Viduspostam nevar ļauties

Tomēr grupas līderis Juris Kaukulis, viltīgi smīnot un caur savu masīvo pieri lūkojoties debesīs, ir mierīgs. Šķiet, pat debesu pavēlnieki uz to reaģē, un lietus patiešām mitējas. Galu galā publikas ir papilnam, un tā ārdās skatuves priekšā arī pēc tam, kad dziesmas Lietiņš lija Jāņu nakti laikā debesis atkal "uzklausa" Kaukuļa dziedāto un izmanīgās lietus piles atsāk kapāt visu savā ceļā, ieskaitot pašus mūziķus un viņu ūdensnedrošos instrumentus. Liekas, ka Dzelzs vilks ir uz viena viļņa ar šo stihiju, paraujot līdzi arī fanus, no kuriem aktīvākie turpina uzstājīgi kliegt pēc Vienas nakts meitenes un Oranžajiem matiem vēl pēc tam, kad grupa jau atvadījusies un, mājot palicējiem, cits pēc cita savās mašīnās atstāj Andrejsalu. Turklāt pašiem sēžot pie stūres, bet sievām - pie sāniem pasažieru vietās, kas vēl pirms dažiem gadiem bija neiedomājami. Jo Dzelzs vilkus - nevaldāmus un meiteņu, bieži vien grūpiju (visklasiskākajā izpratnē) ielenktus vai jau stiepjamus - parasti varēja sastapt Vecrīgas krogos vai kādos viesmīlīgos dzīvokļos vēl trīs četras dienas pēc koncertiem. Liekot domāt, ka pasaule pilna bērnu, par kuriem zināms, ka tie cēlušies no grupas, bet nav zināms, tieši no kura. Meitenes, kuras Kaukuli personīgi nepazina, no šī plikgalvainā skatuves monstra baidījās, bet šīs bailes bija cieši savijušās ar tīri sievišķīgu un nereti seksuālu interesi. Ja sastādītu to Latvijas populārāko grupu topu, kam varēja piedēvēt slaveno sex and drugs and rock"n"roll dzīvesveidu, tad Dzelzs vilks tajā būtu pirmajā vietā vai dalītu to ar The Hobos. SPĀRNI NAV IZAUGUŠI Juris mierina, ka līdz ar jauno dzīvesveidu nekādas ģenētiskas izmaiņas ar viņu nav notikušas. "Man nav izauguši spārni vai uz ausīm izaugušas kaut kādas... žaunas. Bet laiks jau pats par sevi maina, dara vai nedara pāri cilvēkiem, bet dara to, ko viņš dara. Pārvērš ādu par tādu grumbuļainu kalnainu virsotni, mainās izteiksmes veids. Man aizrāda, ka es šķoboties, kad runāju. Varbūt zobu trūkums mutē? Man patiesībā patīk, ka laiks dara ar cilvēkiem visādas lietas," saka Juris, kurš tagad lielāko daļu laika pavada kopā ar ģimeni. Viņam ar sievu Aiju (30) - Latvijas Avīzes mūzikas apskatnieci un televīzijas filmu tulkotāju no vācu valodas, ir divi bērni - dēls Marts (4) un meita Rūta (2). Bieži vien, sazvanīts pievakarē, Kaukulis ar tēvišķu maigumu pavēsta, ka vanno vai liek gulēt bērnus, tāpēc pašlaik runāt nevar. "Mēs bijām kā ledus, kas kusa,/Sūcoties neauglīgajā zemē/Tik sveši sev!" - Juris Kaukulis reiz dziedāja vienā no koncertos pieprasītākajām dziesmām Ledus, kas tagad viņam īsti vairs nepiestāv. Ja nu vienīgi pagātnes forma "bijām" atbilst patiesībai, jo nu taču tā zeme, kā rādās, kļuvusi auglīga. Tāpat citviet dziedātās daudziem tik ļoti kaut ko pazīstamu atgādinošās rindas "Vakardienas netīrie trauki/Apgāztas glāzes, izlijis vīns/Tu gaidīji ne mani..." vai "Saplēstie stikli tik dziļi/Tavās kailajās pēdās" atbilst pagātnei. Vai nu nav laiks rakstīt bērnu rokoperu? Juris smaidot atbild, ka tāda doma ir un arī šis albums Uijā, uijā nikni vilki tīri labi bērniem patīk. Paša mazie tagad dziedot "uijā uijā" līdzi. "Tas tā negaidīti - vienreiz bija līdzi studijā, dzirdēja, kā iedziedāju, un braucot mājās jau dungoja. Tad jau laikam tas ir dzīvs, ja iedarbojas uz bērniem. Ar šo dziesmu bija pārsteidzoši! Albums jau bija ierakstīts, bet iegāju virtuālajā dainu skapī, ieliku meklēšanā "vilki", un pirmais, ko man izmeta, bija "Uijā uijā nikni vilki". Kaut kādas piecpadsmit divdesmit minūtes, un tā dziesma bija gatava," par sava jaunā albuma lipīgās tituldziesmas tapšanu stāsta Juris un uzsver, ka visu dara kā spēlējoties - uz to norāda arī virpuļojošais rotaļu vilciņš uz vāka līdzās nosaukumā minētajiem "niknajiem vilkiem". Pasmejoties par nopietnām lietām. Piemēram, kad kādam neveicas: "Vajag taču dauzīties, un mēs ķiķinām par visu - piemēram, par Anniņu un Jānīti dziesmā Riekstiņi. Es pat iedomājos sevi kā Jānīti, ka tik ļoti...(gribas)... bet nevar. Visu kaut ko tu esi gatavs - kaut nograuzt galdam stūri, bet nevar. Bet tu esi mierīgs, kā aisbergs nekusties, tikai kūsti lēnām, bet viņa tāpat neko. Par to tā dziesma. Zini, man laikam The Cure tomēr ir mīļākā grupa no astoņdesmitajiem gadiem. Kaut kas tur ir tāds... Kas no jauna ir foršs? Šogad labākais, ko esmu dzirdējis no latviešiem, ir Židrūna dziesma Šņāc šoseja," stāsta Juris, mainot sarunu tēmas sev raksturīgi haotiski, tomēr pietiekami artistiski (ar atbilstošām mīmikām), lai tas viss nepārvērstos murgā. Vai te līdzējusi arī pieredze uz teātra skatuves? Ne velti viņu atzinīgi ne vien kā mūzikas autoru un izpildītāju, bet arī kā aktieri savās izrādēs novērtējuši gan režisori Mihails Gruzdovs un Dž.Dž.Džilindžers, gan horeogrāfe Olga Žitluhina. Atbilde ir Jura garā ar divdomīgu pieskaņu: "Protams, tagad ir vieglāk izdarīt visu to - piemēram, pārvērsties par sievieti uz trim minūtēm. Jā, es tagad koncertos ākstos uz skatuves, parodējot pats sevi, parodējot savas... ģenētiskās izmaiņas." PATS VAR APMALDĪTIES Nē, Balerīnu šajā naktī mēs nespēlēsim! - Juris, nepieļaujot kompromisus, pa telefonu tiešajā ēterā Latvijas radio saka Baibai Palkavniecei dienu pirms Andrejsalas koncerta. Nu viņiem šai Jāņu tematikai atbilstošu dziesmu pietiek, lai nebūtu jāspēlē nekas no tā, pie kā publika leks vienmēr - pat Vienas nakts meitene, Oranžie mati, Dibenā rautais disko vai Izspūrušos matus. Līdzīgi kā savu laiku un prioritātes, viņi arī savas programmas ir sadalījuši - klubos un festivālos mutuļo mūžīgais Dzelzs vilka rokenrols, Dailē vai Olgas Žitluhinas deju teātrī skan attiecīgo izrāžu mūzika, bet koncertos pirms Jāņiem - uz latvju dainām bāzēta Jura Kaukuļa un Dzelzs vilka oriģinālmūzika. "Pēdējos desmit, pat ne desmit, bet septiņos gados ir noticis tik daudz visa kā - mūzikas un izrāžu, ka arī pats tajā visā var apmaldīties. Es baigi ātri apmaldījos, kur ir tā un kur šitā mūzika un kur esi tu pats. Piedāvājumu tik daudz, ka visu izdarīt nevar - atliek darīt tikai to, kas patīk," stāsta Juris, kad mēs sēžam viņa tagadējās darbavietas - Dailes teātra - vasaras kafejnīcā. Pēc izrāpšanās no Latvijas rokmūzikas undeground vides XXI gadsimta sākumā krietni augusi ne vien Dzelzs vilka popularitāte, bet sākotnēji skeptisko kritiķu attieksmi nomainījusi jūsma. Juris nu ir pievērsies tikai muzicēšanai, atstājot ģitārspēles skolotāja darbu paša un arī grupas dzimtās Mālpils mūzikas skolā. Tagad gan bijušais Mālpils kolektīvs drīzāk jādēvē par Siguldas grupu, jo tur dzīvo trīs no četriem grupas dalībniekiem, notiek mēģinājumi un top ieraksti. "Bet vēl pēc kāda gada, kad materiālais stāvoklis mainīsies, mēs jau varēsim atļauties nopirkt villas Jūrmalā vai, piemēram, Ventspilī, un ģeogrāfiskā adrese atkal mainīsies," saka Juris, un jebkurš, kurš viņu kaut nedaudz pazīst, zina, ka tas ir joks, jo šajā cilvēkā nav ne mazākās lielības un iedomības, tāpat pašdestruktīvu darbaholisma pazīmju. "Es neko nedzenu uz priekšu, neko arī īpaši neplānoju un liekas cerības neloloju. Vienīgais, ko daru, ja dažreiz ir tāda tukšuma sajūta, - gribas to piepildīt. Tagad lasu Rembo dzeju, skatos daudz mūzikas, atkal lasu vai vienkārši kādu foršu kino paskatos," stāsta Juris, kuram tīk pasmieties par sevi, un arī sarunu biedriem nevajag mulst, ja viņš tos apveltī ar kādu asāku frāzi. Jurim ir uzlīmēts asiņains plāksteris uz skujoties sagrieztās allaž plikās galvas, un viņš neliedz citiem paņirgāties arī par sevi. Sieva Aija vairākkārt teikusi, lai taču vienreiz uzaudzē matus, jo citādi visi domā, ka viņš tādā veidā slēpj plikpaurību. Neslēpjot vis - mati augot visā tiem paredzētajā platībā, vienīgi riebjoties tas matu augšanas vidusposms - Juris pat palabo, ka te derētu termins "vidusposts", kad matus nevar kontrolēt, jo tie ir pārāk stingri un lokojas, un, lai sasniegtu kādreizējo garumu pāri pleciem kā trakajos Dzelzs vilka pirmsākumos, šis vidusposts ieilgtu. DAŽS PĀRĀK DAUDZ ZINA Faktu, ka iznākuši divi visu apjūsmoti albumi ar dziesmām uz folkloras bāzes, bet iepriekšējam roka albumam Sārtā rītausma daudzi nav noticējuši, atzīstot to par kvalitatīvu uz aizgājušo gadu attiecību vētrām balstītu stāstu atražošanu, Juris cenšas neuztvert sāpīgi, bet meklē skaidrojumus: "Problēma tajā, ka, klausoties disku, tu, Uldi, nevari distancēties no tā, kāds es tagad esmu. Tu mani vairs nesatiec trakajās ballītēs ar nepārtraukti apbindētu galvu no tā, ka viss ir traki. Tu klausies manu mūziku, zinot visu, kas ar mani notiek, un zūd ticamības moments. Latvija ir tik maza, ka cits par citu zina visu," saka Juris, tomēr atzīstot, ka mūziku nevar nodalīt no tā, kas notiek paša galvā. Juris apbrīno to fenomenu, kas večiem liek gadiem ilgi grupās turēties kopā un taisīt mūziku. "Tajā ir kaut kas, kas ar gadiem pieaug, un tas nav ne honorārs vai kaut kāds olu izmērs, bet kaut kāda vērtība. Dziesmas krājas, kaut kādas paliek, citas aiziet. Tu jau vairs nespēj mēģinājumā nospēlēt visas dziesmas, ko esi uzrakstījis, un tam vairs nav tādas nozīmes. Nozīme ir kopā spēlēt," saka Juris, un uz šīs atziņas pamata jo bēdīgāks šķiet fakts, ka pagājušogad no Dzelzs vilka aizgāja otrs grupas simbols - basģitārists Armands Butkevičs, un par ko Jurim joprojām ir rūgtums. Viņš ne vienreiz vien minējis rokenrola dzīvesveidam vistuvākā grupas nu jau bijušā dalībnieka Armanda dzīvi kā vairāku savu dziesmu, piemēram, Es skrāpēju tevi no sevis ārā, iedvesmas avotu. Šī šķiršanās neesot pat izrunāta aci pret aci, tikai intrigas, kas ap to savērpušās, mazliet smacē. "Ielikām Youtube savu pirmo klipu Dead Liar, kur mums ar Armandu ir kādi 23 gadi, gari mati un vienīgais, ko toreiz varējām atļauties, bija šorti - biksēm nesanāca," smaidot atceras Juris, bet šo dziesmu no pirmā albuma Mirušās kaijas viņš brīnumainā kārtā vēl tagad varot nodziedāt. Tagad grupai ir jauns basģitārists Kārlis Alviķis, un vienīgais Dzelzs vilka veterāns Juris ar šībrīža sastāvu ir ļoti apmierināts. Tomēr pagaidām neesot ne jausmas, kādā virzienā doties tālāk. Zināms ir vienīgi mēģinājumu un koncertu grafiks. Juris daudz laika pavada mājās, bet tā gluži nav, ka visu to veltī bērniem - daudz spēlē ģitāru. "Pie gultas man ir ģitāra, lejā pie portatīvās studijas ir ģitāra, un arī tualetē stāv ģitāra, lai visur, kur es eju, uzreiz varu spēlēt, ja man rodas ideja. Gribas kaut ko citu. Nepateikšu, ko. Domāju, ka pēc Fontaine festivāla jūlija sākumā Liepājā es vairāk varētu sajust, ko īsti gribu.".