Vilhelma Muntera ēra Latvijā

Filmā izmantoti čekas ģenerāļa Sudoplatova memuāri, taču vēsturnieki to ticamības pakāpi apšauba. Ipašu uzmanību saista viens no šīs filmas galvenajiem tēliem Vilhelms Munters (filmā viņu atveido Uldis Dumpis), Latvijas ārlietu ministrs laikā no 1936.gada jūlija līdz 1940.gada jūnijam. Par Latvijas valsts pēdējo ārlietu ministru un reizē arī Kārļa Ulmaņa favorītu baumoja neatkarīgās Latvijas valsts laikā un visus turpmākos piecdesmit padomju okupācijas gadus gan dzimtenē, gan trimdā. Kas bija šis pretrunīgais cilvēks? Kas ar Munteru notika pēc tam, kad padomju armija okupēja Latviju? APZINĀJĀS SEVI KĀ LATVIETI Gotfrīds Vilhelms Munters dzimis Rīgā 1898.gada 25.jūlijā. Viņam bija brālis (1900) un māsa Gothardīne Haide (1905). Tēvs bija igauņu tirgotājs Nikolajs Munters, māte Igaunijas vāciete Auguste Kleina. Vilhelms bija spējīgs un apdāvināts censonis. 1915.gadā ar zelta medaļu beidza vācu Rīgas biržas komercskolu un iestājās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē. Pirmajam pasaules karam sākoties, kopā ar institūtu Munters evakuējas uz Maskavu. Maskavā viņš mācījās arī klavierspēli pie slavenā pianista un pazīstamā krievu geja Igumnova. Oktobra revolūcija Munteru pārsteidza kā junkuru Vladimiras karaskolā Petrogradā, tur viņu arestēja par bruņotu pretošanos sarkanās gvardes daļām, sešas nedēļas viņš nosēdēja Petropavlovskas cietoksnī. Pēc atbrīvošanas strādāja rūpnīcā Treugoļņik, bija kurinātājs, eļļotājs un mašīnists. 1918.gadā jauneklis atgriezās Rīgā, te pārdzīvoja vācu okupācijas beigu posmu un Sarkanās armijas atnākšanu. 1919.gadā kādā brīdī Munters esot devies uz Ziemeļlatviju pēc pārtikas, bet uzbrūkošā baltvācu landesvēra kolonna viņam nogrieza atpakaļceļu uz mājām. Munters brīvprātīgi iestājās Igaunijas armijā. Kad viņš 1920.gadā oktobrī demobilizējās un atgriezās Rīgā, par piedalīšanos kaimiņvalsts neatkarības nosargāšanā Munters jau bija iecelts leitnanta pakāpē un atveda apbalvojumu - Igaunijas Brīvības Krustu. Latvijas armijā Munters gan dienējis tikai divdesmit dienas 1920.gada decembrī. Maskavas čekas arhīvā saglabājusies karaklausības apliecība, tajā norādīta 6.Rīgas kājnieku pulka virsseržanta V.Muntera tautība - vācietis. Taču visu dzīvi Munters palika uzticīgs savas biogrāfijas latviskajai versijai, atkal un atkal uzsverot, ka viņa vecāku senči bijuši latvieši, Svētes pagasta zemnieki. LAIMES KREKLIŅŠ KLERKAM 1921.gada 8.janvārī divdesmit divu gadu vecumā Munters sāka strādāt Latvijas Ārlietu ministrijā par viszemāko ierēdni - trešās šķiras preses sekretāru. Kā stāstīja toreizējās ĀM ierēdņi, ministrijā ieradies pavājš diezgan noplīsis jauneklis ar uztūkušu vaigu, kurš ar akcentu runājis latviski un nav pratis tolaik valdošo franču valodu. Jaunais darbinieks tulkoja latviešu valodā Tautu Savienības statūtus, atreferēja igauņu preses publikācijas un veica citus ne īpaši svarīgus uzdevumus. Ap viņu pamazām sāka vīties baumas, par kuru sākuma punktu var uzskatīt jaunā, izskatīgā Muntera un pavecā politiķa Ulmaņa sastapšanos 1923.gadā. Turpmāk Ulmanis virza Munteru arvien augstāk. Divdesmit septiņu gadu vecumā Vilhelms Munters kļūst par Baltijas nodaļas vadītāju (1925-1931), tad par Administratīvi juridiskā departamenta direktoru (1931-1933) un no 1933.gada viņš jau ir ministrijas ģenerālsekretārs. Muntera ietekme ĀM strauji pieauga, un kā Ulmaņa protežē viņš ministriju faktiski vadīja jau no 1933.gada. 1934.gada 16.martā Kārlis Ulmanis pārņēma valdību, formāli paturot sev ārlietu ministra posteni, lai to vēlāk, nerēķinoties ar daudzajiem protestiem, nodotu Munteram, kuram tolaik bija trīsdesmit astoņi gadi un kurš kļuva par vienu no jaunākajiem ārlietu ministriem Eiropā. Stāsta, ka elegances un iznesības ziņā Munters bija līdzīgs Latvijas pirmajam ārlietu ministram Zigfrīdam Meierovicam, allaž nēsāja nevainojamu uzvalku, lietussargu, getras. Tajā laikā Munters jau bija ieguvis labas zināšanas diplomātijā, filozofijā, literatūrā, viņš pārvaldīja sešas valodas, bija korekts un personīgi pievilcīgs, bet vienlaikus arī atturīgs cilvēks. Kā vienu no vājībām laikabiedri min Muntera aizraušanos ar alkoholu 30.gados. Interesanti, ka nelatvietis Vilhelms Munters tik nozīmīgu posteni ieņēma latviešu nacionālisma augstākajā uzplūdu laikā! Viņš nenoliedzami bija traģiska personība jaunlaiku vēstures kontekstā kaut vai tādēļ vien, ka vācieši Munteru uzskatīja par renegātu, igauņi par dezertieri un daļa latviešu inteliģences par ielikteni un sveštautieti, kuram neklājas vadīt Latvijas ārpolitiku. Vecā Ulmaņa un jaunā politiķa Muntera draudzība radīja tumšas baumas, kuras vijās ap Muntera vecpuiša stāvokli, viņa ciešo draudzību ar Ulmani, arī vecpuisi, un abu ilgajām divvientulības stundām. NATĀLIJA KĻAGINA - KRIEVU AĢENTE? Savu stāvokli Munters galīgi sabojāja, apprecot četrus gadus jaunāko un ārprātīgi greizsirdīgo krievu šķirteni Natāliju Kļaginu. Mistiska bija viņu bērna dzimšanas (adopcijas) lieta, par ko sabiedrībā daudz baumoja. Stāsta Zigfrīda Meierovica dēls Gunārs Meierovics, kuram toreiz bija sešpadsmit gadi: «Mēs dzīvojām Valdemāra ielā 3. Tajā pašā mājā dzīvoja arī Ulmanis. Kad Vilhelms Munters atveda savu kundzi, mēs bijām pārsteigti. Viņa ne ar vienu nesveicinājās, manā atmiņā kundze palikusi kā maza, apaļīga būtne ar vasarraibumiem klātu seju. Viņas guļamistaba atradās Munteru dzīvokļa meitas istabā. Zem tiem logiem pagalmā vienmēr stāvēja Ulmaņa mašīna. Pirms izbraukšanas to parasti ilgi iesildīja un pārbaudīja. Kad Muntera kundze apmetās uz dzīvi šajā mājā, pirms Ulmaņa mašīnas izbraukšanas tika izsaukti tanku rotas zaldāti. Viņi mašīnu izstūma uz ielas un darbināja tur, jo, lūk, Muntera kundze guļot... Mūsu mājā varēja iekļūt tikai ar stingrām caurlaidēm, bet laikā, kad Muntera kungs bija devies valstsvīra komandējumos, pie Muntera kundzes bieži ciemojās viņas šķirtais vīrs advokāts Sūna. Drīz dāmas ievēroja, ka Muntera kundze ir stāvoklī, viņas ļoti brīnījās, ka līdz pat pēdējām grūtniecības nedēļām kundze brauca ar velosipēdu. Vēl lielāku izbrīnu izraisīja fakts, ka jau otrā dienā pēc dēla Andreja piedzimšanas Muntera kundze ieradās Krievijas vēstniecībā uz pieņemšanu. Savukārt, kad aukle vai Muntera kundze ar mazo pastaigājās dārzā, mēs, bērni, vairs nedrīkstējām tur atrasties. Vēlāk, kad jau dzīvojām Vašingtonā, kaimiņš, bijušais Rīgas bāriņu tiesas priekšsēdētājs Aleksandrs Ūdris man pastāstīja, ka īsi pirms Muntera kundzes «dzemdībām» no bāriņu nama esot paņemts zīdainītis un nodots Munteram.» Diplomātiskajā korpusā un valstsvīru vidū izplatījās baumas, ka Muntera sieva iesūtīta Latvijā ar speciāliem uzdevumiem. DZĪVE BAUMU MELNAJĀ MUDŽEKLĪ Muntera kundze uzturēja ciešas saiknes ar padomju vēstniecību Rīgā. Viņa pat saņēmusi skaistu sabuļādas apmetni kā dāvanu no Staļina. Savukārt Munters esot izteicis apbrīnu par Staļinu pēc pirmās vizītes Maskavā 1937.gada sākumā, kad PSRS galva pat pagodinājis ar klātbūtni pusdienas par godu Latvijas valstsvīram. Prese toreiz informēja, ka Munters brīvi sarunājies ar Staļinu krievu valodā. 1938.gada 10.decembrī vizītes laikā Stokholmā Munters krievu sūtnei Aleksandrai Kolontajai stāstījis, ka Latvija sliecas uz PSRS. Munters ar kundzi kopš 1939.gada septembra uzturēja ciešas draudzīgas saites ar PSRS tirdzniecības pārstāvi Terentjevu un viņa sievu. Vēl kāds nepatīkams fakts, kas apspēlēts arī filmā Baiga vasara, - 1940.gada 17.maijā ārkārtējo pilnvaru tekstu valsts kanceleja nosūtīja Munteram, bet viņš šo pilnvaru tekstu nekad nenosūtīja sūtnim Londonā Zariņam... Taču, lai ko arī baumoja par Munteru un viņa sievu Natāliju, neviens nav varējis pierādīt, ka Latvijas valsts pēdējais ārlietu ministrs līdz 1940.gada jūnijam darbojies Padomju Savienības labā vai bijis čekas aģents. ULTIMĀTS LATVIJAI 16.jūnijā Latvijas valdība saņēma Krievijas ultimātu. Tas Munteram bija pilnīgi negaidīti. Pēc aculiecinieku nostāstiem, «Munters sašļuka, kļuva bāls un līks». 1940.gada 16.jūnija valdības sēdē valstsvīri apzinājās, ka pretojoties Latvija riskētu ar 200 000 ģimeņu iznīcināšanu, lītu asiņu straumes, valsts zaudētu visus spēka gados esošos vīriešus. Valdība nolēma pieņemt PSRS ultimātu «labā ticībā, ka Maskava respektēs Latvijas suverenitāti». Ausa 17.jūnija rīts. Sākās pēdējais cēliens. Pēc mēneša 16.jūlija rītā pie Muntera ieradās Vilis Lācis ar diviem čekistiem, lai pulksten 15.30 iesēdinātu Munteru, kundzi un divus bērnus vilcienā, kas devās uz Maskavu. PRIVILEĢĒTAIS IESLODZĪTAIS Munteru nosūtīja uz Voroņežu. Tur viņam atļāva strādāt svešvalodu skolotāju institūtā. Karam sākoties, 1941.gada 26.jūnijā Munteru un viņa sievu apcietināja. Nākamos trīspadsmit gadus viņš pavadīja Voroņežas, Saratovas, Kirovas, Ivanovas un Vladimiras cietumos. 1952.gadā 6.maijā Butirku cietumā Munteram piesprieda brīvības atņemšanu uz 25 gadiem. Taču dīvaini, ka laikā, kad citi politieslodzītie mira no bada, Muntera stāvoklis bija īpašs. Dienas rīcībā nonākuši līdz šim nepublicēti dokumenti no Natālijas Munteres padēla Dr.Sūnas mapes. Vienā no tiem Munters stingri pieprasa cietuma administrāciju sagādāt viņam nepieciešamos produktus: «Mannā putraimus, griķus un miežus, pa 20 kg. Makaronus, 20 kg. Pupiņas un zirņus, 20 kg. Cukuru rafinētu un rafinādi, 20 kg. Kakao, 5 kg. Kafiju dabisko, 3 kg» un vēl daudz ko citu, ieskaitot rozīnes, vanilīnu, krustnagliņas, saldās mandeles, ievārījumu, sukādes, kompotus, 50 gab. ziepes pa 400 g... Kāda atļaušanās, ņemot vērā politieslodzītā statusu! 1953.gadā Munters PSRS Iekšlietu ministram nosūta vēstuli, kurā norāda, ka sievas aresta laikā 1941.gadā Voroņežā tika atņemtas Munteru mantas, sievas kažoki un dārglietas. Viss nodots glabāšanā cietuma noliktavā, bet vēlāk mantība pārsūtīta uz Saratovu. Munters stingri prasa sameklēt atņemto mantību. Saglabājusies arī 1953.gada 27.augustā Muntera no Vladimiras cietuma rakstītā vēstule Molotovam, kur Munters atgādina viņu tikšanos, parakstot savstarpējo padomju un Latvijas sadarbības līgumu. Munters lūdz Molotovu pārskatīt piespriesto cietumsoda taisnīgumu. LU profesors, Dr.habil.hist. Aivars Stranga, kurš Dienai iedeva Dr.Sūnas dokumentus, saka: «Šī Latvijas valstsvīra biogrāfija varētu būt unikāli saistošs un šaušalīgi aizraujošs materiāls vairāksēriju mākslas filmai. Sižeta pamatā būtu fakts, ka baltvācu minoritātes jauneklis, liktenīgi sastopot savā ceļā Ulmani, sāk neiedomājami ātri kāpt pa karjeras kāpnēm. Muntera dzīvesstāsts ir fascinējoši netīrs un intriģējošs. Alfrēds Bērziņš raksta, ka naids pret Munteru valdības aprindās bija gluži mistisks, un nevis tāpēc, ka Munters ko ļaunu darīja Latvijas valstij, bet sakarā ar visu, kas notika viņa dzīvē - sveštautieša iecelšana valstij tik atbildīgā amatā, viņa protežēšana un nesaprotamā draudzība ar paveco Ulmani, vēl pirms viņš bija prezidents, precības ar ne sevišķi pievilcīgo krievieti Kļaginu, bērna slēptā adopcija, iespējamais gejisms (šīs baumas gan nav guvušas ne apstiprinājumu, ne noliegumu)... Taču nekāda evidence par viņa noziegumiem vai nodevību pret latviešu tautu nekad nav kļuvusi zināma. Munters bija konformists, kolaboracionists un diezgan pērkams cilvēks, taču pēdējais neattiecas uz naudu. Munters visam prata pielāgoties. Taču man kā vēsturniekam fakti neļauj apgalvot, ka krievi Munteru bija nopirkuši līdz 1940.gadam. Viens gan ir skaidrs - ne Ulmanis, ne Munters nenodeva Latvijas valsti. To savā starpā sadalīja divi tirāni, divas lielvalstis - Vācija un Krievija, Latviju anektēja Krievija.» EPILOGS BEZ SLAVAS ATBLĀZMAS 1954.gadā Munteru pirms termiņa atbrīvoja no apcietinājuma, un viņš kādu laiku strādāja traktoru fabrikā par tulku. 1959.gadā Munteri atgriezās Latvijā. Vilhelms Munters strādāja Zinātņu akadēmijas Vēstis redakcijā un, laikam jau drošības iestāžu inspirēts, rakstīja «grēksūdzes» laikrakstiem Izvestija, Cīņa un Dzimtenes Balss, tapa arī apoloģētiskas brošūras, kurās viņš pulgoja Latvijas brīvvalsti un savus bijušos kolēģus, apvainoja trimdas latviešus un viņu «pretvalstisko» darbību. Munters nomira 1967.gada 10.janvārī.