Kā zināms no vēstures, jau iepriekš bijuši gadījumi, kad kādas valsts sportistiem bijis liegts startēt olimpiskajās spēlēs. Tā pēc Pirmā pasaules kara uzaicinājumu uz 1920. gada spēlēm Antverpenē nesaņēma kara zaudētājas Vācija, Austrija, Bulgārija, Ungārija, Osmaņu impērija (faktiski Turcija). Pēc Otrā pasaules kara olimpiskajās spēlēs Londonā 1948. gadā līdzīgs liktenis piemeklēja Vāciju un Japānu, bet no 1964. līdz 1992. gadam aparteīda politikas dēļ startēt tika liegts Dienvidāfrikas Republikas sportistiem. Tas bijis ilgākais lieguma laiks olimpisko spēļu vēsturē.
NOZIEDZĪGA IDEOLOĢIJA
DĀR aparteīda politika it kā likumiski sadalīja valsts iedzīvotājus pēc rases un etniskām pazīmēm ar attiecīgiem ierobežojumiem. Līdz ar to var apgalvot, ka valstī oficiāli pastāvošā amorālā un noziedzīgā ideoloģija tika starptautiski atzīta par absolūti nepieņemamu. Kas notiek Krievijā? Arī tur etniskie, nacionālie jautājumi nav atrisināti. Jāņem vērā, ka lielākā daļa pašreizējās Krievijas teritorijas nav nekas vairāk kā daudzu gadsimtu laikā veikti koloniāli iekarojumi. Jaunas zemes un tautas tika pakļautas tikai ar brutālu militāru spēku. To visu vienmēr pavadījusi ideoloģija, ka krievi ir pārāka tauta par citām un citām nācijām tas obligāti jārespektē.
Kā redzam, arī XXI gadsimtā šī agresija pret citām tautām nekur nav pazudusi. Iebrukums Ukrainā veikts šovinisma un nacisma ideoloģijas vārdā, apgalvojot, ka ukraiņi nav nācija, viņi nav pelnījuši savu valsti, neatkarību, brīvību, ka tikai krievi izlems visus jautājumus. Diemžēl medijos šim aspektam pievērsta maza uzmanība. Apzinoties šīs ideoloģijas esamību, rodas jautājums – kā iespējams, ka DĀR tika uz vairākām desmitgadēm izslēgta no olimpiskās saimes, bet Krievija, kaut vai ar vienu kāju, tomēr joprojām ir iekšā?
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!