Teikt patiesību, ja?

Viņas un Māra Gulbja laulības izjukšana ieguvusi tikpat lielu publicitāti kā līdz šim kopdzīve. Viņš - valsts galvenais notārs - atsakās no dienesta Volvo un uz darbu dodas kājām. Viņa seja izskatās tik godīga, un viņš sirsnīgi mīl savu sievu. Viņa - savulaik nepieklājīgi jauna premjera palīdze Māra Gaiļa valdības laikā. Drīz vien apprecas ar Gulbi un pretēji divu bērnu sabiedrības standartiem dzemdē četrus mazuļus, taču spēj neiestrēgt sadzīvē, studē jurisprudenci un kā advokāta palīdze sāk veidot pati savu karjeru. Vienā un tajā pašā intonācijā šo stāstu mediji tiražē vairākus gadus. Gulbji nepretojas, visticamāk, paši to veicina. Tikai vienā intervijā - pirms diviem gadiem Santā, kur viņa tiek intervēta viena pati, - pēkšņi viss ir citādi. Atļaušanās būt atklātai stāstā par reālo dzīvi ar maziem bērniem ambiciozajā valsts varas aprindu vidē sagrauj priekšstatu par skaisto Elizabeti kā piedevu Māra Gulbja politiskajai karjerai. Tagad viņa saka: «Tā bija pirmā intervija, kurā es riskēju teikt to, ko domāju. Ar to mirkli sākās mana atklātība arī pašai pret sevi. Un es sajutos ļoti labi, ka nevienu nepiesedzu, ka esmu tāda, kāda esmu.» Laulības šķiršanas pieteikumu tiesā iesniegusi tieši Elizabete, turklāt presē izteikusies, ka patlaban ir gatava runāt par to, kā patiesībā dzīvo sabiedrībā ietekmīgu un bagātu vīriešu sievietes. Tādēļ arī šoreiz SestDienā izlemjam runāt ar viņu, nevis Māri. Turpmākā intervija patiesībā ir divu absolūti atšķirīgu sarunu kompilācija. Pirmoreiz ar Elizabeti tiekos viņas mājās 4.oktobrī, dienu pirms Saeimas vēlēšanām, kurās Māris Gulbis Jaunā laika listē startē kā viens no saraksta līderiem. Virtuvē rosās Elizabetes mamma, blakusistabā kaut ko urbj brālis. «Man tagad viss mainās, ieskaitot mājas kārtību. Betijai būs sava istaba, brālis maina durvis,» Elizabete paskaidro. Bet mūsu saruna ir absolūti samocīta. Taustāmies viena gar otru, mēģinu uzdot gan tiešus, gan aplinkus jautājumus, taču atbildēs saņemu frāzes: «nevienam nav tiesību bezatbildīgi izturēties pret savu dzīvi», «sabiedrība dzīvo stereotipos rāmjos», «bērni ir mūsu kopējā nākotne» utt. Kaut piekritusi intervijai bez pierunāšanas, Elizabete nerunā. Vairākkārt pārjautā, vai šī intervija netiks publicēta nākamās dienas avīzē. Es solu, ka ne, tomēr jūtu, ka viņa man netic. Faktiski sarunu beidzam ar neko. Taču nākamajā nedēļā viņa pati piezvana un atzīstas: «Es nebiju patiesa tajā sarunā, aizliedzu sev būt atklātai. Es nedomāju par sevi, bet joprojām līmēju vīra karjeru un baidījos, ka tik nepasaku ko tādu, kas dienu pirms vēlēšanām varētu ietekmēt viņa rezultātus. Vai viņš tāpat domā par mani - kā es jutīšos, kad viņš teiks to un darīs šito? Man šķiet, nedomā gan!» Otrajā sarunā restorāna Sarkans mansardā esam divas vien. Elizabete pasūta kafiju ar putukrējumu un bagātīgu cukura devu un vairs necenšas apgalvot, ka jūtas apskaužami labi. Vilšanās sākās, kad pārstāju sev melot, iestāstīt to, ko gribu tajā cilvēkā redzēt - labu vīru, gādīgu tēvu, nevis to, kāds viņš ir patiesībā. Es nevīlos cilvēkā, vīlos savās ilūzijās par viņu. Tā varbūt ir arī mana bezatbildība, ja es būtu bijusi ar citu bērnības pieredzi, ātrāk būtu sapratusi, ka ar viņu īstu kopdzīvi nevar veidot. Uzskatu, ka esmu adekvāti reaģējusi, reāli novērtējusi situāciju un pieņēmusi lēmumu. Pirmajai tiesai vajadzēja būt jau septembrī, taču Māris pieprasīja advokātu, tādēļ sēde tika atlikta. Patiesībā viņam vajadzēja novilkt laiku līdz vēlēšanām. Pagājušajā nedēļā bija nākamā sēde. Procesa kārtībā iedeva trīs mēnešu samierināšanās laiku. Kāpēc jūs apprecējāties? Man bija 23 gadi, tikko bija izšķīrušies mani vecāki, un es jutos vientuļa. Māris jau ilgu laiku bija šķīries, un šķita, ka mīl mani. Es ļoti iemīlējos. Tagad domāju, viņam bija izdevīgs mans sabiedriskais statuss - man bija veiksmīga karjera, savs auto, dzīvoklis, stabils finansiālais stāvoklis. Kādēļ savas brūkošās laulības kontekstā tev tagad šķiet svarīgi runāt par to, kā dzīvo politiķu sievas? Pie manis ka advokāta palīdzes konsultēties nāk cilvēki ar konkrētām problēmām. Esmu sniegusi juridisku palīdzību sievietēm, kas ir totālā vardarbības krīzē un kas nāk no situēto, ietekmīgo cilvēku loka. Savstarpējās attiecības un kopdzīves problēmas ir vienādas gan sētniekam, gan politiķim. Tikai politiķim ir vairāk naudas un lielāka vara realizēt savu varmācību. Vai tiešām tā ir aktuāla tendence mūsu sabiedrībā? Padomā pati - cilvēki, kas izvēlas darboties politikā, ir ar zināmām psiholoģiskām īpatnībām. Piemēram, bibliotekārei nekad dzīvē neienāks prātā to darīt, jo viņai nav varas ambīciju, bet šo cilvēku personības ir tādas, ka viņiem jācīnās, jāuzvar un jāpakļauj. Tas izpaužas arī sadzīvē. Nav jau svarīgi, vai vardarbība ir emocionāla, finansiāla vai fiziska. Aiz visiem šiem fantastisku karjeru taisījušajiem vīriešiem stāv spēcīgas sievietes, kas velta laiku viņiem, domā, kā iegrozīt mājas dzīvi, bērnus, lai viņiem ērtāk. Kā tas attiecas uz tevi personīgi? Kad Māris sāka strādāt Uzņēmumu reģistrā, Betijai bija četri mēneši. Tagad viņai ir gandrīz septiņi gadi, un visu šo laiku vīra prioritāte bija darbs. Māris sešu gadu laikā reģistrā ir nodibinājis plašu paziņu loku, viņš daudz zina par cilvēkiem un līdz ar to viņam ir liela vara. Savu laulības dzīvi esmu nodzīvojusi kopā ar reģistru. Viņš būvēja savu karjeru, un viņam daudz svarīgāk bija vakaros atrasties darbā, nevis mājās. Sākumā es to spēju saprast, jo bija jārada jauna struktūra. Tas tiešām paņem daudz laika, ir absolūti objektīvi. Patiesībā man tīri labi patīk, ko mans vīrs profesionāli ir izdarījis. Taču, kad sešus gadus no vietas ir nepārtrauktas krīzes un ugunsgrēki, tad saproti, ka patiesībā jebkurš, ja viņš vēlas, var būt šausmīgi aizņemts ar jebko. Ģimene nebija Māra prioritāte. Viņš nekad nav bijis vakaros mājās. Vai nu bija savā biznesā, vai sportā, bet tāda klasiska ģimenes vakara mums nekad nav bijis. Es biju viena ar četriem bērniem, no kuriem trīs visu laiku bija mazi, pamperos un nerunāja. Patiesībā viņi visi vēl arvien ir klēpja bērni. Bet es visu laiku esmu strādājusi. Ne reizi ne pirms, ne pēc dzemdībām neesmu ņēmusi dekrēta atvaļinājumu, jo nestrādāt nevarēju atļauties finansiālu iemeslu dēļ. Man palīdzēja mana mamma, vīramāte un aukles, taču es arī pati daudz darīju. Uz mūsu piekto stāvu mājā bez lifta esmu stiepusi piena pakas un Gothardu vienā rokā, Betiju otrā. Vakaros, bērnus midzinot, nereti pati aizmigu pirmā - ar visām drēbēm un rotaslietām. Nu jau viņi ir lieli, saģērbju, samazgāju, taču iet savām kājām un sāk mantas likt vietā. Viņiem ir liela slodze - bērnudārzs, teniss, peldēšana, tautas dejas. Tas ir riktīgs menedžments, kā mēs viņus izvadājam pa nodarbībām. Māris katru rītu cītīgi uz dārziņu viņus sāka vest tikai pēdējos mēnešus pirms vēlēšanām. Skaisti mūsu kopdzīve izskatījās tikai žurnālos. Tad kāpēc jūs tajās intervijās melojāt? Palasi uzmanīgāk! Cik daudz tur runāju es, un kas ir tas, ko es saku? Turklāt žurnālisti bieži vien neklausījās, ko es saku. Viņiem bija savs priekšstats, un viņi rakstīja to, ko gribēja dzirdēt. Zinot sava vīra ietekmi, popularitāti un labo slavu, es neuzdrīkstējos būt atklāta. No Māra puses tas bija saprotami - intervijas piederējās pie veida, kā tiek būvēta politiķa publicitāte. Tā ir klasika, un tajā nav nekā nosodāma. Ja tas būtu patiesi, tad tas patiešām būtu arī skaisti. Tātad kopā jūs parādījāties tikai publiskajos pasākumos? Nemaz ne tik bieži. Sākumā es būtu gribējusi iet, bet viņš gāja viens, jo gribēja iet viens. Vēlāk? Ja sieviete strādā, viņai ir mazi bērni, bet vakarā, ejot uz pieņemšanu, vēl jāpaspēj sapucēties un pēc kaut kā izskatīties, tad ātri vien izvēlas tikai tos pasākumus, kuros ir interesanti. Ja tu aizej uz pieņemšanu tikai tādēļ, ka vīram ir vajadzīgi kontakti ar svarīgiem cilvēkiem, labi zinot, ka pazīsi tikai pāris no viņiem... Cik reižu nav bijis, ka vīrieši sasveicinās savā starpā tā, it kā sievietes tur nebūtu. Ir bijis tā, ka esmu gājusi viņiem klāt un teikusi - labdien, mani sauc tukša vieta, bet vispār es esmu Elizabete Gulbe. Vēl kas - sūtot ielūgumus, ir jāpadomā, ka tu lūdz precētu cilvēku ārpus mājas vakarā vienu pašu. Tas ir nepieklājīgi un nostāda ģimeni neveiklā situācijā. Vēlāk vairs nespēju uzturērt ilūziju par ideālu ģimeni un uz pasākumiem sāku iet viena. Apzināti rāvu sevi aiz matiem ārā no mājas. Lai vai kā vakarā esi nogurusi, noliec bērnus gulēt, sarunā mammu un ej kaut vai līdz pieciem rītā kādā klubā izdancoties. Nākamajā dienā nāk miegs, bet esmu atpūtusies. Atvaino, bet četri bērni nejauši nepiedzimst. Bērni ir labākais, kas ar mani ir noticis. Pašlaik esmu nogurusi - no sadzīves, negācijām, bet man ir milzīgs kaifs būt ar viņiem kopā. Tas ir mans risks un mana atbildība. Turklāt viens vai četri bērni - saistības pēc būtības paliek tādas pašas, tāpat jārēķinās ar laiku, jārūpējas, tikai apjoms cits. Kas mainīsies, kad būsiet šķīrušies? Sadzīvē nekas daudz nemainīsies, es vienmēr visu esmu organizējusi un turpinu to darīt. Zinu, ka varu uz sevi paļauties un man nebūs pieklājības pēc jārēķinās ar tukšiem solījumiem. Ceru, ka Māris maksās alimentus. Tas ir muļķīgi, ka sievietes šķiroties neprasa uzturlīdzekļus bērniem. Ar to esmu saskārusies savā praksē, ka sievietes savā lepnībā saka - negribu viņu redzēt, pati visu varu! Tie arī ir neizrunātie Latvijas sieviešu aizspriedumi. Patiesībā sievietei nav tiesību bērna vārdā neprasīt uzturlīdzekļus, jo viņa ir vienīgais cilvēks pasaulē, kas var to izdarīt. Attiecībā uz kopdzīvi būtiskus lēmumus vieglāk ir pieņemt, ja attiecībās parādās kāds trešais. Jā, tā mēdz būt, bet tas nav mans gadījums. Es pēc dabas esmu vienmīle. Māris? Elizabete sakniebj lūpas un ilgi klusē. Teikt patiesību, ja? Ir sāpējis tik ļoti, ka aiz izmisuma un bezcerības gribas kliegt, bet biju stāvoklī, man bija mazi bērni un es fiziski nespēju aizbēgt, kad pirmo reizi to gribēju. Kā tu bērniem skaidro to, kas notiek? Protams, viņi pārdzīvo. Bet nešķiras jau no bērniem. Turklāt tas, kā jutīsies bērni, atkarīgs no manis. Ja es būšu laimīga, tad arī viņi tādi būs. Mammām ir jābūt laimīgām, tas patiesībā ir galvenais. Nupat kādā grāmatā izlasīju, kā galvenā varone saviem bērniem saka - jums vēl mazliet jāpagaida, mamma drīz pārnāks mājās. Es šos vārdus tagad saku arī par sevi.