Milānā, Kortīnā un vēl vairākos citos centros gaidāmas 25. ziemas olimpiskās spēles, kas turklāt būs pirmās 20 gadu laikā Rietumeiropā. Arī toreiz labākie atlēti satikās Itālijā. Latvijas delegācija būs vēsturē lielākā. Jau šīs ziemas sezonas ievadā Sporta Avīzē uzdevām jautājumu, vai mūsu olimpiešu skaits sasniegs 70, tomēr beigu beigās kvalificējušos sportistu skaits apstājās pie 68. Tas tāpat ir par 11 vairāk nekā iepriekšējās līdz šim ar Latvijas sportistiem bagātākajās spēlēs. Mūsu olimpiešiem vēsturiski došanās uz Itāliju ir bijusi veiksmīga. Tā, piemēram, 1960. gadā vasaras spēlēs Romā 11 latviešu olimpieši kopā izcīnīja 11 (!) medaļas, bet 2006. gadā Turīnā Mārtiņš Rubenis atnesa pirmo godalgu neatkarīgajai Latvijai ziemas spēlēs. Vai šoreiz mūsējie kāps uz pjedestāla? No prognozēm izvairīsimies, bet novēlam iespējami daudziem Latvijas atlētiem pēc olimpiskā starta mājās braukt apmierinātiem ar savu sniegumu. Tādā gadījumā apmierināti būs arī līdzjutēji.
Šajā žurnāla numurā plašā sarunā tikāmies ar kamaniņu braucējiem Robertu Plūmi un Mārtiņu Botu jeb Robotiem. «Olimpiskajām spēlēm ir ļoti izteikta aura. Parastās sacensībās svarīga ir tehnika, fiziskais stāvoklis, prāta stāvoklis, savukārt olimpiskajās spēlēs izšķirošā ir mentālā gatavība, spēja nesadegt. Neviens nav imūns pret to, ka šis ir četrgades lielākais notikums, tāpēc atbildība ir liela. Šīs sacensības ir citādas – sportistam smagākas,» secina Plūme. Abi sportisti ir labākie draugi jau kopš bērnudārza laikiem un saka, ka nav patīkamākas sajūtas kā uzvarēt, kad esi smagi strādājis. «Kas būs mūsu uzvara, to jau varēs interpretēt dažādi, bet dienas beigās mēs vēlamies būt uzvarētāji un tāpēc smagi trenējamies.»
Protams, ļoti liela uzmanība olimpiskajā Milānā tiks veltīta Latvijas hokeja izlasei. Turnīra pirmajās divās spēlēs pret ASV un Vāciju tai pretim nāks vairāki no pasaules labākajiem hokejistiem, līdz ar to būs ļoti aizraujoši salīdzināt mūsējo spēku samērus ar tiem. Šomēnes iepazināmies ar jauno uzbrucēju Sandi Vilmani, kurš līdz šim Latvijas izlasē aizvadījis tikai vienu maču, bet janvārī sekmīgi debitēja Nacionālajā hokeja līgā. Varētu šķist, ka viņš atradis kādu slepeno kodu, lai karjerā viss ritētu tik gludi. Sandis ir pārliecināts, ka galvu no tik strauja karjeras lēciena nezaudēs, arī sarunā rodas iespaids, ka viņš uz zemes stāv ar abām kājām. «Vienkārši jāpaliek tādam cilvēkam, kāds es esmu, kāds esmu bijis visu šo laiku. Hokeja ziņā jāturpina spēlēt savu spēli, klausīties, ko saka treneris, un izlabot mazās kļūdas.»
Tomēr nav tā, ka viss žurnāls ir veltīts vienīgi olimpiskajām spēlēm. Šomēnes sarunājamies arī ar Lietuvā dzīvojošo dāni Peteru Heini Nilsenu, kurš kā treneris kļuvis par deviņkārtēju pasaules čempionu šahā pēc kārtas. Vispirms viņš strādāja ar indieti Višvanatanu Anandu, bet pēc tam pārgāja pie Magnusa Kārlsena un šobrīd ir norvēģu superzvaigznes vienīgais treneris. Nilsena dzīve bijusi ļoti interesanta un, piemēram, 2004. gadā viņš nospēlēja neizšķirti pret tolaik pasaulē labāko šaha superdatoru. Savukārt šobrīd viņš ir arī ļoti aktīvs agresorvalstu publisks kritiķis. «Šahs joprojām ir diezgan nūģīgs sports, bet vienlaikus arī visa pasaule ir kļuvusi daudz atvērtāka šāda tipa hobijiem un interesēm. Kaut vai datorgīki mūsdienās ir ar pavisam citu nozīmi nekā kādreiz,» eksperts saka par iespējām šahu spēlēt internetā, kas arvien audzē sporta veida popularitāti. Šķir žurnālu tālāk un iepazīsties vairāk gan ar pašu Peteru, gan aktualitātēm šaha pasaulē.