Viss nav tā, kā runā

Tas notika septembrī.» Jānis to argumentēti apliecina: «1989.gadā, kad notika konkurss, es nebiju Latvijā. Un vispār toreiz, kad vadīju konkursus, man nebija mērķa iepazīties ar skaistām meitenēm. Tas bija darbs. Pats biju uztraucies tikpat kā viņas. Par iepazīšanos un flirtu nav ko runāt!» Iepazinās viņi radio SWH mājā uz kāpnēm. Pirms tam Ainars Mielavs intervējis skaistu meiteni, kas strādā ar smaržām. Ja jau Ainars ēterā tā raksturo kādu sievieti, tad tur jābūt kaut kam sevišķam. Ejot pa kāpnēm, Jānis ieraudzījis Kristīni un tā vienkārši pajautājis, vai tad jaunās smaržas esot tik labas, kā viņa stāstot. «Uzaicināju viņu uz prezentāciju,» atceras Kristīne. Tad sekoja zvani. «Mani vienkārši jau sen nesajūsmināja vīriešu centieni iepazīties. Apzinoties sevi kā simpātisku sievieti, es uz situāciju skatījos ļoti reāli un mazliet skeptiski.» Jānis tagad pats brīnās: «Tā viņa mani atšuva apmēram trīs mēnešus. Tik ilgi to darījusi nebija neviena. Kad braucu uz Kanādu, vaicāju, ko lai Kristīnei atvedu. Viņa teica, ka iemesls satikties būs tad, ja atvedīšot tādas smaržās, kādas nav nevienai sievietei Latvijā.» Jānis nopirka tikai Kanādai raksturīgas smaržas ICI. Klāt bija Ziemassvētku laiks, dāvanu laiks. Kristīne paņēma uz satikšanos līdzi odekolonu Hugo Boss. Jānis: «Satikšanās noritēja ļoti oficiāli. Sajūta bija tāda, kā tiekoties diviem ģenerāļiem, kad tiek apmainīti karagūstekņi. Nodomāju: ko gan es trīs mēnešus biju gaidījis.» Kristīne: «Es nodomāju, ka viņš ir tieši tik lecīgs, kā to biju iztēlojusies.» Jaunā gada laiks pagāja bez romantiskas sazvanīšanās un laimes vēlējumiem. Taču Jāņa neatlaidība uzvarēja, un, kad jūtu slūžas bija vaļā, tad viņi satikās katru dienu. Mīts par ģimenes izjaukšanu Kad Jānis satikās ar Kristīni, Jāņa ģimenes dzīve bija izjukusi, bet Kristīnei tā bija krīzes stāvoklī. «Laikam jau dzīvē ir tāpat, kā liekot lielo puzli - ideāli sader tikai divi fragmenti,» domīgi saka Jānis. Pirmo reizi Jānis apprecējās, kad viņam bija 22 gadi. «Tagad esmu pārliecināts pretinieks agrām laulībām. 30 gadi vīrietim - agrākais laiks, kad viņš var domāt par ģimeni. Pirms tam var dzīvot kopā. Gadās jau izņēmumi,» saka Jānis, uzskaitot laimīgās draugu ģimenes. «Un tad Dievs nokārtoja tikšanos ar Kristīni.» Arī Kristīnei šī ir otrā laulība. Kad viņa sāka dzīvot ar pirmo vīru, Kristīnei bija 20 gadi. Diezgan ātri abi ar vīru atskārtuši, ka viņiem ir šausmīgi atšķirīgi raksturi. «Labi, ka nebija bērnu,» saka Kristīne. Jānim ir pusaudzis dēls. Bieži viņi satiekas basketbola laukumā. «Mums abiem viss ir kārtībā,» saka Jānis. Un kā ar kopīgo un atšķirīgo? Kristīne un Jānis smejas, jo viņu mammas brīnoties, kur tik saderīgs pāris trāpījies. «Mums patīk vēlu iet gulēt un vēlu celties. Bieži gadās, ka vienlaikus pasakām vienu un to pašu domu,» - tā abi kopā stāsta. Jānis sevi nosauc par mākslinieciski lidojošu un uzskata, ka Kristīne ir loģiska un sakārtota. «Pasaulē ir ļoti daudz labsirdīgu sieviešu. Jau mazāk ir skaistu. Vēl mazāk - gudru. Bet pavisam nedaudz tādu, kurās apvienots viss. Kristīne ir viena no tām,» rezumē Jānis. Mīts par gadu starpību Jānim ar Kristīnes mammu ir mazāka gadu starpība nekā ar pašu Kristīni. Jaunajam pārim ir 12 gadu starpība. «Saviem gadiem Kristīne ir neparasti stipra, patstāvīga, pareiza un prātīga,» skaidro Jānis, kad pabrīnos par viņa tēvišķīgo uzrunu Kristīnei - meit! Tas viņiem ir tāds stiliņš! Kristīne gan gadu starpību nu nemaz nejūtot. «Tas ir pagaidām, kamēr eju uz treniņiem,» piebilst Jānis. Kristīnei vienmēr ir patikuši vecāki vīrieši. Viņa turpina iesākto domu: «Es esmu prāta cilvēks. Komplimentus man saka bieži, taču es neļauju vārdiem sagrozīt galvu. Kur nu vēl ar glaimiem sirdi iekarot! Taču tikai Jānim izdevās atkausēt manu sirdi. Viņš ir labs. Es Jānim uzticos.» Nesen viņi atgriezās no medus mēneša ceļojuma Amerikā. Kā paši saka, viņu princips bija - mums pieder pasaule. Un starp visiem brīnumiem, kas redzēti, - Rollling Stones koncerts. «Kad es redzēju, kā uz skatuves darbojas 54 gadus vecie veči, sapratu, ka es vēl ilgi būšu formā,» rezumē Jānis. Mīts par uzraudzību Līdz šim Kristīne Līpiņa daudziem asociējās kā firmas Sirowa Cosmetic seja. «Trīs gadus nostrādāju firmā, braukāju pa Latviju, tirgoju smaržas. Mazliet jau bija apnicis. Jānis un Zigmars jau labu laiciņu nelika mani mierā un aicināja mainīt darbavietu. Domāju, ka, aizejot no firmas, pieņēmu pareizu lēmumu,» saka Kristīne. Nē, nav jau viņa programmu direktora Jāņa Šipkēvica sekretāre. Kristīne strādā Radio SWH reklāmas daļā, tā kā nemaz neiznāk vienam gar otru darba laikā grozīties. «Man ir tā priekšrocība - varu nospiest attiecīgu sakaru pogu un bargā balsī teikt: «Darbiniece Līpiņa, nekavējoties ierodieties pie programmu direktora.»» Kristīne atsmej, ka viņa tādām pavēlēm varētu arī nepaklausīt. Starp citu, kāpēc Līpiņa? «Uzvārdu Kristīne nav nomainījusi pavisam vienkāršu ekonomisku un birokrātisku apsvērumu dēļ. Pēc uzvārda maiņas būtu jāpārformē visi dokumenti,» jokojot sāk stāstīt Jānis. Taču Kristīne viņu pārtrauc un skaidro pavisam vienkārši, ka uzvārda maiņu viņa neuzskata par būtisku. Lai paliek, kā bijis. «Re, Šerijai (tā ir kokerspanielīte) gan piestāv Šipkēvica - Š.Š.,» joko Jānis. Mīts par aizņemtību Ne jau viss laiks paiet darbā. Jaunā ģimene pārņemta ar dzīvokļa iekārtošanu. Līdz tur ienāca Kristīne, tas atgādināja vientuļnieka mītni. «Virtuvē bija četras sienas, divas nogrieztas caurules, viena kafijas krūzīte un daudz glāžu,» atceras Kristīne. Jānis atzīst, ka Kristīne viņa uzskatos un dzīves stilā ir izdarījusi manāmas korekcijas. Izskolojusi ģērbšanās stilu, uzvarējusi cīņā par brokastu ēšanu. «Es cīnos, lai viņš nesmēķētu un pēc iespējas atteiktos no alkohola. Radinu viņu pie veselīga dzīves stila.» Bez šaubām, augstu tiek vērtēts sports. Tas ir ne tikai basketbols, kas dod fizisku spriedzi, bet arī biljards - sirdij un prātam. Aizvien vairāk laika tiek pavadīts pie dabas krūts. Kristīnes vecākiem Saldū ir māja. Ārpus pilsētas, ezera krastā viņi sameklēja jaunajiem zemes gabaliņu. Kad viņi turp aizbrauc, tad Jānis iet cirst mežu, Kristīne dodas maksķerēt vai sēņot. «Tur ir ko redzēt,» stāsta Jānis. «Klusums. Atskan spārnu švīkstēšana, pacel galvu un redzi - gulbju bars aizlido. Tur ir baigie bebri. Es domāju, ka miermīlīgi zvēri, bet šie izrādās baigie vandāļi. Kad gribu Kristīni pakaitināt, tad prasu, kur ir mana bise vai ceļa rullis, jo zāle un ceļi mudž no dzīvās radības. Dzīvnieki nav muļķi, viņi jūt, ka Kristīne viņus mīl. Man vienīgais mierinājums - es viņai esmu vismīļākais no vismīļākajiem dzīvniekiem.»