Līkne caur Siguldu uz Pekinu

Uz Pekinu, ja! Sports neesot politika un nebija arī 1936. gadā... ne, ne, arī ne 1980. gadā. Nauda nesmird teiks daži, bet no Pekinas nāk normāliem ļaudīm ļoti nelāga smaka... Visām sporta komitejām vai nu brīnumainā kārtā pazudusi oža vai arī kā līķu mušām šitā smaka šķiet īpaši pievilcīga...

Siguldā novērots ļoti liela izmēra, spalvains krūšturis.

Īsti nesaprotu bāliņu sajūsmu - Olimpiskais sports pēc būtības ir amatieru tusiņš, kur sabrauc veči, kuriem pēc darba laika ir vēlme uzraut fuču vai basketu un vēl par savu piķi reizi 4 gados aizbraukt uz kādu Olimpiādi. Tā bija. Mūsdienās - tikai naudas un farmakoliģijas sacīkstes. Latvijai nav vajadzības pārdot savus mežus, lai sponsorētu dažu īpatņu vēlmi nodarboties ar Olimpisko tūrismu un barot neskaitāmas Olimpiskās verhuškas - mums tādas klases sportistu var uz roku pirkstiem saskaitīt, bet ir vairāki simti visādu sporta funkcionāru, kuri ar apetīti tērē mūsu nodokļu naudiņas. Mans uzskats - profesionālais sports tikai no pašu sportistu kabatas - kā Aļonai, Mairim, Porziņģim vai Anastasijai. Tādus cienu, cepuri nost.

Siguldā nepārtraukti smako Padomju korupcijas smārdiņš un turpina smakot...