Tāds viņš ir - Pauls Butkēvičs

.. Pauls Butkēvičs. Kā jebkuram citam cilvēkam, arī viņam «pieder viss, kas ar mani ir noticis», tostarp arī šīs dziesmas pirmizpildījums filmā Četri balti krekli. Noticis tātad ir viss kaut kas. Taču nekad līdz šim Pauls Butkēvičs nav bijis muzeja eksponāts. Kā viņš jūtas šādā situācijā? Muzeja eksponāts? Par to viņš smejas, bet par izstādi jūtot gandarījumu. «Izstādē redz, ka tu vismaz esi bijis, ka cilvēki nāk un ka tevi zina.» Krājis materiālus visu laiku «pa dažādiem dzīves ceļiem ejot, bēniņos un pagrabos». «Sargāts un vākts. Tādu fotogrāfiju nav nevienam. Visi priekšmeti ir īsti - katrs no sava ķinīša. Pātagas, pogas, cepures, krekli. Te varu no malas paskatīties uz aizgājušiem četriem gadu desmitiem un redzēt, ka liels vai mazs, bet esmu bijis klāt. Taču ne jau tas galvenais - svarīgi, ka te redzami tie daudzie skaistie, labie un stiprie cilvēki, kuru mūsu vidū vairs nav, kurus nekad vairs nesatikšu. Dīvaina aizgājības klātbūtne.» Butkēvičs vairākkārt uzsver, ka viņam «nekā no bijušā nav žēl». «Mēs dziedam un spēlējam. Žēlošanās nav, vēl tāda stīga manī nav iespēlējusies.» Vai viņš nejūtas kā jūrasbraucējs - no aizmirstības ieplakas atkal pacelts atzinības viļņa galotnē? «Es nešūpojos, nē, tas ir aplis. Pēc 30 gadiem esmu atkal sastapies ar to, to un to. Pēc 30 gadiem atgriezos Dailes teātrī - Zārā Leanderē. Riņķis, ne viļņi.» Fotogrāfijas no aktiera bērnības, jaunības, lomām. Dažādi laiki un dažādas modes - nemainīga ir Paula Butkēviča ārējā pievilcība. Laikam gan viņš ir viens no visfotogēniskākajiem latviešu aktieriem. Tāds, kuru uz ekrāna pamana uzreiz, pat ja tā ir epizodiska loma. Vienalga, kādā lomā, vienalga, kāda laikmeta apģērbā, jebkuras armijas tērpā - Butkēvičs ir un paliek stalts, vīrišķīgs, glīts. Tāpēc paradoksāla liekas viņa atzīšanās, ka «pats visu mūžu esmu centies pierādīt, pārliecināt citus, ka neesmu tikai tipāžs, tikai faktūra». Atmet ar roku: «Ek, nav ko rakņāties pagātnē un pārdzīvot. Mana dzīve ir patiesa, cik varēju, tik varēju.» Tomēr, lasot Paula Butkēviča izstādes bukletiņu, viņa vārdos manāms viegls, brīžiem ne tik viegls sarūgtinājums. Pamatots vai nepamatots? Kā kurš to uztver. Aktierim, kam 1989.gadā tika piešķirts Krievijas Nopelniem bagātā mākslinieka goda nosaukums, varbūt tiešām Latvijā ticis par maz goda un slavas. Vismaz viņš pats vienmēr esot jutis «tādu kā mazliet augstprātīgu attieksmi - sak, ko nu Butkēvičs...». Pats gan atzīst: «Man daudz vieglāk ir spēlēt kopā ar krievu aktieriem nekā latviešu.» Vēl viņam pieder vārdi: «Visgrūtāk ir sastrādāties ar režisoriem, reizēm gribētos viņiem vienkārši kraut pa ģīmi. Ticēt viņiem nevar. Uzticēties ne tik.» Jāā... Lauvas zvaigznājs liek sevi manīt. Ar tādu raksturiņu dabūt darbu 150 filmās (tieši tik daudz lomu Pauls Butkēvičs ir nospēlējis)?! Karte pie sienas rāda, ka viņš ir filmējies pat Ķīnā... «Esmu visur izbraukājies, bijis 17 valstīs, tikai Latvijā tik tiešām gadiem nebiju vajadzīgs. Krievijā, Ukrainā mani pazīst, bet te...» Tas ir tikai viens brīdis sarunas laikā, kad aktiera sejā pavīd nīgrums. Ēnas no vaiga visvieglāk aizdzīt, vaicājot par mazdēlu Jāni. Tur pat nav jāieklausās vārdos - skaidri redzams, cik liela vieta aktiera sirdī ir meitas dēlam. Vienīgais, kā viņam dzīvē patiešām esot žēl, - ka nav vairāk bērnu, tikai meita Alēna. Ne no vienas sievas (pašlaik viņam ir trešā sieva), un neviens bērns, kas būtu ārlaulībā dzimis, - to viņš tagad paziņojot presē, būdams pie pilna saprāta un atbildības. Un smejas. Joko un nepārtraukti smēķē. «Bez cigaretes nevaru ne mirkli. Tāds es esmu.» Kāds? «Esmu darījis un darīšu tikai to, ko patiešām atzīstu darīšanas vērtu, tikai to, kas man patīk, kas man ir mīļš.» Televīzijas filmā Aktrise Ragārēs Pauls Butkēvičs bija lielisks - īsts pirmskara brīvās Latvijas saimnieks. Iespējams, ka drīz vien būs seriāls par Kazanovu, un Pauls Butkēvičs tur spēlēs... Par nākotni - ne vārda, ka nenoskauž.