Vīrs saviem suņiem bija ielicis skaistus un neparastus vārdus, - Princis un Mūks tos sauca, lai gan viņu rados nebija ne karaļu, ne bīskapu un pat ne kāda godalgotas sugas ciltstēva. Mūks bija liels, melns suns stāvām ausīm un gredzenā sagrieztu asti. Viņš neuzticējās nevienam, izņemot savu saimnieku, un arī tam pakļāvās ar pašcieņas pilnu nosvērtību. Princis bija liels krēmkrāsas suns garu lēkšķainu spalvu. Viņš bija tā noaudzis, ka viņa galvā nevarēja saskatīt ne acu, ne ausu, un pats viņš šļūkāja pa istabiņas grīdu kā milzīga bonierējamā birste. Kad viņš gulēja, bija grūti noteikt, kur šim radījumam priekša, kur (atvainojiet) pakaļa,» - tā rakstniece savā apbrīnojami smalkajā, dvēseliski dziļajā darbā par suņiem, kuri kā lakmusa strēmelītes atklāj mūsu savstarpējo attiecību trauslumu un pasaules skarbo realitāti. Faktiski stāsts nav par suņiem, bet par cilvēkiem, kuri dzīves kraso samezglojumu brīdī spēku atrod nevis labturīgajos un veiksmīgajos līdzpilsoņos, bet bezpalīdzīgās un klusās būtnēs - suņos, kurām pašām bieži vien nav ne tiesību, ne patvēruma, ne aizstāvības. Tīklu un Ogļu ielas stūrī Latvijas televīzijas režisore Dace Slagūne ar Andras Neiburgas darbu rokās desmit gadus klauvēja pie visām durvīm, taču saņēmusi atteikumus, jo filmēšanai nebija naudas. Beidzot tā atradās, un trešdien uzņemšanas grupa pulcējās pirmajā filmēšanās dienā. Filmēšanās vietu mākslinieks inscenētājs Gints Sippo atrada Ķīpsalas vēl neskartajā daļā, kur nešvīkst limuzīnu riepas, kur gaiss smaržo pēc Daugavas aļģēm, kur jaušama mīļās vecās Rīgas elpa. Tur Ogļu un Tīklu ielas stūrī atrodas aizaudzis dārzs un ziedošos jasmīnos slīgstoša pussabrukusi māja. Tai gan piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Dace Slagūne saka: «Mums liekas, ka brūnā māja (tā nams nosaukts arī Andras Neiburgas stāstā) vaid no šeit izdzīvoto likteņu un dzimtu vēstures. Cilvēki tajā vairs nedzīvo, tikai vienā istabā apmeties bijušais cietumnieks un viņa sieva, un faktiski šī situācija pilnīgi atbilst rakstnieces stāstā aprakstītajiem apstākļiem.» Mūks un Princis iepazīst kinoļaudis Pagalmā starp uzņemšanas grupas cilvēkiem jestri riņķo vācu aitu suns Ornis (turpmāk sauksim viņa kinovaroņa vārdā par Mūku) un bobteils Deniss (turpmāk Princis). Suņi šķiet apjautuši, ka viņi te ir gandrīz vai centrālās personas, abi uzmanīgi vēro cilvēkus un cenšas apjēgt savu vietu viņu vidū. Galvenās lomas tēlotājs Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Vilsons (filmā - Suņu vīrs) jau atradis kopīgu valodu ar abiem četrkājainajiem kolēģiem. Mārtiņam pašam Liepājā ir no dramaturga Laura Gundara paņemtais vācu aitu šķirnes suns Zorro, bet pirms tam bijusi skaista rizenšnaucera kucīte Grēta, tāpēc ar suņiem viņam ir īpašas uzticības pilnas attiecības. Filmēšana vēl nav sākusies, Mārtiņš sēž uz lievenēm, viņam līdzās pietupusies sešus gadus vecā un ļoti nopietnā Alise Kaņepe (filmā - Tille), kuru otrā režisore Zita Kaminska atrada Rozentāla mākslas skolas sagatavošanas klasē, un abi suņi. Mārtiņš saka: «Man šis darbs patīk. Tajā atspoguļots maza cilvēkbērna un dzīves salauzta vīra konflikts ar apkārtējo pasauli, kurā mēs tik bieži jūtamies nevajadzīgi. Tā jau ir - jo tev šajā dzīvē mazāk vajadzīgs, jo vieglāk dzīvot. Par savu neatkarību un brīvību katrs gatavs maksāt dažādu cenu, taču nekad nebūsi brīvs, ja neradīsi savu vērtību sistēmu paša izvēlētajam dzīves modelim.» Atskan komanda - klusumu! - un Suņu vīrs pieceļas, lai dotos savās gaitās uz pilsētu. Mūkam jāpaiet daži soļi Suņu vīram līdzi, bet Princim jāpaliek uz kāpnītēm. Operatoram Vilmāram Valteram aiz muguras stāv abu suņu saimnieki - Oļegs Samusenko un Klāra Dargila- Muižniece. Ar pirmo reizi nekas nesanāk - Suņu vīram līdzi dodas abi dzīvnieki. Otrajā reizē Prinča saimniece dod komandu - sēdēt! Princis paliek uz vietas kā iemiets. Suņu vīrs iet pa taciņu, un viņam soli solī seko Mūks. Gatavs! Pirmā epizode uzfilmēta! Gan astoņus gadus vecais Mūks, gan divarpusgadīgais Princis ir paklausīgi un izpildīgi. Otrā režisore Zita Kamiska saka, ka uzņemšanas grupa Mūka lomas izpildītāju atrada ātri, bet bobteilu šķirnes suņu Latvijā ir ļoti maz. To meklēja vairākas nedēļas - vajadzēja tādu, kas ārējā izskatā atbilstu prototipam un kas ir dresēts, jo «neaudzināts suns rada problēmas jebkurā sabiedrībā, bet uzņemšanas laukumā tas ir kaut kas līdzīgs stihijai». Par laimi, abi izvēlētie apgūst gudrības dienesta un sporta suņkopības mācību centrā Intersport Canis, abi ir teicamnieki, medaļu un godalgu īpašnieki. Mūks bieži viesojas bērnunamos, skolās un bērnudārzos, kur demonstrē dresūras un apmācības kursā apgūto. Dace Slagūne stāsta, ka videofilmā redzējusi, kā Mūks strādā apsardzes dienestā, kā tiek dresēts aizsardzībai, cik prasmīgi aiztur «zagli». Esot grūti noticēt, ka lādzīgais Mūks, kurš tobrīd ar slapjo purnu biksta grima māksliniece Asjas Strēles roku, lūdzot kārumu, var būt agresīvs. Mūka īpašnieks un dresētājs Oļegs Samusenko saka: «Mūks saņēmis vispusīgu izglītību, kurā galvenais mācību priekšmets ir paklausība. Viņš ir līdzsvarots raksturā, lieliski orientējas situācijās. Mūkam jau skaidrs, ka šeit apkārt ir tikai draugi, tāpēc viņš uzvedas kā īsts mieramika. Prakse pierāda, ka 90% gadījumu, kad sakosti cilvēki, viņiem uzbrukuši nedresēti suņi. Jāaudzina visi - liels un mazs, šķirnes suns un bezšķirnes krancis, tikai tad dzīvnieks veiksmīgi integrējas sabiedrībā un ar viņu ir prieks būt kopā. Visi suņi ir talantīgi, tikai tiem jādod iespēja regulāri mācīties, dzīvniekam jāveltī daudz laika un uzmanības. Tad cilvēka un dzīvnieka savstarpējās attiecības sniedz harmoniju un mieru.» Prinča saimniece Klāra Dargila-Muižniece noglāsta savu bobteilu un kā taisnojoties bilst: «Mēs vēl neesam tik gudri kā Mūks, jo mācāmies tikai trīs mēnešus. Princi iegādājos neilgi pirms sava bērniņa piedzimšanas. Man galvenais bija panākt, lai abi saprastos. To arī izdarīju, pacietīgi nodarbojoties ar suni. Rezultāti jau ir acīmredzami.» Filmā lomas atveidos arī Indra Briķe, Līga Liepiņa, Baiba Broka, Juris Hiršs un Ivars Krastiņš. Filmēšanai atvēlēts tikai 150 uzņemšanas stundu. Skaidrs, ka viegli nebūs, jo Mūks un Princis piedalās gandrīz visās epizodēs, bet viņi nav aktieri un vajadzīgo saprot tikai ar pacietīgu izskaidrošanu. Tas prasa laiku. Jūlijā filma tiks montēta, septembrī vai oktobrī gandrīz stundu garo videofilmu vērtēs televīzijas skatītāji. Es ceru, ka šis nelielais kinodarbs aizvedīs mūs uz kādu skaistu zemi, kura nav tālu - tepat aiz stūra, un turp var doties ikviens, kam mājās ir kāds labs un gudrs četrkājains draugs. Savs prieks tiks arī skolas bērniem, jo Andras Neiburgas Stāsts par Tilli un Suņu vīru iekļauts 6.klases obligāti izlasāmās literatūras sarakstā.
Tilles un Suņu vīra draugi
Suņi Princis un Mūks tēlo galvenās lomas Latvijas televīzijas topošajā filmā Pirms desmit gadiem Andra Neiburga uzrakstīja smeldzīgu stāstu par mazu meitenīti Tilli un Suņu vīru. «Suņi bija krietni pusmūžā un daudz savā dzīvē pieredzējuši. Viņi bija satikuši gan labus, gan ļaunus cilvēkus, gan dzīrojuši, gan badu cietuši, un galvenā atziņa, pie kuras viņi bija nonākuši savā suņa mūžā, bija tā, ka vīrs, viņu saimnieks, tomēr ir labākais un uzticamākais no visiem vīriem zemes virsū, un, kamēr vien viņi visi var būt kopā, ir labi tā, kā ir.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.