Mums ierādīja dzīves jēgu, centās ieaudzināt sapratni par kolektīvu, par pienākumiem, par dzīves prioritātēm. Viņš allaž rūpējās, lai šalles būtu apliktas, veidotos pareizā dzīves uztvere. Kam nebija lemts nokļūt lielajā sportā, tām bija iespēja sevi pierādīt citās profesijās. Treneris centās to mums iemācīt no bērnības, un viņam tas izdevās ar uzviju. Skolas gados ir svarīgi izvērtēt – ja nekad nebūsi spējīgs būt Porziņģis, tad varbūt no tevis var iznākt laba Zālīte vai Vīķe-Freiberga, vai vienkārši gādīga daudzbērnu mamma. Treneris nekad nenodalīja perspektīvos no mazāk spējīgajiem. Mēs bijām komanda jau no mazotnes un turpmāko laiku sporta skolā tāda arī palikām. Ja Treneris uz ielas satika kādu no savām audzēknēm, viņš jautāja: tu esi četrdesmit septītais, piecdesmit septītais, sešdesmitais? Mums tas bija uzjautrinoši, jo kura sieviete gan grib, ka viņu nosauc par desmit gadiem vecāku.
Strādājošie vecāki ļoti labi zina, ka skolotāji vai treneri ir tie, kuri ir labākie palīgi bērnu audzināšanā, dzīves pareizā virziena ierādītāji. Zanda Grāve, pulmonoloģe ar 40 gadu stāžu, joprojām interniste, savu Treneri atceras kā pareizo bultiņu virzītāju vissvarīgākajā viņas bērnības posmā. Zandai skolas laikā bieži bija angīna. Treneris Purkalns turēja roku uz pulsa, sūtīja savu māsu mediķi Lidiju pie viņas, lai kontrolē situāciju. Zandai bija doma pamest vidusskolu un iet uz māsu skolu, bet Purkalns atrunājis: "Tev jāturpina mācības vidusskolā un pēc tam jāstudē." Viņa paklausīja. Apvienot studijas ar lielo sportu spēj tikai spēcīgi raksturi. Divtik sarežģīti, ja jāstudē medicīna. Zandai tas izdevās. Un arī izdevās TTT meistarkomandas sastāvā kļūt par seškārtēju Eiropas kausa ieguvēju. Viņa Purkalnam ir pateicīga gan par pievēršanos basketbolam, gan medicīnai. Tātad par būtiskāko savā dzīvē. Zandas kursabiedrene bija trenera otra māsa Gunta, kura šobrīd rūpējas par brāli – nosaka, ko viņš drīkst darīt, atļāvusi ar auto braukt tikai līdz veikalam.
KAIBALA
Gleznainā vieta pie Daugavas kļuva par sporta skolas treniņu bāzi vasarās. Mūsdienās vecākiem, lai aizvestu bērnu uz sporta nometni, jāšķiras no vairākiem simtiem, bet tolaik Kaibalā viss bija bez
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!