Žagata tik zaglīga nemaz nav

Sākumā likās, ka krūmos jābūt kādam plēsējam, ko tās dzen projām. Kad iegāju starp krūmiem, pamanīju, ka tur ir beigta žagata. Šādu putnu vidū maz novērotu parādību, ko attiecībā uz žagatām zinātniskajā literatūrā dēvē par "mirušo apstāvēšanu", nejauši redzēja ornitologs Edmunds Račinskis. Kā to izskaidrot, ornitologiem nav skaidru atbilžu. Taču ne vien šī liecība par žagatu uzvedību, bet arī citas, piemēram, īpatnas attiecības dzīvesbiedru vidū, gluži vai rosina žagatām piedēvēt cilvēkiem raksturīgas īpašības. Taču slavenākais mīts par žagatām tomēr nav gluži patiess. Nav nekāds jaunums, ka vārnu dzimtas putni, pie kuriem pieder arī žagatas, tiek uzskatīti par inteliģentākajiem putnu vidū, tie izceļas ar spējām ātri pielāgoties mainīgai videi un ātri mācīties. Ne velti žagatas daudzviet Eiropā ir pārcēlušās no dzīves laukos uz dzīvi pilsētā tuvāk cilvēkam. "Viens no iemesliem, kādēļ žagatas pārcēlās, bija barība. Ziemā žagatai ir "liesais" laiks. Pilsētās cilvēks daudz ko izmet atkritumos vai pie mājas, žagatas var baroties. Žagatas ļoti ātri adaptējas pilsētas dzīvei un to izmanto savā labā," paskaidro ornitologs Edmunds Račinskis. Sākumā ar saviem gariem pārlidojumiem nepiemērotajiem diezgan īsajiem spārniem žagatas lidoja uz Eiropas piepilsētām un vēlāk uz pilsētām. Latvijā, iespējams, tas nav tik izteikti kā atsevišķās Eiropas pilsētās, piemēram, Berlīnē, kur žagatas mīt pavisam tuvu pilsētas centram. Tomēr pat Rīgas nomalēs, apstādījumos, privātmāju un dārziņu rajonos var sastapt žagatas. Žagatām arī tīk ligzdot egļu dzīvžogos, gar dzelzceļiem, lielceļiem, dārzos, krūmos. Pēc ornitologu aplēsēm, Latvijā mīt 10 000- 20 000 žagatu pāru, skaits tiek uzskatīts par stabilu. Mīts par postītājām Tāpat kā pelēkās vārnas un kraukļi, žagatas Latvijā ir nelimitēti medījami putni. Tiesa gan, kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā vienīgais saudzējošais izņēmums ir ligzdošanas sezona, kad putnus nedrīkst šaut. E.Račinskis norāda, ka ļaužu valodas, ka žagatas ir "putnu ligzdu postītājas", šie putni iemantojuši gandrīz vai nepelnīti. "Tas ir mīts. Ja pelēkās vārnas un daļēji arī kraukļi vainojami putnu ligzdu postīšanā, tad no visiem vārnu dzimtas putniem žagata to dara vismazāk, tā nespecializējas putnu ligzdās. Līdz ar to rodas jautājums, vai vispār ir pamatoti žagatas uzskatīt par nelimitēti medījamu sugu," saka E.Račinskis. Daudzviet autori pasaules literatūrā apšaubot, vai žagatām patiešām ir būtiska ietekme uz dziedātājputnu populācijām. Jo vairāk pasaulē žagatas pētītas, jo vairāk atklājies, ka šie putni daudz savā ēdienkartē, jo īpaši mazuļu barošanas laikā, izmanto kukaiņus, daudz ēd arī sliekas, gliemežus, reizēm arī sīkos grauzējus. E.Račinskis nenoliedz: ja ir iespēja, žagata, protams, var uzbrukt sīko putnu ligzdām, piemēram, var apdraudēt zvirbuļus, žubītes, meža strazdus. Latvijā gan nav neviena ornitologa, kas būtu pievērsies tieši žagatu pētniecībai un tagad varētu uzņemties aktīvu žagatu tiesību pārstāvēšanu. Žagatas - zagles Tāpat viens no izplatītākajiem mītiem par žagatām ir žagatas - zagles. "Priekšstati par žagatas zaglīgumu attiecībā uz objektiem, kas nav barība, ir pārspīlēti un pat nepamatoti," pētījumu secinājumus pārstāsta E.Račinskis. Tiesa, ir zināms, ka žagatas mēdz uzkrāt nebaltām dienām, taču tā parasti ir barība, nevis greznumlietas. Par vārnu dzimtas putniem zināms, ka nepārspējamākais barības uzkrājējs ir sīlis, kuram pieder tūkstošos skaitāmu, zem zemes labi atminamās vietās ieraktu zīļu rekordu, arī krauklis mēdz reizēm paslēpt neapēstus kritušu dzīvnieku atlikumus, lai tiek arī nākamajai ēdienreizei. Līdzīgi par sevi parūpējas arī žagata. "Pieļauju, ka priekšstats par žagatas zaglīgumu radies no gadījumiem, kad žagatu mazuļi ir uzaudzināti mājās. Iespējams, dzīvojot mājās, žagatas var sākt pārvietot priekšmetus un vēlāk nest projām," pieļauj E.Račinskis. Ornitologs Vilnis Skuja savukārt teic: nevar tomēr noliegt, ka vārnveidīgajiem putniem ir tieksme pēc spožām lietām. Bērnībā viņam mājās bijuši pieradināti žagatu mazulīši. "Pieradināti žagatu mazuļi daudz labāk dzer no spožas, nevis blāvas karotes. Varēja redzēt, ar kādu baudu tie dzēra, pat izdzēra vairāk, šķiet, nekā no parastas karotes," atceras V.Skuja. Interesi par spožām lietām izskaidrot nav viegli, taču, iespējams, tā saistīta ar vārnveidīgo putnu tieksmi izzināt visu jauno un nezināmo. "Viss, kas atšķiras, uzreiz pievērš uzmanību - putnam jāpārbauda, kas ir ēdams, kas nav ēdams," saka V.Skuja. Arī literatūrā esot minēti fakti, ka žagatu ligzdās atrasti ne tikai spoži metāla gabaliņi, bet arī cilvēkiem piederošas greznumlietas. Taču šādi gadījumi esot drīzāk izņēmumi. "Zaglīgā" uzvedība vairāk raksturīga esot pieradinātiem putniem. Savvaļā dzīvojošs putns nedotos apzagt ļaudis vai viņu mājokļus. Neuzticīgas dzīvesbiedram Literatūrā aprakstīts, ka, lai arī žagatas ir nometnieki - pāris turas visu gadu kopā, žagatām izjūk apmēram viena trešā daļa pāru, stāsta V.Skuja. Viens no iemesliem žagatu pāru izjukšanai ir aprēķins. Modelējot klasisku situāciju: no žagatu pāra netālu mīt žagata, kuras partneris gājis bojā un kurai ir labāka teritorija nekā pārim. Tad var gadīties, ka vai nu tēviņš, vai mātīte pamet savu partneri un aiziet pie šīs trešās žagatas uz labākiem apstākļiem. Žagatas skaitās monogāmi putni, taču ornitologi parasti piebilst: īpaši tēviņiem ir vēlme spert sāņsoļus pāru attiecībās. Piemēram, ligzdošanas laikā žagatu pāra tuvā apkārtnē regulāri parādās svešs tēviņš un to vien gaida, kad mātīte paliks viena - tās dzīvesbiedrs vai nu uz mirkli aizlidos, vai iesnaudīsies. "Tad svešais putns, kuram nereti pašam ir pāra attiecības, ielaužas teritorijā un mēģina ar mātīti pāroties. Reizēm tas izdodas, un galvenais - mātīte nemaz nav pret, tā labprāt svešo pieņem," stāsta E.Račinskis. Trešā putna iemesli ir vislabāk saprotami - tēviņam ir būtiski vairot savu gēnu pārmantošanu. Ja pāra tēviņš pamana krāpniecību, tas cenšas aizdzīt svešo no savas teritorijas. Mātītes attieksme saspringtajā situācijā ir vai nu pilnīgi neitrāla, vai arī piepeši agresīva pret svešo tēviņu.