeit lielo mūra māju. Bet rakstā tas «Ulmanis» tiek akcentēts vairākas reizes. Tad autore izgaršo versiju par čekas nomocītiem cilvēkiem un tālāk pati konstatē, ka tā neatbilst patiesībai. Tad viņa, apsējusi ap muti slēpošanas šalli un uzvilkusi gumijas cimdus, «veic izrakumus». Kādi izrakumi? Mūsu īrnieki mainīja grīdu, un mēs pat nezinājām, ka atkal atrasti kauli, bet tika sacelta tāda brēka par «ļaunajiem namīpašniekiem» - it kā es te būtu atnākusi, ar kājām nospērusi krustus un uz kapiem uzcēlusi māju. Vai tavu attieksmi pret Ziemassvētkiem laiks ir mainījis? Mana attieksme pret Ziemassvētkiem kā pret ģimenes svētkiem nav mainījusies. Tikko ir bērni, ir arī Ziemassvētki. Tikko nav bērnu, tie neko daudz neatšķiras no citiem svētkiem. To sajūtu, kāda bija Ziemassvētkos padomju laikos, vairs par naudu nevar nopirkt. Kad sākās brīvā izbraukšana uz ārzemēm, ar meitu aizbraucām pie paziņām uz Vāciju. Katrīnai bija kādi vienpadsmit gadi. Viņai katrs nieks, spīdīga pastkartīte, zeltīts bumbulītis un lentīte bija tāds brīnums, ka spēja viņu pilnīgi sastindzināt no laimes. Pie paziņām bija eglīte, un viņu četrgadīgajai mazmeitai bija kaudze dāvanu, par kādām mūsu bērni varēja tikai sapņot, skaistos papīros, kādus mēs tolaik locījām un krājām, pušķu pušķos, - un tā meitene tik plēsa tos papīrus nost vienu pēc otra un meta dāvanas čupā. Katrīna uz to skatījās, un es varu iedomāties, ko viņa izjuta. Tad viņa arī dabūja mazu lellīti un bija tik laimīga, kāds mūsdienu bērns nemaz nevar būt.