Vilis Lācis nesmējās. Vai raudāja?

Izcilā krievu rakstnieka F.Dostojevska romāna Noziegums un sods varonis Raskoļņikovs, pat atzīdamies slepkavībā, nejutās vainīgs. Grēka nožēlas asaras atbrīvoja viņa sirdsapziņu pēc krietna laika katorgā. Vai Lācim šāds brīdis kādreiz pienāca? Vai viņam vispār bija kāda sava izdarītā grēka apziņa? Nekādi pieejamie avoti līdz šim par to neliecina. Pārliecināta komunista tēls vīd pretī no katras uzrakstītās rindiņas. Vai pat Staļina kulta nosodījums nesatricināja viņa ticību? Vai līdz mūža beigām viņš nesaprata, ka, labu gribēdams, viņš ir iesaistījies godīguma un taisnīguma maskās slēptas bandas aktivitātēs, kas sapņo par proletariāta uzvaru visā pasaulē?

Rakstnieka sekretāre 10 gadu laikā tikai divas reizes esot redzējusi V.Lāci smaidām. Bet raudam? To nekad neviens neuzzinās.

Savā zemē varas krēslā, drošībā un pārticībā Lācis nodzīvoja desmitiem gadu, kā vēlāk vēsture rādīja - bezjēdzīgi rakstīdams un maldu vārdus runādams. Un tomēr viņa bēres bija Latvijā visgrandiozākās, no viņa atvadoties, asaras lēja ne mazāks daudzums ļaužu par izsūtītajiem.

Kas viņš īsti bija?

Tautas dzīves attēlotājs, smalki niansēts, daudzkrāsains vai ideoloģisks rupors melni balts; gudrs valstsvīrs vai marionete, izdancināms lācis?

Ko izdarījis?

Aizrāvis ar sižetiem un aizdzinis uz Sibīriju; radījis varoņus iztēlē un palicis nevaronis dzīvē; smagā darbā ar tautu un mīkstā krēslā pret to; pirmskara rakstu dēļ slavēts un attaisnots, paraksta dēļ - pelts un līdz ar zemi nolīdzināts...

Kāpēc viņu tā mīl?

Pirmkārt, par Oskaru Kļavu. Vispopulārāko vīrieša tēlu latviešu literatūrā, paspilgtinātu un iemūžinātu ar izciliem tā atveidotājiem abās filmās – Pēteri Lūci un Eduardu Pāvulu. Par mūžsenā sapņa - spēku un spēju stāvēt pret - piepildījumu. Par Zītaru dzimtu, kas kļuvusi tuva katrai latvieša ģimenei. Ar to vien jau varētu pietikt.

Tomēr patiesības meklētājam gribētos atrast kaut cik ticamu hipotēzi tautā visiemīļotākā rakstnieka krasajai pārvērtībai. Vai to varētu izvirzīt, iepazīstoties ar V.Lāča pirmskara stāstiem?

No līdzjūtības līdz naidam

Jau sākot ar pašu pirmo stāstu, redzams, ka autors raksta ar sirds asinīm. Viņš jūt līdzi sunim, pret kuru cietsirdīgi izturas jauna meitene, kurai šo nežēlību nepiedod līgavainis, no viņas atteikdamies; latviešu izceļotāju ģimenēm; mazajam puisēnam, kurš vienaldzīgā garāmbraucēja dēļ nosalst putenī; sarkanarmieša tēvam, kuru nežēlīgi spīdzina kolčakieši; pelēkajam ierēdnītim viņa vienmuļajā dzīvē, kurā eksistenci nodrošina vien iztapība un padevība; veciem cilvēkiem un neveiksminiekiem, kuri izeju no nabadzības atrod cilpā; vēl nožēlojamākā situācijā nokļuvušai jaunai sievietei, kuru tēvs naktīs iztirgo ciema vīriešiem; jaunam zēnam, kura jūrasbraucēja sapņus sagrauj blēži, izkrāpdami no viņa naudu; vienkāršai jūrnieka ģimenei, kurā, mantu neiekrājis, atgriežas pasaules apceļotājs dēls; daudzstāvu īres nama gluži ikdienišķajiem iemītniekiem; bērnam bārenītim, kuram jūra atņem tēvu; jaunam pārim, kurš cieš tuvinieku izsmieklu un ņirgas; kleptomānijas slimniekam; vienkāršam lāga vīram, kura atsaucīgo dabu izmanto apkārtējie; jaukai daudzbērnu ģimenei, kurai reiz ļoti pietrūka circeņa dziesmas; akla cilvēka bezpalīdzībai un traģiskajam galam; vecākiem, kuru lolojumi izauguši par pašlabuma meklētājiem; kautrīgam mīlētājam, kurš nevar saņemties atzīties savās jūtās... Plašs diapazons, kā redzams.

Līdzjūtība rodas pret tiem, kam dara pāri. Savukārt ikviena cilvēka reakcija uz ļaundarību ir antipātijas, cieņas zudums, nicinājums, naids. V.Lācis nebija kristīgs cilvēks, kas pagrieztu otru vaigu, viņš reaģēja tradicionāli. Bagātīgos līdzjūtības krājumus likteņa svaru kausos pamazām sāk līdzsvarot naids.

Jau pašā pirmajā stāstā viņš vēršas pret saimniekiem, suņu spīdzinātājiem un bendēm. Sievietes viņš neidealizē un nežēlo - jau abos sākumstāstos apsūdz viņas pamudinājumos uz slepkavībām, kas arī tiek veiktas. Krājas naids pret tiem, kas atņem dzīvību labdabīgām būtnēm - sunim, kas uzticīgi sargāja māju, un vīram, kas gādāja par ģimeni. Aug naids pret varaskāru karjeristu, kurš nolemj nāvei pretinieka bērnu. Jaunībā novērotās un stāstā attēlotās baltgvardu - kolčakiešu zvērības Sibīrijā pietuvina V.Lāci sarkano pusei, tur padomju varas laikā viņš strādā par izpildkomitejas sekretāru. Atgriežoties Latvijā, savos stāstos apsūdz valsti, kurā bagātie apspiež un aplaupa nabadzīgos, novedot tos pat līdz pašnāvībai. Naida tilpums aug.

No naida līdz nāvei

Likteņkausos līdzjūtības un naida līdzsvars saglabājas vien uz īsu brīdi.

Negaidīti rakstniekam tiek piedāvāts varas indes dzēriens, kam drīz vien seko šāviens ar parakstu uz izsūtāmo tūkstošiem, pārpalikušos nosaucot par «sapuvušām, iznīcībai lemtās buržuāziskās reakcijas pēdējām atliekām». Sarkanā dzira pilnībā iznīcina pilsoņa V.Lāča cilvēcisko personību, ieprogrammējot viņā aktīvu savas ideoloģijas sabiedrisko un literāro ruporu, kas ideāli, tāpat kā daiļdziedātājs Valdis Lukss, apgūst propagandiskās runas intonatīvo plūdumu - gandrīz vai ar operdziedoņa atmiņu. Cilvēciskais viņam zūd 1943.gadā, kad stāstā Vecā Krūzes dēli tie, kuriem «nevajagot asiņu» (aizmirsts Baigais gads) apgalvo, ka uz Sibīriju neviens netikšot izvests. Parādās meli, patiesības slēpšana kā viena no sarkanā vēža pazīmēm.

Visvairāk tomēr šokē vārdiņš «iznīcībai», kas attiecas uz buržuāziju.

Kā šis, kā liekas, humānists varēja nāvei pakļaut tūkstošus, turklāt mierīgā garā – pēc sirdsapziņas? Tāpēc, ka jau pirmajā varas dienā vēl pirms ordeņu lietus viņš, pieņemsim, ideālists, kas nekā (pieņemsim) nezināja par boļševiku šausmu darbiem kaimiņzemē, saņēma no viņu noziedzīgās partijas visbriesmīgāko dāvanu - tiesības un pat pienākumu nīst un iznīcināt valdošās šķiras ienaidniekus.

Tiesības nīst un nogalināt

No kurienes V.Lācim šī cietsirdība? Ieskatīsimies tajos pašos pirmskara stāstos.

Kāds saimnieks nežēlīgi sit un dauza savu suni, lai no tā izveidotu agresīvu cilvēknīdēju, no kura visi baidītos. Noslīcina, kad tas kļūst nederīgs. Kāds vīrs putenī nosaldē savu brāļadēlu, lai atriebtos, ka vecāki viņu neatbalsta vēlēšanās. Bez darba un iztikas līdzekļiem viens vīrs nomirst, otrs - pakaras. Dēls nonāvē tēvu, lai pats varētu izglābties. Noslīcināts tiek Vanadziņa tēvs, meistarīgi saraudinot masas, sākot no maziem bērniem līdz sirmgalvjiem. Tēvs abus dēlus, kuri karo pretējās pusēs, nogalina. Kapteinis noslīcina dēlu, domādams, ka tas ir svešs līdzbraucējs. Mirst spēcīgs jauneklis, kura labsirdību izmanto citi. Noslīcināti tiek Spēle virs bezdibeņa abi galvenie varoņi. Linča tiesā tiek nogalināts vīrs, aiz ribām uz āķa pakarina tēvu, kurš mirst mokošā nāvē...

Var jau attaisnoties ar žanra īpatnībām, bet tomēr, tomēr... Sanāk iespaidīga kapsēta. Pirms uzlikšanas uz papīra tas viss norisinās iztēlē. E.Zolā un M.Gorkijs savu literāro varoņu nāvi pārdzīvoja ilgi, smagi, mokoši. Te - ar vieglu roku rakstām, ar vieglu - parakstām...

V.Lāča paraksta un pārvērtību mīklu droši vien turpinās minēt. Vai tik svarīgs ir varbūtējais atminējums? Vai nepietiek ar pirmskara darbiem?