Kaut bērnībā viņa bēga mežā, lai tikai nebūtu jāsatiekas ar delegāciju no Rīgas, Iulijaka (Uļjana) Semjonova, kuru visa Latvija atpazīst pēc mīļvārdiņa Uļa, aizvadīja ilgu, laimīgu un titulētu basketbolistes karjeru, kļūstot arī par divkārtēju olimpisko čempioni.
Kad Natālijai Semjonovai 1952. gada 9. martā sākās dzemdību sāpes, Larions nepievērsa uzmanību tam, kurā republikā – Latvijā vai Lietuvā – viņa sieva dzemdēs. No Medumiem līdz slimnīcai Daugavpilī bija 25 kilometri, bet līdz Zarasiem – tikai četri, tāpēc tika iejūgts zirgs un sieva aizvesta uz Lietuvas PSR medicīnas iestādi. Tas bija iemesls, lai basketbola ziedu laikos lietuvieši mēģinātu leģendu pārliecināt aizstāvēt viņu izlases krāsas, sagaidot Uļas 70. dzimšanas dienu, 2022. gada martā žurnālā Sporta Avīze rakstīja Inita Kresa-Katkovska. Viņa pati TTT spēlēja no 1979. līdz 1983. gadam, bet 1996. gadā bija līdzautore Uļjanas Semjonovas grāmatai Kad es biju laimīga.
Strauji augumā Uļa sāka stiepties aptuveni piecos gados. Laika gaitā to padzirdēja sporta ļaudis Rīgā, un uz tālajiem Medumiem sākās amatvīru vizītes. Sākumā mēģinājumi meiteni pierunāt doties uz galvaspilsētu spēlēt basketbolu bija diezgan bezcerīgi, tomēr, kad solījumi nonāca līdz iespējai tikt pie manikīra, apskatīt cirku un aiziet uz teātri, viņa jau sāka svārstīties. Liktenīgais brauciens notika 1965. gada 30. augustā ar mikroautobusu Latvija – 13 gadus vecā un 192 centimetrus garā lauku meitene visu ceļu līdz Rīgai birdināja asaras.
Vispirms Rīgā basketbola ābeci Uļai mācīja Augusts Raubēns, tad nāca jaunatnes izlase pie Viktora Strupoviča, bet drīz vien viņa par savu otro mammu dēvēja TTT komandas galvenā trenera Raimonda Karnīša palīdzi Dzidru Karamiševu, kuru basketbolistes mīļi bija iesaukušas par Cāli. "Tieši Dzidra bija tā, kura man deva dzīves pirmos uztveres akordus, ievadīja latviskajā vidē un palīdzēja orientēties dažādās sadzīves situācijās. Pirms Eiropas junioru čempionāta Itālijā abas ar Cāli gājām uz universālveikala noliktavu. Tur man piemeklēja skaistu, baltu kostīmu, džemperi un ceļojuma koferi. Toreiz vēl man derēja veikalā pirktie apģērbi. Laukos nepievērsu uzmanību izskatam. Biju pieradusi uz skolu iet kalošās, lai varētu izbrist dubļainos ceļus. Tagad biju visa baltā un uz internātu lidoju kā spārnos. Atceros, ka ar valodu pirmsākumos arī negāja tik gludi. Komandā visi palīdzēja, un ātri vien sarunu līmenī varējām saprasties latviski. Paredzot man spožu nākotni basketbolā, Cālis ieteica neskatīties uz citiem no augšas un nesaslimt ar zvaigžņu slimību," Uļa atcerējās savos memuāros Kad es biju laimīga.
Un iemesli saslimt ar zvaigžņu slimību bija, jo panākumi nāca strauji. Kad 1967. gadā jauniete pievienojās Rīgas TTT komandai, tā sešas reizes jau bija plūkusi laurus Eiropas Čempionvienību kausa izcīņā ar izcilo tandēmu Skaidrīti Smildziņu-Budovsku un Silviju Ravdoni-Kroderi trenera Oļģerta Altberga un vēlāk Raimonda Karnīša vadībā. Turpmāk komandas sekmes bija atkarīgas no Semjonovas veiksmes. Jā, skatītāji ne vienmēr guva baudu, kad bumba lēni ceļoja pa trijstūri, caur Uļu un atpakaļ pie tā saucamajām metējām, taču uzvarētājus netiesā, un no Karnīša prasīja uzvaras. Basketboliste TTT nospēlēja no 1967. līdz 1989. gadam, 22 sezonu laikā 13 reižu izcīnot Eiropas Čempionvienību kausu. Savukārt par Uļjanas Semjonovas pēdējo starptautisko panākumu kļuva TTT triumfs Liliānas Ronketi kausa izcīņā 1987. gadā, finālā gūstot 42 no komandas 87 punktiem.
PSRS izlases rindās viņa kļuva par desmitkārtēju Eiropas un trīskārtēju pasaules čempioni. Pirmo olimpisko zeltu Monreālā latviete izcīnīja 24 gadu vecumā 1976. gadā, kad sieviešu baskebols debitēja olimpiskajā programmā. Finālspēlē PSRS uzvarēja basketbola dzimtenes ASV pārstāves ar 112:77, Uļai iemetot 32 punktus. Četrus gadus vēlāk Maskavā sekoja vēl viens zelts, izceļoties ar vidēji 21,8 punktiem, tomēr PSRS karadarbības dēļ Afganistānā daudzas sporta lielvalstis, ieskaitot ASV, spēles boikotēja un sieviešu basketbola turnīrā intrigas nebija. Trešais olimpiskais zelts palika tikai sapņos, jo 1984. gadā PSRS veica atbildes boikotu Losandželosas spēlēm.
Karjeru leģendārajai basketbolistei nācās beigt, cīnoties ar traumu sekām. Latvijā viņai piedāvāja darbu sporta skolā ar maziem bērniem, tomēr to Uļa fiziski nespēja paveikt. Līdzīgā situācijā bija nonākuši daudzi mūsu sporta veterāni, tāpēc pēc Viļņa Baltiņa un Aldona Vrubļevska iniciatīvas 1990. gadā tika nodibināts Lavijas Olimpiešu sociālais fonds (LOSF). Tā ilggadējās vadītājas dēļ tautā fondu sauc vienkārši par Uļas fondu. Fonda aprūpējamos Semjonova sauca par saviem bērniņiem, un viņa bērniņiem allaž bijusi vairāk nekā vadītāja – pati visus apciemoja mājās, slavenas kļuva Ziemassvētku eglītes. Kaut veselības problēmu dēļ Uļa fondu jau vairākus gadus vairs nevadīja, bija panākts, ka atbalstu sniedz arī Latvijas valsts. 2024. gada nogalē LOSF aprūpē bija 213 sporta veterāni, no kuriem 161 saņēma ikmēneša pabalstus par mūža ieguldījumu sportā un 52 tika izmaksāti periodiski pabalsti, segti izdevumi par medikamentu iegādi, uzturēšanos slimnīcās un rehabilitācijas centros, periodiski sarūpētas un izsniegtas pārtikas produktu paciņas.
Kad 1993. gadā Uļu uzņēma ASV pilsētā Springfīldā esošajā pasaules basketbola Slavas zālē, viņa savā uzrunā oriģinālvalodā pateica frāzi I love this game jeb es mīlu šo spēli. Aplausi nerimās vairākas minūtes. Un tieši tad viņa arī savā dzīvē bija vislaimīgākā – mirkļos, kad varēja spēlēt spēli, ko tik ļoti mīlēja.
Atvadīties no izcilās basketbolistes Uļjanas Semjonovas būs iespējams ceturtdien, 15. janvārī, no pulksten 12 līdz 13.30 Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē 3. stāvā (atnestos ziedus nogādās kapsētā). Zemes klēpī viņu guldīs pēc pulksten 14 Rīgas 1. Meža kapos (pulcēšanās pie kapsētas vārtiem).