Vita Matīsa: Vientuļais patriotisms

Šī Vizmas Belševicas stāsta Valsts svētki pārlasīšana ir viens no maniem daždažādajiem, stipri individuālajiem 18.novembra rituāliem. Tematikas dēļ, labas literatūras dēļ, autores personības dēļ. Laikā, kad mēs visi tiekam aicināti pierādīt savu pilsonisko stāju baros, mītiņos, koros, parādēs un pieņemšanās, der atgādinājums, ka šodien smagākie patriotisma pārbaudījumi tiek izcīnīti dziļā ikdienišķā vientulībā, kad cilvēkam ir jāizšķiras: būt lojālam pret principiem, pret nerakstītu ētikas kodeksu, vai arī būt lojālam pret kādu varas centru vai klanu. Harmoniska sadzīvošana starp šīm divām atšķirīga tipa lojalitātēm Latvijas vēsturē ir bijusi visai problemātiska lieta. Spiests izvēlēties, latvietis drīzāk uzticēsies kādai drošai un taustāmai aizmugurei, nevis netveramam principam, kas draud ar bīstamu izolētību. Belševica tomēr nē. Un tādu mums nav daudz. Nekorekti būtu dēvēt šo gadsimteņiem ilgi piekopto un gandrīz vai automātisko bijību pret varas centriem (neskatoties uz varas kvalitāti vai leģitimitāti) par kumpo kalpu sindromu, uzsverot tikai šī fenomena servilos aspektus. Tā bija arī izdzīvošanas māksla, pašsaglabāšanās nepieciešamība. Viens tu savu latvietību citiem (arī pašam sev) neapliecināsi, bet dziedot 1873.gada Dziesmu svētku kopkorī, tā jau kļūst par varenu spēku; viens pret baltvācu muižniekiem un fabrikas īpašniekiem tu esi viegli iznīcināms, bet, esot kopā ar tūkstošiem 1905.gada mītiņos un dumpjos, ar tevi rēķinās; viens stāvot Baltijas ceļā 1989.gadā tu būtu bijis neredzams, turpretī, stāvot roku rokā starp tūkstošiem, tu uz brīdi esi pasaules uzmanības centrā. Politiskā modelī, kur ir iespējami tikai divi varianti attieksmē pret varu — pakļautība vai sacelšanās, skaitliski lielai masai ir svarīga nozīme. Tā ir gan drauds oponentam/okupantam, gan drošības spilvens sev. Bet kas tad, ja politiskais modelis ir cits, kas tad, ja dzīvojam jau savā neatkarīgajā valstī? Vai šie vecie refleksi ir arī tie, ar kuriem mēs visefektīgāk uzbūvēsim un pasargāsim mūsu jauno demokrātiju? "Tikai kopā! Tikai kopā!" uzstājīgi kladzina vienas partijas līderis, cits atkal apgalvo, ka "plecu pie pleca" vēlreiz gāzīsim kalnus. Vērojot ierakstus no pēdējā mēneša demonstrācijām Rīgā, man šie akcenti šķiet neadekvāti, traucē šī kopābūšanas idejas teju vai fetišizācija, jo, lai nonāktu situācijā, kur atrodamies šodien, bija jānotiek simtiem tūkstošu individuālu gļēvulību un principu nodevību, un izķepurošanās no situācijas prasīs, pirmkārt un galvenokārt, smagu individuālu darbu ar sevi. Jo pēdējā un svarīgākā fronte ir tā, kas šķērso katra cilvēka sirdsapziņu, tā, kas balsta viņa vērtību sistēmu, un šī ir tā vārīgā vieta, kur cietoksnis parasti krīt. Akcents uz indivīdu ir vietā, jo, ja citās Eiropas valstīs demonstrantu prasības — īsāka darba diena, lielākas algas, izmaiņas pensionēšanās vecumā, tiesības smēķēt bāros — ir tādas, kuras var apmierināt ar konkrētu politisku lēmumu, tad mūsu prasība pēc citas politiskas kultūras ir morālas dabas jautājums, kurš nav risināms ar politiskajiem instrumentiem vien. Nepiekrītu tiem, kuri apgalvo, ka godīgu politiku var īstenot tikai ar partiju starpniecību, vai tiem, kuri uzskata, ka, masveidīgi iestājoties un politiski līdzdarbojoties partijās, varas kvalitāte uzlabosies automātiski. Partijas nebūtu bijušas spējīgas mūs novest tur, kur mēs šobrīd esam, izpaliekot lielas sabiedrības daļas aktīvai un pasīvai līdzdarbībai, lai neteiktu — kolaboracionismam. Ar visu partijas smagsvaru aizmuguri, organizatorisko prasmi, cilvēkresursiem un lielās naudas klātbūtni, pozitīvisma kampaņa čiks vien būtu bijusi, ja tās rīkotāji nebūtu atraduši cilvēkus, kas piekrita tajā piedalīties. Visi varas kvalitātes uzlabošanas scenāriji beigu beigās atduras pret vienu un to pašu: indivīdu un viņa individuālo vērtību sistēmu. Šis varas bijības reflekss, neskatoties uz varas kvalitāti vai leģitimitāti, bremzē attīstību visā "postkomunistiskā" telpā, ne tikai pie mums vien. Bijušais prezidents Havels ir skarbs pret saviem tautiešiem, savos memuāros norādot ka, "sīki domājošais čehs uzdrīkstas mētāties ar skaļiem saukļiem tikai tad, ja viņam par to nekas nedraud; bet, ja viņam nākas sadurties ar spēcīgu un nežēlīgu pretinieku, viņš atkāpjas un galu galā kļūst servils". Tā arī latvietis ir brašs sapulču dalībnieks un brangs kopdziedātājs, ja aiz viņa stāv savējo armija, bet bieži neiztur šo kluso, vientuļo, ikdienišķo pārbaudi ar varu. Manifestācijas un sapulces ir arī laba lieta, jo tās dod tonusu, jo tās ir skaļas, un acīmredzot mūsu večišķajai, kurlajai politiskajai elitei citādi ir grūti ko sadzirdēt. Bet reālas pārmaiņas būs tikai tad, kad latvietim būs drosme ne tikai parakstīt kopaicinājumus un diriģēt kopkorus tautas sapulcēs, bet pateikt nē arī tad, kad viņam zem četrām acīm piedāvā parakstīt šaubīgu privatizācijas darījumu; tad, kad viņam būs drosme publiski kritizēt savas partijas dibinātāju arī pirms miljonāra statusa iegūšanas, ne tikai pēc tam; tad, kad viņš spēs atkāpties no amata pirms balsojuma, kas derdzas sirdsapziņai, ne tikai tad, kad apsīkst ekvilibristiskā izmaņa neveiklas pozīcijas uzturēšanai; tad, kad viņam būs drosme ne tikai parakstīt protesta vēstules, bet arī publiski pamatot, kādēļ viņš šodien denuncē to, ko slavēja un reklamēja pērn. Atmodas vārds atkal tiek locīts visdažādākās formās, un dzirdam jūsmīgus vārdus par to, ka miegainā, apātiskā latviešu tauta beidzot atkal ir iekustējusies. Būtu jau labi, ja problēmas saknē būtu tikai miegainība, vienaldzība, apātija vai ziemeļnieciskā rakstura flegma. Pret miegainību mums visiem ir pazīstami, pārbaudīti pretlīdzekļi. Ka problēmas būtība ir cita, daudz sarežģītāka un nopietnāka, sapratu pirms pāris gadiem, stāvot rindā Lielās Ģildes mazajā kafejnīcā. Notikums ir īsts notikums — viena no retajām Marisa Jansona viesošanās reizēm Rīgā, šovakar viņš muzicē kopā ar LNSO, un Lielajā Ģildē skan Štrauss. Koncertu apmeklē teju vai visa Latvijas politiskā "spice" — prezidente, premjerministrs, ministri, viņu pavadoņi. Uz vienu vakaru šī nu ir tā vieta Latvijā, kur varas centra magnētiskais lauks pievelk visspēcīgāk. Ir starpbrīdis, un mazās kafejnīcas garā rinda stiepjas vēl aiz durvīm. Mana jaukā kompānija, kuras negaidītā ielūguma dēļ arī es šeit atrodos, stāv kaut kur rindas vidū. Kamēr tērzējam par nupat dzirdēto, es vēroju, kā no galda pie kura sēž vairāki Ministru kabineta smagsvari, pieceļas divi vīri no viņu svītas, un mierīgi, visai rindai pa priekšu, iet taisnā ceļā pie letes. Tikpat mierīga ir rinda, kura it kā neko neredz (vīri ir pazīstami), neko nemana. Es gan sāku vārīties, šķendēties, un jaukā kompānija mēģina mani mierināt ar vārdiem — "padomju paražas"... Tas gan — neviens normāls Rietumeiropas politiķis ar kaut ko tādu neriskētu, jo apzinātos, ka viņš momentā var zaudēt visu klātesošo, viņu ģimeņu un draugu balsis nākamajās vēlēšanās. Bet, ja tomēr riskētu, tad, piemēram, Francijā viņam būtu jārēķinās ar to, ka varbūt kāds vīrietis no rindas beigām skaļā balsī pārkliegtu zāli ar dzēlīgu — "Ei, mīkstmieši, jūs neesat nekāda Marija Antuanete, un mēs šeit neesam Versaļas pils galms!", un rindas priekšpusē kāds varētu viņiem pat uzspļaut; savukārt Anglijā bufetniece pati, iespējams, būtu nolikusi brašos zēnus pie vietas. Bet šeit, Latvijā, XXI gs. sākumā — ne smakas no visa tā. Vai tā ir tikai miegainība? Apātija? Vienaldzība un ziemeļnieciskā atturība? Mazajā bufetes zālē nevirmo nekāda neapmierinātība, nekāds sarūgtinājums, drīzāk tāds kā — lepnums? Jā, kaut kas līdzīgs lepnumam, ka, lūk, arī es šovakar atrodos šeit, varas centra saulītē, varas centra magnētiskajā lauciņā, ka, lūk, arī es esmu uzmanības degpunktā, tur, kur tik daudzi šovakar vēlētos būt. Acīmredzot vienam pirmais, spēcīgākais reflekss, tas, kas viņu paņem un pievelk vispirms, ir princips (viens likums, viena taisnība visiem), citam turpretī — jebkuras varas pola centrtieces spēks. Tauta jau saprot un vienmēr ir sapratusi, ka būt varas lokā — tas atmaksājas. Turklāt stāvēt vienam ar saviem principiem — tas var būt pat bīstami dzīvībai. Stabils latvisko vērtību kods paaudžu paaudzēs ir bijis — jo tuvāk kādam savējo/varas lokam, jo labāk. Gadsimteņiem ilgi Latvijas valdītāji ir rēķinājušies ar šo latviešu pielāgošanās mākslu, un arī šodien tas ir spēcīgs trumpis viņu politisko instrumentu krājumā. Kamēr Latvijas iedzīvotāji nepierādīs, ka viņu vēlme pēc viena likuma visiem ir lielāka nekā tieksme izdabāt varai, lai no tās dzīru galda arī viņiem tiktu atmesta kāda kripatiņa, Latvijas politiskā kultūra nemainīsies. Kamēr Latvijas iedzīvotāju lojalitāte un demokrātijas izpratne svaidīsies no viena varas pola uz otru (atkarībā no izdevības, laikmeta un attiecīgā brīža "spēku pozīcijām"), kamēr politiķi klejos no vienas partijas uz otru (iemesli tie paši), kamēr gravitācijas ass neatradīsies katra iedzīvotāja individuālā demokrātiskā vērtību sistēmā, nekas būtisks valstī nemainīsies. Lojalitāte pret valsti (kas nebūt nav tas pats kā valsts iekārta), pret sabiedrības interesēm, pret sirdsapziņu un principiem stāv pāri lojalitātei pret partijām vai kādu citu varas klanu. Ja tas ir otrādi, ja lojalitāte pret partiju vai klanu kļūst par prioritāti, tad, Havela vārdiem runājot, "partijas tikai atražo nenozīmīgus un mazvērtīgus ļaudis, kuri runā tikai viņu pašu antivalodā, kas galu galā cilvēkiem iedveš riebumu". Latvijas valsts 89.dzimšanas dienā problēma nav tā, ka sabiedrība nespēj apvienoties, bet gan tā, ka tūkstošiem individuālu cilvēku nespēj norobežoties. Norobežoties no netīra, bet pašam izdevīga darījuma, norobežoties no apzinātas blefošanas arī tad, kad patiesība tev nenodrošina veiksmīgu iznākumu, norobežoties no nekvalitatīvas varas izpausmēm un paudējiem politikā vai citur. Vecās Eiropas augstākajās aprindās roku nedeva par sīkām blēdībām pat kāršu spēlēs, jo baidījās ka varētu zaudēt cieņu gan pašu, gan citu acīs, un šis pašregulēšanas mehānisms bija visefektīgākais veids, kā iedarbināt nerakstīto bet stingri ievēroto ētikas kodeksu bez jebkādiem politiskiem lēmumiem. Ažiotāža un pozitīvais pārsteigums, ko ir izraisījis talantīga latviešu režisora paziņojums, ka viņš nevēlas spiest roku viņaprāt, neadekvātam varas pārstāvim, pierāda to, cik būtībā svešs latvietim ir šis norobežošanās reflekss, cik vēl joprojām vāji attīstīts ir tas reflekss, kura pamatā ir vērtības un principi, nevis varas cienīšana varas visvarenības dēļ. Šodien nevis apvienošanās, bet gan režisora norobežošanās žesta atkārtošana simttūkstoš reižu visdažādākās valsts dzīves norisēs ātrāk, pamatīgāk un ilgstošāk nodrošinās tādu Latvijas valsti, par kuru mēs citā laikmetā cīnījāmies koros, barikādēs, mītiņos, gājienos un sapulcēs. Valsts svētki ir diena, kad mēs uzsveram mūsu kopīgo vēsturi, kopīgās tradīcijas, kopīgo sāpi un kopīgo laimi. Runāt par norobežošanos šādā brīdī šķiet ķecerīgi, lai neteiktu — klaji nepatriotiski. Toties tā ir Latvijas sāpe gan vēsturiskā skatījumā, gan šodien, ka harmoniska sadzīvošana starp lojalitāti pret kādu ētikas kodu vai morālu kārtību un lojalitāte pret kādu varas centru ir teju vai neiespējama. Ja mums būs valsts, kur jēdzieni "morāle" un "principi" iepretim "varai" neizslēgs viens otru, tad arī varēsim nerunāt par norobežošanos, un mierīgi dot roku cits citam. Gadsimtiem ilgi latvieša politiskajā telpā bija tikai divi iespējamie varianti attieksmē pret varu — pakļautība vai sacelšanās. No tā izriet, ka mūsu priekšteči parasti saredzēja tikai divas dimensijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē: viena dimensija — es kopā ar savējiem, otra — visi tie, kas ir pret mums. Bet ir arī kāda trešā dimensija, kuras kontūras mūsu senčiem ne vienmēr bija viegli saskatīt — vēsturisko apstākļu dēļ, neattīstītu refleksu un muskuļu dēļ, slinkuma un nolaidības dēļ, un arī tādēļ, ka atšķirībā no pirmās un otrās dimensijas šī trešā nemaz nav rokām taustāma un acīm saredzama. Šo trešo dimensiju Latvijas valsts mērogā sauc par "valstisko domāšanu", individuālā mērogā tā dēvējama vienkārši par "principiem" vai "morāli". Kādas īpatnējas ģenētiskās mutācijas dēļ refleksi un muskuļi, kuri izmantojami šīs trešās dimensijas ieraudzīšanai, Latvijas homo politicus sugā šķiet īpaši atrofējušies. Treniņa režīmu šo vājo, slābano muskuļu attīstībai savulaik ieteica Josifs Brodskis savā Nobeļa prēmijas runā, uzskatot, ka cilvēks, kurš lasījis Dikensu, būs mazāk tendēts izdarīt cūcības, nekā tas, kurš par Dikensu nezina neko, un ka potenciālajiem valsts vadītājiem pirmos jautājumus vajadzētu uzdot nevis par to, kāda ir viņu ārpolitiskā vīzija, bet ko viņi domā par Stendālu, Dikensu un Dostojevski. Brodskaprāt, nav cita līdzekļa pret cilvēku vulgaritāti un zemiskumu kā šaubas un laba gaume, un labā literatūra šīs abas lietas apvienojas. Nezinu, vai, lasot Dostojevski vai Dikensu, Belševicu vai Skalbi, mūsu valdītāju spēja saskatīt trešo dimensiju uzlabosies, toties nav šaubu, ka tas viņiem būtu grūtāk un nepatīkamāk kā salūta vērošana. Kaut gan ar treniņiem ir tā — tad, kad vairāk sāp, mēdz būt labāki rezultāti. Lai priecājas arī par salūtu, it īpaši bērni. Daži varbūt tomēr atgriezīsies pie Belševicas, kuras vārdi kādā 1991. gada intervijā šķiet īpaši piemēroti arī šim laikam: "Katram vajadzētu iekšēji... padarīt sevi par tādu mazu neatkarīgu Latviju Latvijā".