Viņus arī saskaitīja

Zane. Mēs esam pazīstami piecus gadus, kopā gājām studijā. Gadu pirms iestāšanās gājām kursos pie Māras Ķimeles un Andra Freiberga. A. Kursos gājām kopā, bet tur - neko. Z. Tur vispār neko. Vai jums jau ir izveidojusies kaut kāda mājas kārtība? A. Galvenais, par ko mēs gribam informēt, ir tas, ka tagad vairs nav režisores Zanes Kreicbergas, bet ir režisore Zane Keiša. Tas nemaz nav tik slikti. Zane teātra sabiedrībā ir pazīstama kā Zane, nevis kā Kreicberga, un tā mazā maiņa netraucēs. Z. Galvenais, ka pirmais burts ir tāds pats. Kad bija jāparakstās pasē, vilku tos burtus un aiz K iestājās pauze. Ir tas brīdis, kad var vēl apdomāties. A. Dzīvojam kopā trīs gadus. Tagad esam precējušies un meklējam dzīvokli. Un viss. Kurš mājās ir režisors? Z. Režisors? Mājās mēs teātri nespēlējam. A. Mājās sarunas par teātri ir izslēgtas, jo, līdzko Zane sāk runāt par teātri, es kļūstu nervozs. Z. Tā ir. Ne jau vienmēr domas sakrīt. Mēs cenšamies viens otra domas respektēt, bet ir brīži, kad jūti - labāk vispār par to nerunāt. Andris ir ļoti emocionāls cilvēks un daudz ko uztver personīgi. Nevaru par teātri runāt vispār, ja kādā no pieminētajām izrādēm spēlē Andris, viņam ļoti grūti pieņemt, ka es nemēģinu viņam personīgi kaut ko pārmest. A. Man ir ļoti svarīgas Zanes domas par manu darbu, bet... ... runāt tu viņai tomēr neļauj. A. Man ir nenormāli bail, jo, kad šī saruna notiek, es uzsprāgstu. Līdz mūsu kopdzīvei pie Zanes esmu spēlējis divos darbos, un tad arī tie bija kursa darbi. Tagad Jaunajā Rīgas teātrī būs izrāde Krietnais cilvēks no Sečuanas, kur man ir diezgan liela loma. Nezinu, kā tas vēl viss būs. Pieķeru sevi pie nenormālas piekasības. Pētu katru Zanes žestu, katru teikumu. Manī dzimst kaut kādas drausmās prasības un tajā pašā laikā to, kā pats izskatos no malas, neredzu. Jūtos pilnīgi aprīts, poglaščonnij. Z. Par tiem viedokļiem. Augstu vērtēju, ka cilvēki aizstāv to, ko viņi dara. Ne gluži cīnās, bet aizstāv savu lietu. Andrim tas ir raksturīgi. Kā tu uztver viņa kritiku? Z. Arī es esmu ļoti emocionāls cilvēks, bet esmu sapratusi, ka svarīgi, lai pašam būtu viedoklis par to, ko dari. Ja kāds nokritizē manu darbu, man ir būtiski, lai pati jau pirms tam būtu izpratusi savas kļūdas un mani nevarētu ielikt maisā. Man tikai žēl, ja vērtēšana notiek ļoti pavirši. Nedomāju Andra kritiku, bet vispār. Nezinu, kā tas kopdarbs mums beigsies. Vienā izrādē Andris mani glāba, bija problēmas ar aktieriem un viņš ielēca vienā lomiņā. Tika izmantotas personīgās attiecības. Kad var cilvēkam palūgt un zini, ka viņš neatteiks. A. Jā, redzi, kāpēc mēs apprecējāmies. Tās ir aprēķina laulības. Vai tad tā neizskatās? Kolēģis Andis Strods teica, ka viņam vienmēr licies - ja aktieris prec režisoru, parasti gan aktrise, tad... Un tas pats Strods - mēs tomēr esot liels izņēmums. Z. Savulaik es biju stingri izlēmusi, ka mēs nestrādāsim pie viena darba. Nekad. Nevis tāpēc, ka man nepatiktu, kā Andris spēlē. Tieši otrādi, man patīk. Nē, vienkārši darba process var tikt traucēts. Varbūt tas ir profesionalitātes trūkums? Z. To mēs redzēsim, vai tas būs profesionalitātes trūkums. A. Saproti, ja abi ir vienā darbā, tad ir kā garais mēģinājums. Īsais mēģinājums ir tad, kad pa dienu mēģina un vakarā atnāk mājās. Bet garais mēģinājums, piemēram, pagājušogad mēs bijām Ungurmuižā, dzīvojām kopā, un visu nedēļu mums bija mēģinājums. Tagad atkal atnāksim mājās, sāksies runas par visu, un tas būs garais mēģinājums divu mēnešu garumā. Z. Tā arī būs. A. Tagad būs viena un tā pati problēma. Problēma ies uz virtuvi, nāks līdzi uz dušu... Ko jūs darāt virtuvē? A. Taisām ēst. Diezgan bieži brauc ciemiņi, man liekas, ka mēs esam diezgan viesmīlīgi. Z. Andrim nepatīk gatavot. Bet, ak Dievs, kā viņam patīk ēst! Zini, mēs ģimenē esam trīs sievietes - mamma, māsa, es - un tēvs, bet Andrim ir otrādi - viņi ģimenē ir trīs vīrieši un viena mamma. Pirms satiku Eiku, nekad nevarēju iedomāties, ka vīrieši var tik daudz ēst! Sākumā vienmēr izgāzos. Sataisu kaut ko un tad saprotu, ka cilvēks taču nav paēdis! Jārēķina vismaz trīsreiz vairāk, nekā es iztēlojos. A. Man sadzīve ir ļoti svarīga. (Viņš to saka pilnīgi nopietni.) Tagad kā vīrs varu pateikt, ka man vajag, lai mājās būtu kārtība. Es mulstu par šādiem jautājumiem. Z. Andris ļoti mīl kārtību, viņš mani ir iemācījis būt kārtīgākai. Dzīvoklī varēja uzreiz ieraudzīt, kurš ir mans rakstāmgalds, jo apkārt tam bija ideāla kārtība. Kasetes saliktas pēc krāsām, grāmatas pēc izmēra. Sapratu, ka sagādāju neērtības, un piemērojos. A. Nedrīkst nekad otram uzbāzties ar savu kārtību. Kāpēc tu nenoliec to vietā utt. Laika gaitā pieslīpējas. Z. Katram jau tomēr nāk līdzi kaut kādas ģimenes tradīcijas, ieradumi. Es esmu rīdziniece. No senčiem mana vecmāmiņa ir somiete. A. Mans tēvs ir no Latgales, tur esmu pavadījis visu bērnību. Zane jau zina, cik Latgale man ir nopietna lieta. Mamma no Smiltenes, bet dzīvojām mēs visi Jelgavā. Pirmajā kursā pat nezināju, kur ir Doma laukums. Man tas likās tāds labirints. Provinces cilvēks. Kā notika, ka jūs izlēmāt, ka vajag baltu kleitu un baznīcu? A. Nesapratu to brīdi, kad mēs nolēmām, ka tie būs svētki. Saaicinās teātra kolēģus, radus, draugus. Iepazīstinās radus, izdejosies. Z. Kādreiz domāju, jā, nu kam vajag to kleitu un precēties. Bet saproti, tajā visā ir kaut kāds tāds «smeķis»... A. Tā diena ir neaizmirstama. Baznīca piedod tam visam tādu jēgu, kādu nekas cits nespētu iedot. Aiziet vienkārši sarakstīties, jā, tas arī. Bet pirms mēneša nebiju tāds, kāds esmu tagad. Esmu sajuties kā balsts. Kā... Saprotu, ka varu aizstāvēt. Varbūt tas pārāk skaļi skan, bet... Tas ir kaut kā netverami. Z. Vai ir starpība vai nav starp mūsu iepriekšējo dzīvošanu kopā un tagadējo? It kā jau tas pats vien ir. Bet tajā brīdī, kad Andris man pateica sakrālos vārdus, tajā brīdī viss sagriežas. Jo tomēr tas vārds ir īpašs. Vīrs. Sieva. A. Mani saskaitīja. Nesaskaitīts jau esmu bijis, saskaitīts esmu tagad. Z. Man tas bija vēl īpaši arī tādā ziņā, ka nebiju kristīta un, pirms izlemt, ilgi domāju. Protams, gribējās, lai ir baznīcā, lai ir skaisti, bet ja tas vien ir iemesls. Gāju uz baznīcu un domāju. Dievkalpojumā, ja esmu pietiekami atvērta, kaut kas notiek. Un man gribējās, lai mani tā kā pieskaita. Lai būtu tā piederības sajūta, kaut kādā ziņā tas ir līdzīgi laulībai. Kā mēs jūtamies pieskaitīti? Patlaban ļoti labi.