Tik ne latviešu nacionālo rasolu!

Ja mēs savu kulināro mantojumu iedalītu starptautiski pieņemtā veidā, tad par reģionālu virtuvi stāstītu tikai Latgales pavārgrāmata (2004). Augsto virtuvi Latvijas pavārgrāmatas nemin. Toties pilsoniskā virtuve plaši pārstāvēta - grāmatas veltītas vienīgi tai, arī Latviešu ēdieni. Pilsoniskā virtuve nāk no reģionālajiem ēdieniem, kurus pavāri samēro ar profesionāļu zināšanām un rada mājturību nestudējušajiem produktu cenas un gatavošanas metožu ziņā pieejamas receptes. Latvijā pilsonisko virtuvi patlaban vispārliecinošāk pārstāv Ņina Masiļūne (dzimusi Antoņina Zadvinskis 1921.gadā Rēzeknē). Ar viņu, kas pasaules kara juku laikos mācījusies vienā klasē ar diviem maniem tēvabrāļiem, esmu runājusi par receptēm, ko viņa radījusi uz Kurzemes zvejniekciemu un Latgales pilsētu un lauku ēdienu recepšu bāzes. Viņa man uzdāvināja savu jaunāko tautisko pavārgrāmatu Latviešu nacionālie ēdieni (Jumava, 2004), kurā "nacionālo" uztiepusi izdevniecība, stabilu pilsoniskās virtuves grāmatu bezjēdzīgi pārvēršot par vispārnacionālu paraugrecepšu krājumu. Franču gastronomijas eksperts Ž.F.Revels uzstāj, ka nepastāv nacionālas virtuves: ir izveidojusies internacionālā virtuve, kurai jābūt ārkārtīgi fleksiblai un daudzu reģionālo virtuvju iezīmes ietverošai, un reģionālās virtuves. Par gastronomisko vienību viņš uzskata reģionu, nevis nāciju. Tad nu Latvijas vai latviešu virtuve tā arī jāsauc, vārds "nacionāls" te pilnīgi lieks tieši virtuves pamatjēdzienu mūsdienu izpratnes kontekstā. Vēl trakāk ir, ja ieskatāmies receptēs: nu par nacionāliem latviešu ēdieniem kļuvis neskaidrās izcelsmes rasols, "Saukas", Mātes torte, skābeņu ķīselis, ķirbji cidoniju sulā ar putukrējumu un jasmīnu sīrups. Tā kā grāmata jau iztulkota angliski, tad ārzemnieki tā arī domās. Gastronomiskie ceļotāji latviešiem jau tāpat piedēvē to, ko paši redzējuši, dzirdējuši, ēduši: G.Linde un H.Knoblohs 1972.g. grāmatā Labu apetīti! atzīmē, ka Rīgā iemīļotākais ēdiens ir piena zupa ar putraimiem, un publicē recepti Rīgas uzkodām - viltotajam zaķim no ceptas gaļas, siļķes un kartupeļiem ar krējuma vai tomātu mērci. Milzu tirāžās krieviski izdotie V.Pohļobkina darbi satur stāstus par latviešu bakšteina tipa sieriem, zaķu sieru un kirilicā uzrakstītiem ēdieniem putels, silkumaizes, lidaka-un-ola, kidas, kapostu edejs (kapustnik), burkanu pardevej (morkovnik), špekkuheni, rozinmaizes, mešuplazenitis un putri, no kurām vecs-putra un skaba-putra atšifrētas receptēs. Putr(a) par latvju iemīļoto ēdienu saukta arī 1999.g. A.Deividsona grāmatā The Oxford Companion to Food, tur minēts arī kisels un Rīgā ēstais Cepts lasis ar plumju kompotu. Rīt Daugavpilī pirkšu Latgolas lynsāklu eļļu, ar ko aizdarīt mazsālītu siļķi un jaunos kartupelīšus. Tik vienkārši, jo man gēnos nav ierakstīti pieminētie "latviešu nacionālie ēdieni". Gēnos ierakstītie ir daudz nesarežģītāki un nenacionālāki, pat lasis ir bez kompota.