Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Tiesā izdzīvot vecāku likteni

Nu jau par genocīdu notiesātā bijušā Daugavpils NKVD darbinieka Mihaila Farbtuha tiesas prāvas laikā zālē bija redzama arī pazīstamā mākslas zinātniece Ruta Čaupova. Viņa līdz šim nebija plaši stāstījusi, ka piederīga politiski represēto ģimenei, tāpēc daudziem paziņām un kolēģiem tas bija pārsteigums.

R.Čaupovas vecāku ģimeni, tāpat kā daudzas citas, skāra pirmais padomju deportāciju vilnis 1941.gada 14.jūnijā. M.Farbtuha paraksts atrodams viņas vecāku izsūtīšanas lietā. Kaut dokumentos rakstīts, ka uz Sibīriju izsūtīta arī mazā Ruta, tā tomēr nenotika. R.Čaupovas tēvs Nikolajs Žuniņš tajā laikā bija Daugavpils apgabala tiesas viceprokurors, māte Helēna Žuniņa - skolotāja. Rutai bija divarpus gadu, kad viņa zaudēja abus vecākus un palika viena Latvijā tuvāko radu aprūpē. Liktenis izglābj mazo Rutu Tā bija liktenīga sagadīšanās, kad dažas dienas pirms 14.jūnija vecāki Rutu aizveda pie vecmāmiņas uz Līksnu turpat Daugavpils rajonā. Vecmāmiņa teikusi - nebrauciet atpakaļ uz Daugavpili, laiks ir tik nemierīgs. R.Čaupova no radinieku nostāstiem tagad atceras: «Mans tēvs atbildējis - mēs neko ļaunu neesam darījuši un nekas slikts nevar notikt. Tā bija viņa jurista pārliecība. Pirms iekāpšanas lopu vagonā abi vēlreiz atskatījušies, māte vēl nezināja, ka tēvu tad redz pēdējo reizi. Mammai bija 29 gadi, tēvam - 34. Nesen apprecējušies, ģimene, kas tikko iekārtojusi savu mājokli un audzina pirmo bērnu. Mani vecāki bija cerējuši, ka viņiem būs liela ģimene, man būs daudz brāļu un māsu. Viņi nebija saistīti ne ar kādām politiskām lietām vai partijām. Tēvs bija aizsargs, bet dīvainā kārtā tas lietā neparādās.» Krievijā N.Žuniņam ar «sevišķās apspriedes» lēmumu piesprieda nāvessodu un, 1942.gada janvārī Vjatlagā viņu nošāva. Māte aiz Polārā loka pavadīja 16 gadus un Latvijā atgriezās, kad Ruta jau bija studente. Par vienu no galvenajiem apsūdzības punktiem kļuva tas, ka N.Žuniņš bijis tādās «fašistiskās starptautiskās organizācijās kā Latviešu biedrība, studentu korporācija un filistru biedrība». R.Čaupova atceras: «Ir patiešām drausmīga sajūta, redzot lietas dokumentos, ka tā pati absurdā Daugavpilī sacerētā apsūdzība, ar indīgi lillā tinti Vjatlaga gaņģos pārrakstīta, kļūst par nāves sprieduma pamatu. Smagi represijas skāra inteliģenci, tos cilvēkus, kuri, savus amata pienākumus pildīdami vai sabiedriskā kārtā, bija darījuši kaut ko savas valsts, savu līdzcilvēku labā. Manas mātes paziņu vidū izsūtījumā aiz Polārā loka bija, piemēram, Prāgas universitātes rektors, daudzi profesori un mākslas meistari.» Režīms apcērt dzimtas R.Čaupova vairākkārt uzsvēra, ka izpostītās ģimenes pārdzīvoto traģēdiju uztver kā «smilšu graudam līdzīgu daļiņu visās neaptveramo moku un traģēdiju lavīnās, kas nogranda pār Latviju 1941.gada vasarā un vēlāk». Ruta uzauga vecvecāku, tēva un mātes māsu apgādībā. Arī tēva brāļa Jaunāko Ziņu žurnālista Voldemāra Žuniņa ģimenei bija līdzīgs stāsts. Izsūtīja visu viņa ģimeni, pašu nogalināja. Tēva vecākiem palika viena meita, abi dēli bija zaudēti. «Tēva tēvs Kārlis Žuniņš bija beidzis Kuldīgas skolotāju semināru, viņš bija viens no pirmajiem Latvijas tautskolotājiem un varēja dot dēliem labu izglītību. Viņi sasniedza to ar saviem spēkiem, jo nebija nekādu lielu īpašumu. Viens no maniem brālēniem atgriezās no Sibīrijas, kad bērniem ļāva atgriezties. Viņš ļoti īsā laikā beidza visas skolas, studēja, jau guva panākumus kā agronoms un publicējās presē. Arī viņu paņēma un aizsūtīja uz Sibīriju otrreiz,» atceras R.Čaupova un vaicā: «Vai mums ir daudz tādu dzimtu, kurām deportācijās nebūtu nocirsts kāds zars, nebūtu represijās cietis kāds no tuviniekiem?» Tiesā izdzīvo vecāku likteni Tagadējie tiesu darbi un sods vainīgajiem - tas nav cietušo pašmērķis, tas nav arī ciešanu gandarījums, bet daudz nozīmīgākas nojausmas par cilvēku likteņu kopību, uzskata cietušie. «Man tā ir sajūta vēlreiz ļoti dziļi pārdzīvot to, kas ar maniem vecākiem noticis,» saka R.Čaupova. «Tie ir tādi brīži, kad mēs it kā tuvojamies to cilvēku likteņiem, kuri bija upuri. Jāsaka, ka tiesā vissmagākie bija tie mirkļi, kad par savu izsūtījumā pārciesto stāstīja sievietes, kuras tolaik bija bērni un otrreiz tika izsūtītas pēc atgriešanās Latvijā. Man tas gāja secen, bet, sēžot tiesas zālē, šos cilvēkus izjutu kā tuviniekus un likās, ka arī viņos jūtu pret sevi tādu attieksmi. Tā bija atklāsme,» apgalvo R.Čaupova. Sirdsapziņas tiesa ir bargākā Šādās prāvās allaž svarīga šķiet sakarība starp noziegumu un cilvēka sirdsapziņu, taču līdz šim neviens no apsūdzētajiem noziegumos pret cilvēci Latvijā nav nožēlojis paveikto. «Tikpat tūkstošos, cik skaitāmi upuri, tikpat daudz bija izpildītāju. Kas viņus nolika šajā situācijā, ir diezgan grūti izprotams un definējams,» domā R.Čaupova. «Tā varbūt bija godkāre, tā bija kāda pārliecība, kura stāvēja augstāk par cilvēcīgumu un bijību pret dzīvību šā konkrētā cilvēka vērtību mērā. Tā bija vienkārši vēlēšanās kādu pienākumu pildīt, tās varbūt bija pavisam vienkāršas lietas.» Vērtējot padomju režīma kalpu, arī M.Farbtuha, rīcību, samaļot cilvēku dzīves, mākslas zinātniece saka: «Šis cilvēks savu dzīvi ir nodzīvojis, piepildīdams to ar sev svarīgu saturu. Varbūt viņš ir kaut kā anulējis sevī tās atmiņas, kas saistās ar viņa darbību represiju posmā un tagad mēģina atrast pierādījumus, kad viņš būtu it kā palīdzējis cilvēkiem izvairīties no izsūtīšanas. Taču bez cilvēku tiesas ir vēl arī sirdsapziņas tiesa. Ja kāds nav spējīgs savu vainu apzināties un to nožēlot, viņš pats savu dvēseli bezcerīgi notiesā.»u Drūmā statistika 1940.-1941.g. represēja ap 40 000 Latvijas iedzīvotāju 1941.gada 14.jūnijā deportēja 14 484 cilvēkus - no tiem ceļā nomira 32 - ieslodzījumā mira 2815 - nošauts 341 - izsūtījumā mira 1696 - kopā bojā gāja 4884 cilvēki, tas ir, 34% deportēto Par noziegumiem pret cilvēci notiesāts Alfons Noviks un Mihails Farbtuhs Tiesu gaida vēl divi bijušie čekisti - I.Mašonkins un T.Jakušonoks, sarkanais partizāns V.Kononovs Materiāli savākti, taču vainīgie jau miruši: - S.Šustins (parakstījis 6636 cilvēku deportācijas dokumentus), - Jānis Cinis (2479 cilvēku deportācijas dokumenti), - Zjama Krivickis (1915 cilvēku deportācijas dokumenti), - Aleksandrs Brezgins (1138 cilvēku deportācijas dokumenti). 1941.gadā deportēja 0,74% Latvijas iedzīvotāju (to skaitā 17% bija vecumā līdz 10 gadiem) 1949.gadā - 2,2% iedzīvotāju Dati - Totalitārisma seku dokumentācijas centrs

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits