Tēja omulībai un veselībai

Tējas lapās ir vairāk nekā 100 dažādu vielu, un 30 -50% no tām pāriet ūdens šķīdumā. Dietoloģe Lolita Neimane atgādina, ka labas tējas pagatavošanai ir daži svarīgi noteikumi: labs, kvalitatīvs, mīksts ūdens (un to vislabāk iegūt filtrējot), tīri, karsti tējas trauki (alumīnija krūzīte nu gan nebūtu piemērota tējas uzliešanai), tonizējošu tēju iegūst, ja ļauj tai ievilkties 3 minūtes, bet, ja grib tēju ar nomierinošu iedarbību, tai jāievelkas ilgāk (līdz 6 minūtēm). Zaļā tēja tiek gatavota no lapiņām, kuras vispirms sarullē un pēc tam žāvē karstā gaisā tikai tik ilgi, kamēr lapiņas kļūst zaļas. Šādi sagatavotā tējā ir mazāk kofeīna (1%) un vairāk vitamīnu nekā melnajā tējā. Melnajai tējai paredzētās lapiņas tiek apkaltētas karstā gaisā, līdz tās zaudē lieko mitrumu, tad tiek sarullētas īpašos aparātos un tālāk pakļautas fermentācijas procesam, līdz kļūst vara sarkanas. Procesa laikā rodas raksturīgā melnās tējas garša un aromāts. Melnajā tējā kofeīns ir līdz 3,5%, ekstraktvielu apmēram 50% (zaļajā tējā 30 - 40%). Lai arī tējā ir vairāk kofeīna nekā kafijā, tā iedarbība ir citāda. Tējas šķīdumā pāriet divas trešdaļas kofeīna, taču tas tik ātri neuzsūcas un arī ātrāk tiek izvadīts. Vienai tējas tasei ir nepieciešama apmēram viena tējkarote tējas (vai viens fasētais tējas maisiņš). Kafiju turpretim gatavo stiprāku. Sirds un asinsvadu slimniekiem iesaka dot priekšroku tējai, lai gan jāpatur prātā, ka svaiga, stipra melnā tēja, iedzerta īsi pirms gulētiešanas, var radīt bezmiegu. Tējā atrodamas arī miecvielas, kas dod tējai tik raksturīgo savelkošo garšu. Miecvielas var veiksmīgi izmantot ārstnieciskā nolūkā, proti, stipru tējas uzlējumu var lietot caurejas un zarnu atonijas gadījumā. Stipra melnā tēja noder arī ēstgribas mazināšanai, jo tās ietekmē samazinās kuņģa sulas sekrēcija. Pazīstamas arī t.s. tējas dienas, ārstējot zarnu slimības, kad 1-3 dienas slimnieks saņem tikai nesaldinātu tēju. Vēl tējā atrodamas ēteriskās eļļas (0,5-1%), kuras piešķir tējai aromātu, darbojas tonizējoši un viegli uzbudinoši. Tējā, it sevišķi zaļajā, atrodami P, PP, C, B1, B2 vitamīni, kā arī minerālvielas - kālijs, mangāns, fluors. Ķīnā tējām pievieno jasmīnu, rožu, krizantēmu ziedlapiņas, Indijā - kardamonu u.c. garšvielas. Tējām pievieno arī augļu (mango, bumbieru, aprikožu un persiku) gabaliņus, kā arī citrusaugļu miziņas. Ņemot vērā tējas lapiņu īpašo spēju uzsūkt apkārtējās smaržas, tiek ražotas tējas ar visdažādākajiem aromātiem. Zāļu tējas gatavo no dažādiem augiem - to lapām, ziediem, ogām, augļiem, saknēm. Šajās tējās nav tanīna un kofeīna, tādēļ tām nav tonizējošas iedarbības uz organismu. Liepziedu tēja nomierina, pazemina temperatūru, to dzer saaukstēšanās slimību laikā. Līdzīga iedarbība ir arī aveņu tējai. Ļoti stiprai aveņu tējai (tā satur miecvielas) ir arī savelkoša iedarbība. Zemeņu tējā ir daudz C vitamīna un dzelzs, tāpēc to iesaka lietot mazasinības gadījumā. Melleņu tēja noder pret caureju, arī kā labs diurētisks līdzeklis. Upeņu tēju var lietot gan pret saaukstēšanos, gan kā uzmundrinošu dzērienu. Kumelīšu tējai ir viegla baktericīda un dezinficējoša iedarbība, var izmantot mutes un kakla skalošanai. Pētersīļu tēja pazīstama kā izcils diurētisks līdzeklis. Piparmētru tēja mazina apetīti. Bieži iesaka dažādu zāļu tēju kombinācijas, ar kurām var panākt spēcīgāku vēlamo iedarbību. Uz vienu glāzi ūdens ņem divas tējkarotes drogu. Tējas parasti uzlej, tās nevāra. Var būt arī izņēmuma gadījumi, kad tēja (ja tiek lietota ārstnieciskos nolūkos) mazliet jāpavāra. Uzskata, ka vienu tējas veidu nevajadzētu lietot ilgāk par 7 - 10 dienām. Paciņu tēja ir ērta lietošanā, taču tā nav tik kvalitatīva kā tējas lapiņas. Tēju var dzert daudz, jo tajā nav kaloriju (ja nepievieno cukuru, medu, ievārījumu). Zāļu tējas var dzert arī aukstas. Īpaši tas ir tievēšanas diētu laikā, kad apnicis «plikais» ūdens. Tējas dzeršana varētu būt kā skaists rituāls - laba tēja, skaisti trauki, miers un omulība.