Vienības ideja noslīkst realitātē

Kā Dienai sacīja deputāta kandidāts no LVP saraksta pašvaldību vēlēšanās, Rēzeknes 14.arodvidusskolas pasniedzējs Vaclavs Kovaļevskis, LVP zaudējums pašvaldību vēlēšanās izskaidrojams ar to, ka naudas trūkuma dēļ partija pārāk vēlu iesaistījusies priekšvēlēšanu kampaņā. «Tomēr mēs cerējām, ka LVP idejas būs svarīgas ne vien Rēzeknes rajona, bet arī pilsētas iedzīvotājiem. Pašlaik mūsu partija Rēzeknē nonākusi zaudētājos, tomēr iespējams, ka nākamajās vēlēšanās tā atkal izies ar savu programmu,» paredz V.Kovaļevskis. Nelielais balsu skaits, viņaprāt, drīzāk izskaidrojams ar to, ka vairākums rēzekniešu to uztvēruši kā ar lauku interesēm saistītu partiju. Citādi LVP palikusi uzticīga savam principam - aizstāvēt ražošanu lauku reģionos, cīnīties ar bezdarbu un nezagt, atrodoties domes augstajos posteņos. Kā zināms, aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās LVP, startējot ar atsevišķu sarakstu, visā Latvijā neieguva nevienu vietu. Gandrīz vienlaikus ar neveiksmi pašvaldību vēlēšanās izjuka arī LVP frakcija Saeimā. Nesaņemtais atbalsts vecumdienās «Partijas uzrodas un pazūd, bet mana dzīve no tā nemainās,» uzskata Rēzeknes rajona Maltas pagasta iedzīvotāja Stefānija Novicka. Viņa vairs neatceras, par ko balsojusi iepriekšējās vēlēšanās, tomēr savulaik cerīgi likušies arī Kaula partijas solījumi. S.Novickas vienīgais īpašums ir dzīvoklītis kādā no Maltas daudzdzīvokļu mājām. Pašlaik viņai jau ir pāri septiņdesmit, un dzīvoklis, kas kādreiz šķitis nodrošinājums vecumdienām, tagad kļuvis drīzāk par apgrūtinājumu - tā uzturēšanai aiziet lielākā daļa pensijas. «32 gadus biju bērnudārza audzinātāja. Algas šajās iestādēs nekad nav bijušas lielas, tādēļ kapeikas skaitīt esmu iemācījusies jau sen. Tagad esmu slima un bezspēcīga, mazdārziņu kopt vairs nav spēka, viss jāpērk veikalā vai tirgū. Kad samaksāju par dzīvokli un nopērku zāles, man jāaizņemas nauda līdz nākamajai pensijai. Zāles, ko ārsts parakstīja decembrī, neesmu varējusi nopirkt līdz šai dienai. Mans parastais uzturs ir maize ar margarīnu, bet krējumu varu atļauties tikai pa svētdienām,» stāsta Stefānija. Līdz šim vienīgais saņemtais atbalsts viņai ir pagasta piešķirtie trīs lati zāļu iegādei. Viņas kaimiņienei Annai ir 85 gadi, un arī viņa par politiku neinteresējoties. Dzīves centrā viņai tagad ir mājiņa, kuras nokrāsošanai vairs neatliek naudas, un dārziņš, kura uzrakšanai lāpsta sen par smagu. Viņas dzīves stabilitāte ir mierlaiku mēbeles un atmiņā joprojām gaišais «Ulmaņlaiku Latvijas tēls». Abas pensionāres ir to lauku iedzīvotāju skaitā, kam pagājušajās Saeimas vēlēšanās Kaula partija piedāvāja diferencētas pensijas, nodrošinātus pensijas gadus un pabalstus reāla dzīves iztikas minimuma līmenī. «Manā dzīvē vairs nav gaidāmas nekādas pārmaiņas uz labu. Parasti partijas no pensionāru problēmām cenšas atkratīties vai arī ņem vērā vienīgi lielpilsētu pensionāru intereses. Mums, lauciniekiem, pat visniecīgākie atvieglojumi parasti iet secen,» saka S.Novicka, atzīstot, ka arī Kaula partija nav izrādījies izņēmums. Skaistās programmas un realitāte Malta Rēzeknes rajonā ir viens no lielākajiem pagastiem, kas reiz bija ticis pat pilsētas godā. Šim pagastam, kur dzīvo ap 2000 iedzīvotāju, ir aktuāls daudzkas no Kaula partijas programmā skartā. Kā stāsta jaunievēlētais Maltas pagasta vecākais Vitālijs Skudra, jauni ļaudis no Maltas bēgot - arī lielākā daļa jaunsaimnieku esot apmēram 50-60 gadus veci, bet jaunieši drīz atrodot vietas, kurām ir lielāka nākotne. Maltā, atzīst pagasta vecākais, puslīdz normāli dzīvojot tikai tie, kas «griež» mežus. Pirms trim gadiem, lasot Alberta Kaula partijas programmu, V.Skudram taisni sirds atvilgusi - beidzot būšot partija, kam rūp laucinieku intereses. «Re, cik skaisti tai programmā viss pateikts - «lauksaimniecībā garantēsim iepirkuma cenas un apjomus, veidosim lauku centros ražotnes, nodrošinot darbavietas visiem, kas vēlas strādāt, atjaunosim rūpniecību»,» citē V.Skudra. «Domāju, ja Kauls nāks, viņam pietiks enerģijas, lai laukus «ieceltu saulītē». Taču Kaulu ne Saeimā, ne valdībā laikam neviens negribēja uzklausīt. Vienības partija nebija uzradusies nez no kurienes, viņiem bija reāls piedāvājums lauciniekiem. Bet, ja tā bija īsta partija, tad vajadzēja cīnīties par saviem mērķiem,» uzskata V.Skudra. Ne ar vieglu sirdi V.Skudra piekritis būt par pašvaldības vadītāju agrāk slavenajā Maltā, kurai pārticību savulaik nodrošināja VEF filiāles ienākumi. «Es piedalījos filiāles celtniecībā, pats to vadīju no 1970.gada.Tā deva darbu 510 cilvēkiem, kuri tagad papildina 450 cilvēku lielo pagasta bezdarbnieku armiju vai pensionāru skaitu,» stāsta V.Skudra. Nu viņš esot pārliecinājies, ka paša spēkiem vien būs jāvelk viņam uzticētais Maltas pagātnes mantojums. «Necerēju, ka mani ievēlēs par priekšsēdi, taču gribēju būt deputāts. Tagad mēģināšu parūpēties, lai VEF filiāle nesagrūtu, lai būtu darbavietas, palīdzēt veciem cilvēkiem, citādi būs kauns skatīties acīs cilvēkiem, no kuriem tik daudzi manā vadībā strādāja VEF Maltas filiālē,» - tā savu programmu raksturo V.Skudra. Vispārēja sabrukuma simbols, viņaprāt, ir vecā maizes ceptuve, pa kuras tukšajiem logiem nekādas spožās nākotnes ainas vis nerādās. Ja atkal būtu vēlēšanas, viņš laikam tomēr balsotu par lauciniekus aizstāvošu partiju, tikai ar noteikumu, ka partijas programmai jābūt daudz konkrētākai, bez skaistām frāzēm. Zemnieks var paļauties tikai uz sevi Bijušais kopsaimniecības vadītājs, SIA Garkalne priekšsēdētājs Jāzeps Kondrāts tagad pārgājis uz mazākiem mērogiem - kļuvis par zemnieku. SIA Garkalne draud likvidācija un tiesas darbi nenomaksātu kredītu dēļ. Arī J.Kondrāts, līdzīgi daudziem bijušajiem kopsaimniecību vadītājiem, savulaik bijis spiests domāt gan savā, gan citu vietā, vien zemi paņemt un sākt saimniekot citu vietā viņš nav varējis. Tāpēc daudziem Maltas iedzīvotājiem paju sabiedrības sabrukums joprojām ir liels trieciens. «Neatceros, ka pēdējā laikā pie mums kāds zemnieks būtu nopircis traktoru, bet līdz kooperācijai neviens vēl nav aizdomājies. Manuprāt, vajadzētu paiet vēl vismaz paaudzei, lai zemnieki saprastu, ka paļauties viņi var vienīgi uz sevi. Kaula partija, lai cik cerīga likās, tomēr radikālas pārmaiņas laukos neienesa,» atzīst J.Kondrāts. Viņš uzskata, ka pērn maijā LVP visvairāk zaudējusi, lemjot par aiziešanu opozīcijā. «Kaulam vajadzēja apvienot lauksaimnieciski ievirzītos cilvēkus, atbalstīt konkurētspējīgās ražošanas laukos, bet tā vietā nu ir sadrumstalotība,» saka J.Kondrāts. Pats piederēdams pie tā dēvētajiem sarkanajiem baroniem, viņš uzskata, ka LVP nebūt nav apturējusi to sabrukumu, kas laukos sācies jau Godmaņa laikos. «Vai tur jāvaino Alberts Kauls? Domāju, ka viņš pārāk šerpi sāka. Kā ministrs un partijas līderis Kauls nedrīkstēja balstīties tikai uz savu bijušo autoritāti. Lai viņš meklē atbalstu tautā ar mierīgu darbu. Ja tagad būtu vēlēšanas, diez vai vēl balsotu par šo partiju, - pārāk daudz no solītā tā nav izpildījusi,» vērtē J.Kondrāts. Katrs pie savas krāsns «Esmu laimīgs, ka varu kurināt savu apaļo krāsni un pagaidām nevienam neesmu parādā. Mums ar sievu ir mazdārziņš un, kamēr varam kustēt, sava iztikšana ir,» saka pensionētais skolotājs Stefans Kairišs. Vairāk nekā 40 gadu viņš skolēniem mācījis mīlēt laukus, atmoda arī viņā viesusi ticību, ka reiz nāks gaišas dienas Latgalei. Tagad partijām S.Kairišs vairs neuzticoties, paļāvība palikusi vien paša spēkiem. «Mani parādi un mana dzīve, protams, ir nevis partiju, bet tikai manis paša darīšana. Tomēr žēl, ka partijas mētājas ar solījumiem tukšā gaisā. Tas tikai vairo cilvēku bezcerību un depresiju. Ja padomā, ko tik partijas nav solījušas? Pie mums patlaban, kā saka lauksaimniecības konsultants, ir tikai nepilns pussimts zemnieku, kas jaunāki par 50 gadiem. Šie dati paši par sevi liecina, ka laukos nav jaunu aktīvu cilvēku, kas vēlētos saimniekot pa jaunam, kuriem būtu spēks kaut vai sakopt savu saimniecību. Jaunie neredz laukos savu nākotni,» situāciju laukos raksturo S.Kairišs. «Nereālie solījumi un universālās «receptes», kā visu uzlabot vienā rāvienā, tikai pasliktina situāciju. Nezinu, par ko balsotu, ja tagad būtu vēlēšanas, bet diez vai tā būtu Kaula partija. Nekādas vienotības taču nemaz nav. Katrs šobrīd un, visticamāk, vēl ilgi kulsies tikai saviem spēkiem.» Kā zināms, LVP ir reģistrēta Tieslietu ministrijā 1992.gada decembrī. 5.Saeimas vēlēšanās visā Latvijā par LVP nobalsoja tikai 1070 vēlētāju, kas nebija pat 0,1 procents no visām nodotajām balsīm. 6.Saeimas vēlēšanās savukārt izdevās gūt panākumus - ļoti īsā laikā izveidojot komandu no bijušajiem kolhozu priekšsēdētājiem un citiem agrākajos gados pazīstamiem lauksaimniekiem, LVP ieguva astoņas vietas parlamentā. 1996.gada aprīlī, pēc LVP koordinācijas centra datiem, partijai bija 28 nodaļas visos rajonos. Alberts Kauls kļuva par zemkopības ministru. Šo amatu viņš zaudēja, pārkāpjot pašrocīgi parakstīto valdības deklarāciju. 1996.gada 3.maijā, tiekoties ar pašvaldību vadītājiem un iedzīvotājiem Skrundā, A.Kauls kritizēja valdības nostāju - brīvā tirgus attiecību atbalstīšanu lauksaimniecībā. Jau pirms tam ļoti dažāda bija attieksme gan pret A.Kaula mēģinājumiem ar dažādām metodēm veicināt kooperāciju, gan pret viņa neoficiālajiem braucieniem uz Maskavu, lai vienotos par savstarpējiem līgumiem ar lauksaimniecību saistītajos jautājumos.